Speciāli Neatkarīgajai Eiroparlamenta deputāts Ivars Godmanis sarunājas ar Latvijas vēstnieku NATO Māri RIEKSTIŅU par to, ko saistībā ar notikumiem Lībijā pašlaik dara NATO un Eiropas Parlaments.
Ivars Godmanis: – Lībijā patlaban notiek īsts pilsoņu karš. Tas ir skaidrs katram, kurš skatās televizoru, klausās radio, lasa avīzes vai skatās informāciju internetā.
Taču daudzi jautājumi nav atbildēti. Kurš ar kuru īsti karo? Cik daudz Lībijas iedzīvotāju īsti atbalsta pulkvedi Kadāfi, cik – karojošos opozicionārus? Kāpēc tieši Lībijas demonstrācijas, kas sākās 15. februārī un, pēc dokumentāri neapstiprinātiem datiem, tika nežēlīgi apšautas, izraisīja šo pilsoņu karu? Kāpēc karš tieši Lībijā? Ne Ēģiptē, Tunisijā vai Jemenā? Kā tas var skart mūs, Latviju – pilntiesīgu NATO dalībvalsti? Kas īsti ir šī Rietumu koalīcija, kura jau vairākas dienas īsteno gan aviācijas, gan raķešu uzbrukumus Kadāfi armijas pozīcijām? Ar ko tā atšķiras no NATO, ja redzam televīzijā, ka raķetes tiek palaistas no ASV kuģiem, bumbas met franču un britu kaujas lidmašīnas. Vai NATO vispār var pārņemt šīs militārās operācijas vadību un izpildi, ja dažas dalībvalstis kā Vācija ir publiski nostājušās pret šo operāciju, gan atturoties ANO Drošības padomes balsojumā kopā ar Krieviju un Ķīnu, gan arī tieši nepiedaloties koalīcijā. NATO lēmumus par šāda mēroga operācijas īstenošanu un vadību pieņem vienbalsīgi.
Vēstnieka kungs, patlaban cilvēkiem nav īsti skaidras vismaz trīs lietas sakarā ar karu Lībijā. Pirmā, kas reāli patlaban vada un veic militāras akcijas, uzbrūkot Kadāfi spēkiem Lībijā? Otrā – vai NATO tuvākajā laikā varētu pārņemt virsvadību un turpināt militārās akcijas? Trešais – vai ar šīm akcijām pietiek, lai nodrošinātu galveno, ko prasa ANO Drošības padomes rezolūcija, – Lībijas civiliedzīvotāju aizsardzību? Tas, ko mēs zinām no masu informācijas līdzekļiem, ir militāro akciju īstenojošo valstu ASV, Francijas, Turcijas, Vācijas u. c. atšķirīgās nostājas. Kāda ir šī situācija pašreiz? Kāda ir Latvijas pozīcija? Vai mēs šobrīd esam koalīcijā? Vai Latvija, atbalstot NATO virsvadības uzņemšanos, arī iesaistās karā un kādas iespējamās saistības ar to uzņemas?
Māris Riekstiņš: – Es mēģināšu raksturot situāciju, taču uzreiz gribu precizēt, ka mēs runājam ceturtdienā (24. martā – I. G.), bet situācija tiešām mainās ļoti dinamiski.
Vispirms atbildēšu uz jautājumu, kas šobrīd realizē militāras darbības Lībijas krīzes risinājumā un arī vienlaikus īsteno ANO Drošības padomes rezolūcijas izpildi. Tā ir atsevišķu valstu izveidota koalīcija. Protams, vietā jautāt, cik tā ir leģitīma un vai atsevišķām valstīm ir tiesības tādu veidot. Te man uzreiz jāteic, ka tiešām šī ANO Drošības padomes rezolūcija ir tā sauktā saistošā rezolūcija, kas pēc būtības visām ANO dalībvalstīm uzliek pienākumu darīt to, kas ir viņu iespējās, lai īstenotu šīs rezolūcijas izpildi. Tātad ir šī valstu koalīcija, kas darbojas ar uzdevumu, ko definē šīs te manis piesauktās rezolūcijas nr. 1973 vispirms ceturtais, tā sauktais operatīvais, pants – aizstāvot civiliedzīvotājus no Kadāfi režīma draudiem. Militārā operācija norisinās jau vairākas dienas. Pirmām kārtām tā koncentrēta uz Kadāfi pretgaisa aizsardzības sistēmu iznīcināšanu. Ar mērķi nodrošināt šo te lidojumu aizlieguma zonu.
Ivars Godmanis: – Lai vienkārši nebombardētu civiliedzīvotājus? Vismaz no gaisa?
Māris Riekstiņš: – Tieši tā! Otrkārt, tiek uzbrukts Kadāfi bruņotajiem spēkiem, smagajai kaujas tehnikai, artilērijas iekārtām, kas apšauda tās apdzīvotās vietas, kur uzturas opozicionāri, līdz ar to arī civiliedzīvotāji. Uz šo brīdi NATO kā organizācijas formālā iesaiste šīs krīzes pārvarēšanā izpaužas tikai ieroču embargo nodrošināšanā. Tā arī ir lieta, par ko runā ANO Drošības padomes rezolūcija. Tātad – mēs šeit esam pabeiguši visu plānošanas procesu, izstrādājuši operāciju plānus, kā arī pieņēmuši lēmumu par to īstenošanu. Tas nozīmē, ka sabiedrotie, ANO dalībvalstis, savu spēju robežās novirza militāros resursus, vai nu kuģus, vai citas iekārtas, kas nepieciešams, lai šo te ieroču embargo nodrošinātu.
Savukārt, kas attiecas uz NATO iespējamu iesaisti lidojuma aizlieguma zonas nodrošināšanā, man jāsaka, ka plānošanas process faktiski ir pabeigts. Uz šo brīdi atlicis vien pieņemt vēstnieku līmenī lēmumu, ka mēs to darām.
Ivars Godmanis: – Raksturojiet, lūdzu, konkrētāk tos uzdevumus, ko pieprasa ANO Drošības padomes rezolūcija?
Māris Riekstiņš: – No visa jautājuma bloka, par ko runā Drošības padome, NATO saskatīja trīs virzienus, kuros mēs varētu piedalīties. Tie ir šādi: atbalsts un palīdzība humanitārās palīdzības sniegšanā, ja kāds pie mums grieztos un lūgtu atbalstu nodrošināt šādas palīdzības sniegšanu ar mūsu resursiem. Otrais – lidojumu aizlieguma zonas nodrošināšana. Trešais – ieroču embargo nodrošināšanā. Tie ir trīs virzieni, kuriem NATO ir iekšēji sagatavojusi nepieciešamos plānus. Atsevišķos no šiem virzieniem – arī lēmumus, jo mēs jau praktiski, kā minēju, nodarbojamies ar ieroču embargo nodrošināšanu.
Ivars Godmanis: – Katram no šiem virzieniem ir savs izstrādāts plāns, arī plānu virsvadība un atsevišķu virzienu vadība. Taču de facto uz šo brīdi, uz ceturtdienu, NATO vēl nav kā virsvadītājs pārņēmis visu šo te trīs virzienu virsvadību, operāciju veikšanu?
Māris Riekstiņš: – Nē, uz šo brīdi pamatā darbojas koalīcija. Varbūt pats jutīgākais jautājums te saistās tieši ar lidojumu aizlieguma zonu un civiliedzīvotāju aizsardzību. Jo, kā varbūt pamanījāt, starp šiem trīs virzieniem, kuriem NATO plānus ir izstrādājusi, civiliedzīvotāju aizsardzības komponente, par ko runā Drošības padomes rezolūcija, izpaliek. Tai mēs plānus izstrādājuši neesam, jo reāla civiliedzīvotāju aizsardzība situācijā, kad pēc būtības norisinās pilsoņu karš, ir tiešām fundamentāli sarežģīta lieta.
Ivars Godmanis: – Neapšaubāmi sarežģīta, jo, turpinoties karam starp Kadāfi uzticamo karaspēku un bruņotās opozīcijas spēkiem, nenovēršami būs jauni civiliedzīvotāju upuri!
Nedaudz atkāpjoties, gribēju raksturot, kāda mums Eiroparlamentā ir informācija par situāciju Lībijā un ko parlaments ir darījis šajā sakarā. Pirmkārt – tika pieņemta Eiroparlamenta rezolūcija. Pirmā lieta, kas tur fiksēta bez ANO rezolūcijai nr. 1973 līdzīgām nostādnēm ir humanitārās palīdzības sniegšana. Eiropas Savienības Attīstības fondā ir apmēram 40 miljardi eiro un komisāra Piebalga pārvaldībā vēl 10 miljardi. Runa ir par daļēju šo līdzekļu mobilizēšanu. Pagaidām gan Eiropas Parlamentā vēl nav informācijas, kāda humanitārā palīdzība, kādā apmērā ir jau sniegta.
Mums Eiropas Parlamentā tiekoties ar Lībijas opozīcijas vadību, ar Dr. Mahmoud Gebril Elwarfally, Krīzes komitejas vadītāju, un Dr. Ali Al-Issawi, viņi nepārprotami izteica lūgumu par medicīniskās, pārtikas un cita veida humanitārās palīdzības nepieciešamību, jo situācija, īpaši Kadāfi rīcības dēļ, ir tuvu katastrofai.
Māris Riekstiņš: – Te uzreiz jāteic, ka ar humanitārās palīdzības sniegšanas jautājumiem vispirms nodarbojas pasaules organizācijas. Apvienoto Nāciju ietvaros tātad ir aģentūras, kas to dara. Tāpat ES. Protams, ir arī lietas, ko valstis cenšas humanitārās palīdzības aspektā darīt divpusēji. NATO kā politiski – militāras organizācijas ikdienas uzdevums nav nodarboties ar humanitāro palīdzību, ar tās vākšanu, akumulēšanu. Taču atbalsta funkciju ietvaros, izmantojot savus militāros resursus, mēs varam sniegt palīdzību citiem, arī citām organizācijām. Tas ir tas, ko mēs piedāvājam.
Ivars Godmanis: – Vēl viena lieta, ko gribētu teikt... Es domāju, ka arī Latvijā nav skaidrības, cik tad tālu šis plāns īsti ir realizējams? Jo, no vienas puses, masu informācijas līdzekļos (ne tikai Latvijas, bet tādos kā Finacial Times, International Harald Tribune, The Economist u. c.) ir ļoti konkrēti piedāvājumi: uzsākt otro kara stadiju – karot uz zemes... Man šķiet, ka šobrīd ir svarīgi saprast, vai šāds plāns šobrīd pastāv, vai tiek izstrādāts?
Māris Riekstiņš: – Es gribētu ļoti precīzi pateikt to, ka nekādas diskusijas par karavīriem uz zemes, kā to mēdz saukt, vai par to, ko var definēt kā režīma maiņu, par to šeit nediskutē, tādu plānu nav, tieši pretēji – tiek uzsvērts, ka lībiešiem pašiem ir jātiek galā ar to, kādu viņi vēlas redzēt savas valsts vadību un pārvaldības modeli. Tā kā šeit tiešām tas galvenais fokuss ir uz civiliedzīvotāju aizsardzību, ko mēs vien tur varam darīt, to arī mēs centīsimies darīt. Kā jau minēju, šis uzdevums tiešām ir ļoti sarežģīts tādā dinamiski attīstošā vidē. Un lēmumi – cik tālu NATO būs gatava iekļauties šīs rezolūcijas īstenošanā – vēl pagaidām pieņemti nav.
Ir viens cits aspekts, par ko starptautiskajos medijos, arī Latvijā, ārpolitikas pētnieki izsakās, tātad nepieciešamība šīm te darbībām, kas tiek veiktas Lībijā, ir gūt arī atbalstu no reģiona valstīm, no citām arābu valstīm.
Nupat Parīzē tika sasaukta īpaša konference, ko organizēja prezidents Sarkozī. Nākamnedēļ (šonedēļ – red.) notiks pasākums Londonā, kur būs diezgan plaša pasaules un arī reģiona valstu pārstāvniecība. Tā mērķis – skaidri parādīt, ka tas, kas tiek darīts (vai tā būtu NATO vai – šobrīd – koalīcija) Lībijā, tas nav tas, kas, manuprāt, neveiksmīgi publiskajā telpā tiek dēvēts par krusta karu, par kaut kādiem Rietumu īpašiem slēgtiem plāniem reģionā. Tā tas nav! Patiesībā plaša starptautiska sabiedrība, tajā skaitā arī reģiona valstis, arābu valstis, uzskata, ka Kadāfi režīma rīcība pret savas valsts iedzīvotājiem ir nepieņemama.
Ivars Godmanis: – No savas puses varu tikai papildināt, ka mēs Eiropas Parlamentā, tiekoties ar manis jau minētajiem Lībijas opozīcijas pārstāvjiem, dzirdējām vairākas lietas, ko viņi ļoti skaidri nodefinēja. Pirmkārt, viņi, kā jau minēju, teica, ka nepieciešama tīri humanitārā palīdzība. Medicīnas līdzekļi, pārtika, degviela... Bet, otrkārt, tika uzsvērts, ka nepieciešami ieroči. Tā zināmā mērā ir problemātiska prasība. Runājot par ieročiem, pārstāvji gan norādīja, ka jau šobrīd ieročus viņi ir ieguvuši, atbruņojot Kadāfi armiju un ieņemot noliktavas.
Treškārt, viņi tik tiešām aicināja nodrošināt Lībijā lidojumu lieguma zonu, jo viņiem nav militāru iespēju atvairīt Kadāfi gaisa spēku uzbrukumus, kas lielā mērā vērsti arī pret civiliedzīvotājiem.
Bet, ceturtkārt, kas bija visbūtiskākais viņu sacītajā, šie opozīcijas līderi, kaut arī īsti par tādiem konstitutējušies viņi vēl nav, sacīja: «No Dieva puses nekādā gadījumā nesperiet savu kāju, savu militāro kāju uz mūsu zemes, jo tad mēs vairs negarantējam, ka visi Lībijā kopā var vērsties pret jums.»
Es domāju, ka situācija attīstās ļoti dinamiski. Acīmredzot mūsu kā NATO dalībvalsts nostāja ir – NATO būtu jāuzņemas virsvadība, īstenojot šos plānus. Vai arī mums ir cita nostāja?
Māris. Riekstiņš: – Mūsu nostāja ir formulēta, un, es domāju, ka Latvijas iedzīvotājiem tā būtu jāzina. Nevajadzētu censties tikai virspusēji vērtēt to, ka šobrīd Latvijas pozīciju nosaka tas, ka esam ne tikai atbildīga NATO dalībvalsts, bet arī atbildīga ANO dalībvalsts. Līdz ar to ANO Drošības padomes rezolūcija mums neapšaubāmi ir jārespektē. Un arī no savas puses jācenšas rīkoties atbilstoši, lai šo rezolūciju varētu realizēt dzīvē. Ko tas nozīmē praktiski? Tas nozīmē, ka praktiski Latvija kā NATO dalībvalsts tagad arī strādā pie NATO plāna izstrādes. Tomēr arī gadījumā, ja mēs nepiedalīsimies tieši militāri kādā no NATO operācijām (par to jālemj Latvijas atbildīgajām institūcijām), mums jāapzinās, ka Latvijai kā dalībvalstij būs jāuzņemas līdzatbildība par kopējo NATO rīcību.
Ivars. Godmanis: – Vēlreiz precizējot – koalīcijā mēs šobrīd neesam?
Māris Riekstiņš: – Koalīcijā mēs šobrīd neesam, un nav arī nekādu plānu, ka Latvija varētu tai pievienoties. Ja tā būs NATO operācija, tad neapšaubāmi vispirms Rīgā Ārlietu un Aizsardzības ministrijas vērtēs mūsu praktiskās iespējas.