Ceturtdiena, 8.decembris

redeem Gunārs, Gunis, Vladimirs

arrow_right_alt Pasaulē

Ukrainas kareivji: “Atlido krievu lādiņš. Mums no pieciem vīriem kontuzēti četri, kam asinis tek no acīm, ausīm, nāsīm. Visi bļauj, bet neviens nedzird”

© SCANPIX/AP

Trīs uz atpūtu un ārstēšanos rotācijā atsūtīti Ukrainas karavīri piekrita pastāstīt savus secinājumus, kurus guvuši, ilgstoši atrodoties frontes priekšējā līnijā

Ukrainai joprojām nav pietiekams karotāju skaits, lai sarīkotu jaunas pretuzbrukuma operācijas tā kā pavasarī Kijivas, Čerņihivas, Sumu apgabalos, tā kā septembrī no Harkivas uz Donbasu un tā kā iepriekšējās nedēļās Hersonas virzienā. Tas joprojām saistāms nevis ar cilvēku trūkumu, bet ar iespējām viņus adekvāti apģērbt, apbruņot un apgādāt ar transportu — tā kā Ukraina virzās uz vasaras sākumā noteikto mērķi palielināt Bruņotos spēkus līdz miljonu lielam personālsastāvam, tad šādu mērķi ātrāk sasniegt nespētu nevienas valsts rūpniecība un ekonomika. Līdz ar to tiem, kas jau ir frontē, nākas karot par diviem un trim.


Kad rodas iespēja, virsnieki nosūta atpūtā vislielāko kauju asumu pieredzējušos kareivjus uz aizmuguri, un tas nenotiek bieži, katrā ziņā joprojām retāk, nekā vajadzētu. Tur viņi ir gatavi padalīties notikušajā ar civilajiem, un viņus nav grūti uz to pierunāt — daudzi paši grib atvieglot prātu, pastāstot citiem par kauju laikā pieredzēto, taču jāievēro, ka frontinieki grib tikt nosaukti nevis vārdā, bet savā armijas segvārdā (“pozivnoj”), pie kam ievēros slepenības noteikumus, nenosaucot frontes lokācijas, kurās patlaban atrodas viņu apakšvienības.


“Rjaba”, 19 gadi, Melitopoles teritoriālā apsardzība: “Kad krievi uzbruka Melitopolei, es uzreiz iestājos mūsu pilsētas “teroboronā”. Atstājām pilsētu, kad to ieņēma krievi, kurus apturējām pie Mikolajivas. Nokarojis esmu astoņus mēnešus, visu šo laiku neesmu redzējis sieviešu sabiedrību. Bet ko esmu redzējis? Artilērijas apšaudes, uzbrukumus ar GRAD [reaktīvo artilēriju] un krievu tankus nākam virsū. Tas ir ārprāts, jūs pat iedomāties nevarat… Mani biedri tikuši ievainoti, ir kritušie, pats tiku sprādzienā kontuzēts. Tagad esmu nosūtīts uz medicīnisko komisiju, rītā mani pārbaudīs, vai nav vēl kādas problēmas. Bet es visvairāk gribu doties atpakaļ un izdzīt tos neliešus no visa Donbasa! Jā, es gribu, lai mana dzimtā Melitopole tiktu atbrīvota, bet tikpat ļoti es gribu, lai brīva ir visa mūsu zeme.”


“Februāris”, 43 gadi, Sauszemes spēku vienība, sākotnēji bāzēta Kropivnickā: “Strādāju raktuvēs, šahtās. Kad Donbasa ogļu iegulas sagrāba pašpasludinātās LNR un DNR, sāku braukāt uz Polijas šahtām un pelnīt labāk, pavisam esmu tur nostrādājis deviņas “tūres”. Kad pie mums iebruka Krievijas armija, iestājos bataljonā un par šo karu varu pateikt tikai to, ka gaidu, kad mēs beidzot uzvarēsim! Šis ir artilērijas karš, to neviens nenoliegs, un tas nozīmē to, ka pretinieka kaujiniekus tikpat kā nekad neredzam aci pret aci. Mūsu artilērija izlūko pretiniekus ar droniem, nosaka viņu pozīcijas, piebrauc frontei ar saviem lielgabaliem vai “HiMARS” un bliež pa krievu aizmuguri, tad ātri pārceļas uz nākamo pozīciju. Tomēr, ja mūsējie artilēristi strādā uz kvalitāti un precizitāti, tad par ienaidniekiem to nevar teikt. Krievijas armija šauj bieži, daudz un neskatoties. Tāpēc arī civiliedzīvotāju upuri. Piemēram, mūsu ierakumos atlido kārtējais krievu lādiņš. Kad pēc sprādziena mūsējie pieceļas kājās, tad no kādiem pieciem vīriem, kas bijuši trāpījuma tuvumā, četriem asinis tek no acīm, ausīm, nāsīm. Visi bļauj viens uz otru, bet neviens nedzird: sprādziens apdullinājis ausis, tas pāries tikai pēc vairākām stundām. Vairākkārtējas kontūzijas no sprādzienu triecienviļņiem ir šī kara tipiskākais ievainojums.”


“Sliede”, 36 gadi, Nacionālā gvarde: “Savulaik iestājos bataljonā un pakaroju ATO un SSO (domāta antiteroristu operācija Donbasā kopš 2014. gada, kas vēlāk tika pārdēvēta par Savienoto spēku operāciju — red.), vēlāk atgriezos mierīgā dzīvē. Pēc 24. februāra bija skaidrs, ka atkal jāķeras pie ieročiem, un kopumā mums tīri labi sanāk! Bet visi panākumi vasaras beigās un rudenī mums nākuši smagi, pat ja no malas tā neliekas. Kritušo mūsējo skaits oficiāli netiek izpausts, un tas esot daudz mazāks nekā okupantu zaudējumi (tie šobrīd pārsniedz 85 tūkstošus kritušo — red.), bet vienalga kritušo Ukrainas aizstāvju skaits ir liels. Man, par laimi, tikai ievainojums no šķembas. Šis karš ir daudz asiņaināks, nekā jūs domājat!”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums
no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Par projekta "Ziņojums par stāvokli Ukrainā" saturu atbild SIA "Mediju nams".
#SIF_MAF2022

ZIŅOJUMS PAR STĀVOKLI UKRAINĀ: interneta raidījumu, reportāžu un mediju rakstu cikls par situāciju Ukrainā un ar to saistītajiem jautājumiem ziņu portālā “nra.lv” un drukātajā žurnālā “Vakara Ziņas”. Tas iekļaus regulāras reportāžas un video no pašas Ukrainas teritorijas un Ukrainas pierobežas, kā arī Latvijas. Tiks atspoguļota un analizēta karadarbība, Latvijas un citu valstu atbalsts, postījumu novēršana un mēģinājumi atjaunot mierīgu dzīvi, atbalsts bēgļiem, humānā un militārā palīdzība, kā arī analizēta ietekme uz situāciju Latvijā, tās ekonomiku un politiku.

Izvēlies labāko abonēšanas
piedāvājumu tieši tavām vēlmēm