Latvija turpina uzstādīt rekordus palīdzībā Ukrainai — iesaistās veselas ģimenes un novadi

Nav noslēpums, ka Latvija palīdzējusi Ukrainai vairāk nekā daža laba ES un NATO lielvalsts — publiskais sektors vien devis 300 miljonus eiro, savukārt privāto ziedotāju sagādātās vērtības var tikai nojaust. Jo labdarība lielākoties notiek anonīmi.

Notikumi risinājušies tik ātri un savā mērogā bijuši Eiropā tik neredzēti kopš Otrā pasaules kara, ka šķiet — tas bija ne vairāk kā pirms dažām nedēļām, kad Krievijas tanki iebruka Kijivā, Konotopā, Bučā, Irpiņā… Interesanti, ka Latvija sāka sniegt Ukrainai militāro palīdzību jau mēnešiem ilgi pirms invāzijas sākuma — tie "Stingeri", ar kuriem februāra pēdējās dienās un visus nākamos mēnešus ukraiņi trieca nost krievu lidmašīnas un helikopterus, bija nākuši no Latvijas.

Ieročus izsniedz, zābakus ne vienmēr, braucamos — nekad

Daudzi brīvprātīgie visu laiku ziņo par dažādu mantu trūkumu — krājumā ukraiņu armijai ir strēlnieku ieroči, bet visu pārējo nākas gādāt. No visām pusēm uz Ukrainu plūst formastērpi, zābaki, medikamenti, transportlīdzekļi, bezpilota lidaparāti, degviela un viss cits iespējamais. Ārzemnieki, tajā skaitā (citu latviešu starpā) "Dņipro Spoks", izmanto iespēju sagādāt mantas no dzimtenes, kuru atvešanas gadījumā tiek filmētas tradicionālās videopateicības ziedotājiem — tādas 2014. gada vidū ieviesa Nacionālās gvardes, Brīvprātīgās armijas un atsevišķo partizānu bataljonu dalībnieki, kuri kameras priekšā demonstrēja saņemto palīdzību un tādā veidā rādīja, ka ekipējums laimīgi sasniedzis fronti. Vēlāk tā jau kļuva par vispārzināmu, skaistu tradīciju, ko tagadējos apstākļos pārņēmuši latvieši Ukrainā. Savukārt asprātīgi stāstiņi soctīklos ir garantija lielākai auditorijai un tātad atbalstītāju uzmanībai.

Līdz šim masveidīgākā palīdzības kustība no mūsu puses ir izrādījies t.s. "Twitterkonvojs" — tā ietvaros šobrīd Ukrainā nonākuši jau aptuveni 700 braucamie, kamēr vēl daļa tiek remontēta un vajadzības gadījumā pārkrāsota. "Tas ir fakts, ka viens vienīgs pirmais tvīts ienesa divus miljonus naudā un transportlīdzekļos — tā nav nekāda "pilsētas leģenda", tā ir patiesība," atstāsta kustības iniciators Reinis Pozņaks. Kad vienā brīdī vajadzēja sagatavot atskaites par saņemtajiem ziedojumiem un to izlietojumu, no transakciju daudzuma internetbanka uzkārusies. "Tas ir tāpēc, ka masīvi ziedo visa tauta. Pa piecītim, desmitniekam, simti gadās reti. Mēs pēc dažiem pirmajiem mēnešiem rēķinājām, ka miljons ir saziedots naudā un vēl tādā pašā vērtībā atdoti transportlīdzekļi. Bet kopš tā laika ir nācis klāt vēl arvien jauns atbalstītāju pieplūdums," tā Reinis Pozņaks. Nauda netiek turēta ziedojumu kontos — par to nekavējoties tiek meklēti jauni braucamie un vajadzības gadījumā atpirkti no īpašniekiem, jo ne visi var atļauties savas mašīnas noziedot. Piemēram, ja vēl nav līdz galam līzings vai kredīts izmaksāts. Tāpat juridiskas personas ne vienmēr drīkst vienkārši norakstīt mašīnu no bilances.

Uz jautājumu, ka nosaukums "Twitterkonvojs" pa gabalu izklausās nevis pēc masveidīgas labdarības kustības, bet pēc kaut kāda "gobzemiešu" protesta brauciena uz sazin kurieni, Pozņaks atstāsta — kad ienācis prātā jautājums, vai šim visam nevajag kādu skanīgāku nosaukumu, jēdziens "Twitterkonvojs" jau bija iegājies. "Turklāt nosaukums pareizi raksturo, jo tieši tas viņš arī ir — konvojs!"

Vismaz 20 auto katru piektdienu

Ziedotās automašīnas uzkrājas pavisam parastā pļavā Jaunmārupē, pie Loka ceļa, kur brīva platība. Katru dienu tur stāv vismaz pārdesmit džipi, padsmit pikapi, vairāki autobusi, pa kādai ātrajai palīdzībai un "mikriņam". Tie braucamie, kas jāpieremontē, gaida savu kārtu, kad tos aizvedīs līdz servisam. Kas gatavi kustēt vai jau salaboti, tie gaida piektdienas vakaru.

Kolīdz klāt piektdienas pievakare, ap sešiem pļava un Loka ceļš piepildās ar vairākiem dučiem abu dzimumu cilvēkiem, lielākoties vecumā no 30 līdz 50 gadiem (taču redzami kā jaunāki, tā vecāki), visi smejas un skaļi joko. Dzirdama ne tikai latviešu un ukraiņu, bet arī krievu valoda, pie kam ne tikai "mātesvalodas" nozīmē — jā, ir tādi etniskie krievi, kas aktīvi neatbalsta Putina karu un palīdz Ukrainai izcīnīt mieru.

Pirms izbraukšanas visi pulcējas uz instruktāžu. Tiek noskaidrots, kura mašīna brauks kā pirmā, kura būs pēdējā — tajās tiek ievietotas rācijas, un kolonnas vidū arī trešajai mašīnai tiek piešķirta rācija. Tas tāpēc, ka ne visās vietās var darboties mobilais internets — katrs brauciena dalībnieks ir iekšā arī Whatsapp čatā, bet rezerves gadījumiem paredzētas trīs rācijas. Sliktākā tehniskā stāvoklī esošie braucamie tiek laisti pa priekšu, lai sabojāšanās gadījumā pārējie redzētu un varētu piestāt, palīdzēt. Un tiešām — viena no mašīnām pārkarsuša motora dēļ spiesta griezties atpakaļ jau pēc pārdesmit kilometriem. Labi, ka tiek atpakaļ līdz tai pašai Jaunmārupes pļavai bez evakuatora palīdzības.

Pirmā pietura ir benzīntanks starp Ķekavu un Iecavu. Tajā notiek obligātā fotografēšanās — atbalstītājiem un ziedotājiem jāredz, kā izskatās viņu devums darbībā! Tad var piepildīt bākas: kāda firma ne pirmo reizi apmaksā kārtējā konvoja nosūtīšanu. Šajā degvielas pildīšanā ieliets dīzelis par vismaz 700 eiro, un šī nebūs pēdējā uzpilde līdz Ukrainas robežai. Visām iniciatīvām un biedrībām var palīdzēt, vai nu ziedojot mantu (transportlīdzekļus, degvielu), vai atvēlot naudu mantas sagādei un remontam, vai arī ziedojot savu darbu un laiku — tā kā šeit to dara brīvprātīgie šoferi, kas no piektdienas vakara līdz svētdienai dodas braucienā pa neticami garlaicīgajām Polijas šosejām. Būtiska īpatnība — te neviens neplātās ar noziedoto naudu vai sagādāto degvielu, jo pieturas pie senā principa: labdarībai jābūt anonīmai, tā nav pašreklāmas līdzeklis.

Jau izveidojušās unikālas tradīcijas

"Es braucu ceturto reizi, daru to vidēji reizi mēnesī. Mums te sava kompānija izveidojusies, ir veselas ģimenes, kas piedalās šajā iniciatīvā. Dažreiz pa ceļam vedam mājās bēgļus, kas atgriežas Ukrainā, tad uzzinām daudz ko no viņiem. Konvojs dodas ceļā katru piektdienas vakaru, taču bijušas nedēļas, kad mašīnu ir tāds daudzums, ka otrdienā startē vēl viens konvojs. Nekad nav bijis novērots ne šoferu, ne degvielas trūkums," stāsta šoferis Mārtiņš. Citas organizācijas un atsevišķi ziedotāji izmanto "Twitterkonvoja" mašīnas, lai tās piekrautu ar Ukrainai domāto mantu — jāsarunā saņēmēji Ļvivā, kas sagaidīs, un bezmaksas transports rokā!

Interesanti, ka palīdzēt var pat tie cilvēki, kas nevar atļauties atdot savus braucamos Ukrainai. Katram konvojam līdzi brauc vairāki pasažieru busiņi, ar kuriem brīvprātīgie šoferi pēc mašīnu atdošanas Ukrainas pusē brauks mājās — vajadzīgi arī šādi braucamie un to vadītāji, tā kā iespējams pat šāda veida atbalsts, palīdzot ar savu darbu, bet neatbrīvojoties no personīgā braucamā. Turklāt aktīvisti apzināti iesaka neziedot jaunas un labas mašīnas: tās frontē tāpat sašaus, salauzīs, iedzīs grāvī utt., tāpēc labāk ziedot vecus braucamos.

Tendence ir, ka parādās pikapi un džipi ar stūri labajā pusē un britu vai īru numurzīmēm. Atbalstītāji no šīm valstīm sagādā transportlīdzekļus, tomēr paši tos nedzen uz Ļvivu, ja to var izdarīt "twitterkonvojs". Tāpēc ir gadījumi, kad braucamie tiek atvesti no Britu salām uz Igauniju vai Latviju, šeit nokrāsoti un aplīmēti ar "trijzobjiem" un tad mierīgi aizgādāti uz Ukrainu, kur mūsējiem zināmi konkrēti saņēmēji. Tāpat, iebraucot Polijā, uz šosejām redzami vēl citi džipi ar britu numuriem, kas ceļo uz Ukrainu no Vācijas puses.

Saprotams, "twitterkonvojs" nav vienīgā organizācija, kas pēc stihiskās izveidošanās paveikusi neplānoti daudz. Biedrība "Ukrainas un Latvijas draudzība", kuras dibinātāji ir divi brāļi — uzņēmēji no Ukrainas, kas jau pēc Krimas aneksijas pārcēluši savu IT biznesu uz Latviju, pusgada laikā nosūtīja vēl 80 braucamos. "SOS palīdzība Ukrainai" ir organizācija, kas pārējo vidū uzskatāma par "veterāniem" — darbojas jau astoņus gadus un ved kravas reti, toties ļoti vērtīgas: ar nakts redzamības ierīcēm, tēmēkļiem, bruņuplāksnēm utt. No jaunākajām palīdzības organizācijām plašumā vēršas biedrība TEV, džipus sagādājis pat Alūksnes un Apes fonds. "Mēs daudz nodarbojamies ar palīdzību bēgļiem, jo mūsu pusē nonāk daudzi no tiem ukraiņiem, kas palikuši Donbasa frontes aizmugurē un tāpēc ierodas Latvijā caur Krievijas teritoriju," stāsta šī fonda izpilddirektore Dzintra Zvejniece. "Taču mūsējie sagādājuši arī vairākus džipus un citas palīdzības kravas!" Smiltenes domes vicepriekšsēdētāja Astrīda Harju savukārt citas palīdzības starpā piemin iekārtu Čerņihivas slimnīcai — šis apgabals martā gandrīz pilnībā tika okupēts un smagi cieta apšaudēs, līdz ukraiņu armija no tā izdzina okupantus.

Materiāls pirmoreiz publicēts Brīvdienu žurnālā Vakara Ziņas