Kāpēc ukraiņu izcelsmes ASV Kongresa locekle vērš uzbrukumus pret Zelenska “labo roku"?

Par savdabīgu pārsteigumu Rietumu attiecībās ar Ukrainu “parūpējās” ASV Pārstāvju palātas locekle Viktorija Spartza: pēdējo nedēļu sabiedrība gan Amerikā, gan Ukrainā apspriež viņas pēkšņos iebildumus pret konkrētu Ukrainas amatpersonu — prezidenta Zelenska “labo roku” Andriju Jermaku. Tiek pat apšaubīta ASV militārās palīdzības sniegšana. No kurienes pēkšņi šāda problēma?

Aizvadītajā sestdienā Indianas 5. distriktu pārstāvošā republikāne Viktorija Spartza (Victoria Spartz) izplatīja kārtējo paziņojumu, kurš sākās ar vārdiem: “Es zinu, ka prezidents Zelenskis izcīna bīstamu karu ar nodevīgu ienaidnieku. Viņš pavada lielu daļu no sava laika, būvēdams starptautisko atbalstu savas valsts aizsardzībai, bet viņam ir iesīkstējis iekšējais jautājums, kas viņam jāizskata — prezidenta ofisa vadītājs Andrijs Jermaks.”

Septiņus mēnešus Kongresā nostrādājusī Republikāņu partijas biedre uzskaita vairākus pārmetumus, kas adresēti Jermakam. Cik šie pārmetumi pamatoti, var redzēt no fakta, ka Spartza pārmet “Hersonas sabotēšanu un atdošanu krieviem, sarīkojot “Azovas” bataljona traģēdiju” — patiesībā “Azova” (kas jau astoņu gadu garumā nav bataljons, bet pulks) nekad nav bijusi tuvumā Hersonai, jo šī pilsēta no Mariupoles un Berdjanskas ir simtiem kilometru attālumā un pat neatrodas pie tās pašas jūras. Līdzīgi Spartza cenšas pārmest Jermakam, ka tas neesot varējis panākt krievu privātās militārās korporācijas “Vagner” notveršanu (jāpieņem, ka pilnā sastāvā) un citus neizpildāmus nosacījumus, tajā skaitā “miera nenoslēgšanu ar Krieviju pirms kara”.

Nesen ievēlētā Kongresa locekle atsaucas uz faktu, ka viņa dzimusi Čerņihivas apgabalā kā Viktorija Kuļheiko (Вікторія Кульгейко), 2000. gadā naturalizējusies Amerikā, apprecoties ar ASV pilsoni, ieguvusi izglītību un ar laiku devusies politikā. Pirmā ASV Pārstāvju palātas locekle, kas dzimusi Ukrainā. Vairākkārt apmeklējusi dzimteni pēc Krievijas iebrukuma, tajā skaitā Buču un citas izpostītās vietas.

Vienlaikus diez vai daudziem cilvēkiem ārpus Ukrainas būs zināms, kas tad ir šis Andrijs Jermaks (Андрій Єрмак) — starptautisko tiesību un komerctiesību likumdošanas speciālists, brīvajā laikā — kinoproducents, kurš jau divarpus gadus ir Volodimira Zelenska ofisa galva un tādējādi visvairāk pietuvinātais cilvēks prezidentam. Abi iepazinušies pirms gadiem desmit, kad Zelenskis bija telekanāla IHTEP galvenais producents, drīz kļuvuši par ciešiem draugiem. Strādājis Zelenska priekšvēlēšanu kampaņā 2019. gada sākumā, pēc uzvaras nozīmēts par palīgu starptautisko attiecību jautājumos, pēc vairāku ārkārtīgi sarežģītu jautājumu atrisināšanas— tajā skaitā gūstekņu atbrīvošanas no Krievijas — paaugstināts par prezidenta ofisa priekšnieku.

Tieši Andrijs Jermaks bija tas cilvēks, kuru Zelenskis no savas puses nozīmēja atrisināt iepriekšējā ASV prezidenta Donalda Trampa pretenzijas pret Ukrainu un tās tikko ievēlēto jauno prezidentu Zelenski. Notikumiem, kā vienmēr, ir priekšvēsture. Divtūkstošo gadu sākumā Ukrainā par vadošo privāto naftas un gāzes ieguves uzņēmumu bija kļuvis holdings “Burisma”, kas uzpirka perspektīvas slānekļa gāzes un naftas atradnes Ukrainā un sāka tās izstrādāt. Akcionāri darbam “Burisma” uzraudzības padomē iecēla vairākus ārzemniekus, tostarp tobrīdējā ASV viceprezidenta Džo Baidena dēlu Hanteru. Medijos izskanēja, ka viņš saņēmis algu 50 tūkstošu dolāru apmērā mēnesī — tā ir diezgan tipiska alga uzraudzības padomes loceklim starptautiskā enerģētikas korporācijā. Tomēr vēlāk tika publicēta jauna informācija, ka Hantera Baidena firma “Rosemont Seneca” pusotru gadu esot saņēmusi vēl papildus pa 166 tūkstošiem dolāru mēnesī, turklāt šie pārskaitījumi gājuši caur Latvijā reģistrēto “PrivatBank” struktūru. Līdz ar to radās jautājums — tieši kādas funkcijas un kādu darbu “Burisma” labā veicis uzdzīvotāja slavu ieguvušais, pirms tam pa dažādiem amatiem un darbavietām apkārt mētājies Džo Baidena dēls, lai katru mēnesi saņemtu šādas summas?

Kopš 2014. gada Ukrainā pēc Eiromaidana revolūcijas notika lustrācija un cīņa pret korupciju, ko plaši atbalstīja ne tikai visa tauta, bet arī ārzemju partneri. Tas bija tikai laika jautājums, kad sabiedrības un izmeklētāju intereses lokā nonāks arī tāda kompānija kā “Burisma”, un neizpaliks jautājumi — kāpēc papildus darba algai ASV viceprezidenta dēls saņem vēl daudz lielākas summas uz kaut kādu, pēc visa spriežot, lobistu firmu?

Izrādījās, ka jau vairākus gadus bija ierosināta izmeklēšana par iespējamu korupciju atsevišķās ar “Burisma” lietām saistītās aktivitātēs, taču tieši šajā izmeklēšanā — kam Ukrainas sabiedrība sekoja ar interesi — pēkšņi parādījās spiediens neko nedarīt, turklāt ne no viena cita kā no ASV partneriem. Toreizējais ģenerālprokurors Viktors Šokins zem zvēresta sniegtā rakstveida liecībā Austrijas tiesā vēlāk ziņoja: “Patiesība ir tāda, ka mani izspieda no amata, jo es virzīju korupcijas izmeklēšanu saistībā ar “Burisma Holdings”, dabasgāzes ieguves firmu Ukrainā ar Džo Baidena dēlu Hanteru Baidenu kā vienu no direktoriem tās padomē.”

ASV prezidenta amatā tiekot ievēlētam Donaldam Trampam, sabiedrībai zuda jēga turpināt uztraukties par šo lietu, taču situācija atkal strauji mainījās uz pretējo pusi, kad pirms 2019. gada rudenī paredzētajām prezidenta vēlēšanām Amerikā par Demokrātu partijas priekšvēlēšanu līderi pamazām izvirzījās Džo Baidens, savukārt Ukrainā tobrīd jau bija ievēlēts politikas “autsaiders” Zelenskis, kam nepiemita nekāda saistība ne ar Zločevski, ne ar Baideniem, ne ar derīgo izrakteņu biznesu vai vispār ar kādiem iepriekšējo gadu desmitu Ukrainas politiķiem un ģenerālprokuroriem. Zelenskis viņus vienīgi bija parodējis savos TV humora šovos.

Tagad jau tas bija Donalds Tramps, kurš izdarīja spiedienu uz Ukrainu, turklāt pretējā virzienā — Tramps bloķēja ASV Kongresa jau apstiprinātas 400 miljonu dolāru militārās palīdzības nosūtīšanu uz Ukrainu, ja izmeklēšana pret Hanteru Baidenu netikšot atsākta. Tramps telefoniski vismaz astoņas reizes prasījis Zelenskim “izmeklēt Baidenus” un sūtīja uz Ukrainu kā savu pārstāvi Rūdiju Džuliāni, sarunām ar kuru Zelenskis savukārt norīkoja savu palīgu Andriju Jermaku. Protams — Kremļa propagandas TV kanāli, pseidomediji un “botu fermas” visu laiku no savas puses darīja visu iespējamo, lai uzkurinātu situāciju. Ukrainas puses uzdevums bija tieši pretējs: nomierināt notikumus un nespēlēt ne uz ASV republikāņu, ne demokrātu pusi, lai neradītu Ukrainai iespējamas negatīvas sekas no vienas vai otras puses, un no rezultātiem var saprast, ka ar šo uzdevumu Jermaks tika galā spīdoši.

Galu galā par savām darbībām Donalds Tramps pats nopelnīja impīčmenta procedūras sākšanu: kongresmeņi Pārstāvju palātā sagatavoja ziņojumu, taču Senāts to neapstiprināja — senatori nobalsoja pret impīčmentu. Gan Tramps, gan Baidens turpināja priekšvēlēšanu aktivitātes.

Var noprast, ka Ukrainai nācās izturēt jūtamu spiedienu, lai neiesaistītos šajos procesos ne vienā, ne otrā pusē, un lielākoties tas bija Jermaka kā galvenā pārrunu vedēja nopelns. Zelenskis arī neslēpa, ka neieņems nekādu nostāju Trampa un Baidena savstarpējās sāncensības sakarā. Vizītes laikā Rīgā, atbildot uz jautājumu “Ko gatavojaties darīt Trampa impīčmenta sakarā?”, Zelenskis lakoniski atbildēja: “Nedarīt neko!” Un piebilda: “Ukraina nejaucas citu valstu iekšējās lietās. Ne tā kā viena cita mums labi zināma kaimiņvalsts.”

Šķiet, šī bija pirmā un pēdējā reize visā Trampa prezidentūras laikā, kad jebkāds TV komiķis varēja “ieknābt” Trampam — taču to neizdarīja.

Šajā gaismā Indianas štata pārstāves Viktorijas Spartzas pēkšņie pārmetumi kļūst saprotamāki. Republikāņu partijai, kuras prezidents Donalds Tramps zaudēja vēlēšanās Džo Baidenam, ir iemesls turēt ļaunu prātu uz Andriju Jermaku, jo tas — būdams sarunu vedējs Zelenska vietā ar Rūdiju Džuliāni, kurš savukārt tika Trampa uzdevumā nosūtīts uz Ukrainu meklēt “kompromatu” par Baideniem — nepiepildīja Republikāņu partijas cerības un nesagādāja pamatu priekšvēlēšanu periodā sākt skaļu procesu par Baidenu rīcību.

Raksturīgi, ka jau dažas dienas vēlāk Viktorija Spartza saņēma kritiku par saviem izteikumiem, un ne tikai no ukraiņiem. Cita Pārstāvju palātas locekle Mārsija Kaptura (Marcy Kaptur) komentēja, ka šādi izteikumi pret Zelenski un Jermaku nākot par labu Kremlim: “Kas izplata mežonīgus naratīvus, mērķētus uz Ukrainas amatpersonu darba “torpedēšanu”, bezatbildīgi palīdz Putinam un viņa propagandistiem.”

Visos savos izteikumos pret Jermaku un vēstulēs dažādiem adresātiem Spartza pieprasa lielāku “pārraudzību” ASV sniegtajai palīdzībai Ukrainai. Tas nav jauns sauklis Republikāņu partijas politikā: ar to pašu saukli senators Rends Pols (Rand Paul) jau maijā mēģināja apturēt ASV militārās un humānās palīdzības sniegšanu Ukrainai, aizbildinoties ar “pārraudzības nepieciešamību”. Atklājās, ka viņš par šo “pārraugu” bija iecerējis Džonu F. Sopko, kurš desmit gadus bija “pārraudzījis” ASV tēriņus Afganistānā — kā atceramies, Afganistānas Republikas atbalstīšana beidzās ar oficiālās valdības spēku pilnīgu sabrukumu dažu nedēļu laikā un “Tāleban” režīma atgriešanos. Raksturīgi, ka ASV sniegtās starptautiskās palīdzības “pārraugs” Sopko pie iznākuma vaino visus citus, tikai ne sevi.

Rendam Polam neizdevās apturēt ASV palīdzības sniegšanu Ukrainai, taču izdevās to novilcināt. Kopš tā laika Krievijas armija ieņēmusi Sjeverodoņecku, Lisičansku, Popasni, jo ukraiņi joprojām sūdzas par Rietumu ieroču iztrūkumu. Tuvākās nedēļas rādīs, vai kāds efekts būs šobrīdējiem Spartzas mēģinājumiem panākt ko līdzīgu, taču Latvijai un visām citām valstīm, kas grūtā brīdī cer uz amerikāņu atbalstu, jau tagad jāsāk ņemt vērā — pat ja mums ir prognozējami sabiedrotie, tas vēl nenozīmē, ka šo sabiedroto iekšpolitika būs tikpat prognozējama.