Ukrainas prezidenta vēlēšanas nākamgad, bet krīze briest jau tagad
 
PETRO POROŠENKO lēnā, sistemātiskā virzība uz integrāciju Eiropas Savienībā daudziem šķiet pārāk lēna ©Foto: Alexey VITVITSKY, Sputnik/Scanpix

Desmit mēneši palikuši līdz prezidenta vēlēšanām Ukrainā, un priekšvēlēšanu cīņas gaita rāda: ļoti reāla ir iespēja, ka mierīgais, stabilais un kompetentais, uz Rietumiem orientētais Petro Porošenko var tikt nepārvēlēts.

Visnotaļ centriski, neagresīvi un tomēr stingri prezidējošais P. Porošenko ievēlēts ārkārtas vēlēšanās 2014. gada maijā vissarežģītākajā brīdī: Krimā notika aneksija, Donbasā atklāti saimniekoja bruņotas bandas, kuru dēļ gāja bojā cilvēki un sāka parādīties pirmie bēgļi, Odesā ļaunprātīgā dedzināšanā arodbiedrību namā bija tikko bojā gājuši 50 cilvēki, separātistu aģitatori sāka parādīties arī valsts vidienē, nemaz jau nerunājot par Krievijas pierobežas pilsētām. Piemēram, Harkivā saimniekoja Krievijas iesūtītu bruņotu «tūristu» bari, kuru noalgots slepkava gļēvulīgi sašāva mugurā pilsētas mēru Hennādiju Kernesu, gadu gadiem simpatizējošu Krievijai, kamēr mērs brauca ar divriteni. Kerness par mata tiesu izdzīvoja, kopš tā laika pārvietojas ratiņkrēslā un no prokremliska politiķa kļuvis par stingru Ukrainas patriotu, bet pilsētas iedzīvotāji vienā mirklī saprata, kas viņus gaida «krievu pavasara» iznākumā - ja jau cenšas noslepkavot pat Kremlim simpatizējošu mēru, tad uz ko gan var cerēt vienkāršā tauta?

Uz šāda fona tobrīd bezpartejiskā kandidāta P. Porošenko ievēlēšana prezidenta amatā 2014. gada 25. maijā jau pirmajā kārtā ar 55% balsu bija patīkams pārsteigums. Jaunajam prezidentam piemita visas nepieciešamās kvalitātes: bijis ārlietu un ekonomikas ministrs, centrālās bankas priekšsēdētājs, Augstākās radas deputāts un komisiju priekšsēdētājs, bet pirms politiskās karjeras uzsākšanas arī sekmīgs uzņēmējs - miljardieris, kurš savu biznesa karjeru uzbūvējis brīvajā tirgū, ražojot šokolādi un konditorejas izstrādājumus (nevis, piemēram, prihvatizējot valsts uzņēmumus). Atbalstījis visiem spēkiem gan 2004. gada Oranžo revolūciju, gan Eiromaidanu. «Ukraiņi ir tik kruta nācija, ka šokolādi viņiem taisa pats prezidents,» pēc P. Porošenko inaugurācijas jokoja tauta.

Un tomēr tagad viss ir pavisam otrādi.

Mērens centriskums nepatīk nevienam

Donbasa separātistus pēdējo trīs gadu laikā daudzmaz izdevies noturēt kontrolē - gan uzturot stingru militāro aizsardzību, gan mēģinot Kremli apvārdot visu veidu diplomātiskajās pārrunās, gan okupēto teritoriju iekšienē likvidējot tādus skandalozākos teroristus kā Motorolu un Givi. Tomēr tautas vairākumu šāda situācija vairs neapmierina: bailīgākos neapmierina diplomātiska, mierīga risinājuma neesamība konflikta izbeigšanai, kamēr kareivīgākos vēl mazāk apmierina auklēšanās ar teroristu organizācijām, kuras atklātā militārā cīņā nespēja turēties pretī Ukrainas Nacionālajai gvardei un Brīvprātīgajai armijai 2014. gada vasarā un tagad spētu to vēl mazāk. EDSO Speciālās monitoringa misijas eksperts Gunārs Graumanis, kurš trīs gadus nostrādājis uz frontes līnijas, cenšoties novērst apšaudes un spridzināšanas, ir viennozīmīgi pārliecināts: «Ja būtu atklāta militāra sadursme, ukraiņi viens un divi pārspētu visus separātistus un padzītu viņus no Donbasa.»

Līdzīgā veidā P. Porošenko lēnā, sistemātiskā virzība uz integrāciju Eiropas Savienībā daudziem šķiet pārāk lēna. Ukraiņu vairums pagaidām vēl nesaprot, ka abpusēja bezvīzu režīma ieviešana ar Eiropas Savienību, brīvā tirgus atvēršana utt. ir tikai pirmie soļi ilgā, garā integrācijas procesā, kas Latvijai prasīja 12 gadus, bet Ukrainai droši vien prasīs vēl vairāk, ņemot valsts lielumu.

Sacensība populismā

Tāpēc visa šā gada laikā, sākoties prezidenta vēlēšanu kampaņai, sociologu aptaujās līderos konsekventi izvirzījušies dažādi citi kandidāti, kurus visus vieno lielāks vai mazāks populisms - tikai katram savā virzienā. Ekspremjere un bijusī politieslodzītā Jūlija Timošenko līdz šim var lepoties ar aptuveni 15% atbalstu, taču viņas ievēlēšana Ukrainas rietumniecisko nostāju tikai pastiprinātu. Agrākais aizsardzības ministrs Anatolijs Hricenko sakrājis tikai nedaudz mazāku atbalstu, ap 10% balsu (lielākoties ebrejiski krieviskajos valsts dienvidos) var saņemt Vadims Rabinovičs no Odesas un Jurijs Boiko, tad nāk Radikālās partijas līderis Olehs Ļaško, par neatkarīgo kandidātu uzskatītais Okean Eļzi mūziķis Svjatoslavs Vakarčuks, un tikai tad seko prezidents P. Porošenko.

Ja ilggadēju morālo autoritāti tautā iekrājušais mūziķis S. Vakarčuks (vēl lielākā mērā nekā pie mums, piemēram, Zigmars Liepiņš) vēl uzskatāms par loģisku kandidātu uz vēlētu amatu, tad ar vislielāko kāpumu var lepoties visneloģiskākais kandidāts no visiem. Komiķa Volodimira Zeļenska parodijpartija Tautas kalps (nosaukta viņa paša producēta komēdijseriāla vārdā) savākusi jau teju 10% atbalstu aptaujāto vidū, turklāt šī populistu parodija ir vienīgā, kam ir tendence strauji audzēt reitingu. Kā nu ne - V. Zeļenski atbalsta rinda ar vadošajiem biznesa spēkiem, pirmkārt, jau Ihors Kolomoiskis. «Židobanderiveca» palamu kā goda nosaukumu pieņēmušais Privatbankas grupas dibinātājs 2014. gada pavasarī, steigā kļūstot par sava dzimtā Dņipropetrovskas apgabala gubernatoru, teju vienpersoniski apturēja separātisma virzīšanos valsts iekšienē, no savas kabatas maksājot 10 tūkstošu dolāru atlīdzību iedzīvotājiem par katru sagūstītu prokremlisko kaujinieku. (Apgabals divu nedēļu laikā tika pilnībā iztīrīts no separiem, un dažādi nacionālisti sāka braukt «peļņā» uz Mariupoli pie Azovas jūras, ķerot kaujiniekus tur un bagāžniekā vedot pie Kolomoiska, lai saņemtu prēmiju.)

Taču nieka gadu pēc šiem notikumiem P. Porošenko atlaida I. Kolomoiski no gubernatora amata, lai vēl pēc gada nacionalizētu un pilnībā atņemtu bankas biznesu I. Kolomoiskim un partneriem, iegriežot viņiem vēl arī netaisnīgu tiesvedību Londonā. Vēlētāju vairākums to novērtējis ar treknām mīnuszīmēm P. Porošenko biogrāfijā, savukārt tautas iemīļotais «židobanderivecs» savā TV kanālu paketē ļauj uz nebēdu plosīties komiķim V. Zeļenskim un viņa komandai, kas nesaudzīgi izsmej prezidentu un liek publikai noprast: ja V. Zeļenski ievēlēs par prezidentu, tad prezidenta uzrunas tautai beidzot būs smieklīgas.

Otrā kārta vai neliels, uzvarošs karš

Tautas vēlēts prezidents nozīmē: ja pirmajā balsošanā neviens no kandidātiem negūst 50%+1 balsi, tad iestājas «papildlaiks», kurā sacenšas divi populārākie kandidāti no pirmās kārtas. Un šeit skaitļi ir pavisam nesaudzīgi: 52% respondentu otrajā kārtā balsotu par jebko citu, kaut vai par nekompetento un no reālās dzīves atrauto «grāmatvedi», ekspremjeru Arsēniju Jaceņuku - tikai ne par P. Porošenko!

Augstākā rada nesen nodemonstrēja savu spēku: apvienojoties Opozīcijas blokam, Radikālajai partijai, A. Jaceņuka un J. Timošenko frakcijām, pirmo reizi tika pieņemts likums, iztiekot bez Porošenko bloka balsīm. Kas ir būtiskākais: prezidents ir sācis zaudēt atbalstu pats savā partijā.

Ja arī pusgadu pirms vēlēšanām prezidenta reitings saglabāsies viencipara līmenī, no šādas situācijas ir zināma tikai viena izeja: izsakoties Kremļa terminoloģijā - «neliels, uzvarošs karš». Lai cik dīvaini būtu, tas ir tieši tas, ko sabiedrības noteicošā daļa gribētu.