Bezcerīgais konflikts
Izraēlā un Palestīnā atrados tieši tajās dienās, kad no Izraēlas armijnieku lodēm Gazas sektora robežjoslā krita 17 palestīniešu.
Pēc upuru skaita tas bija pēdējo gadu asiņainākais netiešas karadarbības incidents. Reakcija uz to abās konfliktējošajās pusēs bija pilnīgi atšķirīga.
Izraēlas puse neslēpa lepnumu un pat sajūsmu par padarīto. Izraēlas aizsardzības ministrs Avigdors Libermans uz starptautiskās sabiedrības aicinājumiem veikt dienesta izmeklēšanu par neadekvātu spēka lietošanu pret demonstrantiem atbildēja kategoriski: «Nekādas izmeklēšanas nebūs. Mūsu karavīri rīkojās pareizi un ir pelnījuši nevis izmeklēšanu, bet gan visaugstākos valdības apbalvojumus.» Līdzīgu nostāju pauda Izraēlas krievvalodīgās televīzijas komentētājs, kurš ar lepnumu izteica «apbrīnu par mūsu snaiperu augsto šaušanas trāpīgumu, nogalinot 17 teroristu». Tajā pašā televīzijas kanālā pazīstamais Izraēlas rakstnieks Igors Gubermans ar šķietamu paškritiku «atzina», ka ebreju tautai joprojām nākas ciest, jo starp ebrejiem esot pārāk daudz «kreiso idiotu», ar šo jēdzienu saprotot ikvienu, kurš aicina uz kaut niecīgāko kompromisu ar palestīniešiem. Spriežot pēc pēdējo desmit gadu tendencēm Izraēlas politiskajā retorikā, labējās un galēji labējās idejas kļūst arvien populārākas un centieni atrast kādu saprātīgu, visām pusēm kaut cik pieņemamu risinājumu skan arvien kuslāk. Trampa administrācijas lēmums pārcelt ASV vēstniecību no Telavivas uz Jeruzalemi Izraēlas sabiedrībā tiek uztverts kā nepārprotams iedrošinājums uz vēl agresīvāku rīcību.
AUGSTA BETONA SIENA atdala izraēliešu kontrolētās teritorijas no zemēm, kuras atrodas Palestīnas pašpārvaldē / Bens LATKOVSKIS
Absolūts pārspēks
Piektdienas vakaros līdz ar saules rietu dzīve Izraēlā pamirst, jo sākas sabats, kura laikā faktiski nekas vairs nestrādā, tāpēc jau piektdienā devos uz Palestīnas pašpārvaldes faktisko galvaspilsētu Rāmallāhu, kas patiesībā ir Jeruzalemes aglomerācijas netāla (10 km no Jeruzalemes centra) priekšpilsēta. Braucot prom no Jeruzalemes, par incidentu vēl nezināju, tāpēc, nākamajā rītā pie Jasīra Arafāta muzeja - mauzoleja redzot Palestīnas karogus pusmastā, pirmā doma bija - tas laikam aiz cieņas pret Arafāta kapu. Vēlāk, izejot pastaigā pa Rāmallāhas ielām, ar pārsteigumu nācās konstatēt, ka pilsētā visi veikali, restorāni, kafejnīcas ir slēgti. Nav pat, kur paēst pusdienas vai nopirkt ko ēdamu veikalā. Viss ciet. Kad pajautāju kādam pretimnācējam par iespējām kaut kur paēst, viņš man paskaidroja, kāpēc nekas nestrādā. Izrādās, Palestīnā izsludinātas sēras, kas praksē nozīmēja pilnīgu sabiedriskās dzīves paralīzi.
Bens LATKOVSKIS
Palestīniešu iespējas kaut kā «atspēlēties» izraēliešiem par pāri nodarījumiem ir vairāk nekā minimālas. Iepriekšējā dienā (vēl pirms ziņām par incidentu) ar tā Rāmallāhas viesu nama, kurā biju apmeties, īpašnieku Nidalu pie tējas krūzes pārrunājām palestīniešu - izraēliešu konfliktu. Ar rūgtumu viņš atzina, ka palestīniešu pozīcijas ir ļoti vājas. Absolūts militārs un ekonomisks pārspēks ir Izraēlas pusē. Izraēla kontrolē pilnīgi visu un dara visu, ko vien grib, tajā skaitā var nojaukt jebkuru palestīnieša māju ar vienalga kādiem ieganstiem. Uz katras Palestīnas ēkas jumta ir izvietotas milzīgas plastmasas mucas. Tajās tiek uzkrāts ūdens, jo ūdens padevi pilnībā kontrolē izraēlieši. Palestīnai ūdens tiek padots reizi nedēļā. Pārējā laikā jāiztiek ar mucās uzkrāto.
Palestīnas teritorija ir sadalīta
A, B un C sektoros. A sektoru pilnībā kontrolē Palestīnas varas iestādes. Izraēlas pilsoņiem tur uzturēties un iebraukt saskaņā ar Izraēlas likumdošanu aizliegts. Lai gan tas tiek pamatots ar pašu pilsoņu drošības apsvērumiem, pieļauju, ka patiesais iemesls ir cits. Lai būtu mazāk tiešu, cilvēcisku kontaktu un būtu vieglāk palestīniešus dēmonizēt, jo objektīvi ebreju Telaviva no ebreju Jeruzalemes atšķiras daudz vairāk nekā ebreju Jeruzaleme no arābu Rāmallāhas, kas vismaz vizuāli ir viena otrai daudz līdzīgākas. Taču, ja tev ir aizliegts aizbraukt un paskatīties, kā izskatās tur, aiz augstās betona sienas, tad vieglāk uzturēt mītu, ka tur dzīvo briesmoņi, kuri neko vairāk par lodi nav pelnījuši. C sektors ir tā dēvētās ebreju apmetnes okupētajās teritorijās. Tās atrodas pilnīgā Izraēlas kontrolē un armijas aizsardzībā. Palestīniešiem šajās apmetnēs spert kāju aizliegts. B sektors ir abpusējā kontrolē, un tur var atrasties gan ebreji, gan palestīnieši.
Bens LATKOVSKIS
Pēc Nidala vārdiem, Palestīnas pašpārvaldes kontrolē atrodas tikai 18% Palestīnas teritorijas, kamēr Izraēlas kontrolē - 64%. Par šiem skaitļiem var strīdēties, jo abu pušu pārliecība, ko uzskatīt par Palestīnas teritoriju, bet ko ne, stipri atšķiras. Sākot jau ar to, ka šodien iezīmētā Palestīnas oficiālā teritorija ir ievērojami mazāka, nekā tā tika noteikta atbilstoši ANO 1947. gada 29. novembra rezolūcijai Nr. 181 par Palestīnas sadalīšanu Izraēlas ebreju un arābu Palestīnas valstīs. Tieši teritoriālās interpretācijas arī kļuva par iemeslu 30. marta asinsizliešanai, jo protesta gājiens sākās, atzīmējot tā dēvēto Zemes dienu, kad palestīnieši pieprasa tiesības atgriezties mājās, no kurām viņi savulaik tika padzīti.
Vēl pirms simts gadiem - 1918. gadā - 93% no Palestīnas iedzīvotājiem bija arābi. Kad 1947. gadā saskaņā ar minēto ANO rezolūciju Palestīnas teritorija tika sadalīta divās atsevišķās ebreju un arābu valstīs, Izraēlā dzīvoja nedaudz virs 600 000 ebreju, kas veidoja ap 30% no visiem Palestīnas iedzīvotājiem. Tiklīdz tika paziņots par Izraēlas valsts izveidošanu, ebreju militārās (pēc mūsdienu standartiem - teroristiskās) vienības uzsāka agresīvu vietējo arābu vajāšanu. Tiek lēsts, ka Izraēlas valsts veidošanās procesā no savām mājām tika padzīti un kļuva par bēgļiem vismaz 900 000 palestīniešu. Ar viņu pēctečiem kopējais palestīniešu bēgļu skaits šobrīd pārsniedz trīs miljonus, kuri jau entajās paaudzēs mitinās bēgļu nometnēs dažādās arābu valstīs.
Patiesības labad jāatzīst, ka arī no arābu valstīm pēc Izraēlas valsts nodibināšanas tika padzīti ap 800 000 tūkstoši ebreju, kas gan nav viens un tas pats, jo ebreji nekļuva par bēgļiem. Tieši otrādi, viņi atguva savu vēsturisko dzimteni un uzsāka paši savas valsts celtniecību. Jāpiebilst, ka savu valsti ebreji būvēja ar milzīgu pārējās pasaules finansiālu palīdzību. Tāpat nevajadzētu aizmirst vismaz 25 miljardus eiro mūsdienu cenās (tā ir vismazākā internetā atrodamā summa), kurus Izraēla saņēma no Vācijas kā kontribūciju par holokaustu. Rezultātā Izraēlā viss ir ļoti dārgs, lai gan vizuāli tā neatgādina augsti attīstītu labklājības valsti. Drīzāk kā miksli, kurā ir kaut kas no Marokas, kaut kas no Itālijas un vēl kas no Rostovas pie Donas Krievijā.
Vieni ir lieki
Izraēliešu - palestīniešu konflikta pamatā ir teritorijas jautājums. Robežu nemainība ir viens no svarīgākajiem miera nodrošināšanas priekšnoteikumiem, tāpēc pasaules sabiedrība tik asi uztver katru mēģinājumu grozīt esošās valstu robežas. Vidējos Austrumos esošās robežas nav nostabilizējušās. Tās ir plūstošas, un tieši tas ir arī reģiona nestabilitātes pamatā.
Tāpat kā citu teritoriālo strīdu pamatjautājums arī Izraēlā ir - kurš te ir likumīgais saimnieks? No Izraēlas puses viss ir skaidrs: Torā šīs zemes - Jūdeja, Samārija, Galileja - bija ebreju zemes, un ar to arī viss ir pateikts. Ak, gadu simtiem un tūkstošiem te dzīvojuši arī arābi? Vai tad mēs vainīgi, ka viņi bija (uz laiku) aizņēmuši mūsu zemes? Lai pabīdās (lasās prom) un netraucē mums atjaunot savu apsolīto zemi.
Lai arī tas ir vienkāršots skatījums uz problēmu, un oficiālā līmenī argumentācija ir smalkāka, no retorikas niansēm lietas būtība nemainās. To teritoriju, kuru palestīniešu pašpārvalde gribētu starptautiski pasludināt par savu Palestīnas valsti, Izraēlas sabiedrības lielākā daļa uzskata par savu un palestīniešu tiesības uz savu valsti neatzīst. Jordānas upes Rietumkrastu, kur atrodas arī Palestīnas pašpārvaldes galvaspilsēta Rāmallāha un galvenās palestīniešu apdzīvotās teritorijas, Izraēla konsekventi dēvē par Jūdeju un Samāriju un šo teritoriju mērķtiecīgi kolonizē.
Savdabīgs ir Jeruzalemes statuss. Atbilstoši ANO rezolūcijai Nr. 181 Jeruzaleme tika nodota īpašā ANO kontrolē, taču Arābu - Izraēlas kara laikā tā tika sadalīta starp Izraēlu (pilsētas rietumdaļa) un Jordāniju (austrumdaļa). 1949. gada 5. decembrī Izraēla pasludināja Jeruzalemi par savu galvaspilsētu. 1967. gadā Sešu dienu karā Izraēla anektēja arī Jeruzalemes austrumdaļu. Lai arī vairākums starptautiskās sabiedrības par Izraēlas galvaspilsētu atzīst Telavivu, izraēliešu sabiedrībā nav domstarpību par to, kura pilsēta ir viņu valsts galvaspilsēta, un tā nav Telaviva. Izraēlas parlaments (knesets), valdība un galvenās valsts pārvaldes iestādes atrodas Jeruzalemē, un katram ebrejam ir skaidrs, ka viņa valsts galvaspilsēta ir tieši Jeruzaleme. Turklāt ne tikai tās rietumu daļa, bet pilnīgi visa, ieskaitot tās arābu daļu. Praksē tas nozīmē, ka, piemēram, islāma trešo nozīmīgāko svētvietu pēc Mekas un Medīnas - Tempļa kalnu (alAksas un Klints kupola mošejas) - apsargā (nelaiž tā tuvumā nevienu nemusulmani) izraēliešu automātisti/es. Situāciju īpaši bezcerīgu dara tas, ka arī Palestīna par savu galvaspilsētu uzskata Jeruzalemi. Tāpēc Arafāta kapavieta Rāmallāhā ir tikai «pagaidu», līdz tiks «atbrīvota» Jeruzaleme, un palestīniešu vadonis tiks guldīts atpakaļ Svētajā zemē. Jāpiebilst, ka arābi Jeruzalemi nesauc par Jerušalaim, kā ebreji, bet gan par alKuds (svēto, arābu val.).
Mieru negrib
Konfliktējošo pušu spēku samērs ir nesalīdzināms. Izraēlas kareivji ir bruņojušies no galvas līdz kājām, kamēr palestīniešu policijas bruņojums ir apmēram tāds kā Rīgas Pašvaldības policijai. Līdz ar to jebkurš konflikts tiek izšķirts par labu ebrejiem un arī upuru proporcijas ir nesalīdzināmas. Var jautāt, bet kā tad palestīniešu terorisms?
Terorisms ir tas burvju vārdiņš, ar kuru Izraēlas amatpersonas un arī liela daļa sabiedrības attaisno palestīniešu «žmiegšanu», lai gan pat Izraēlas oficiālās amatpersonas atzīst, ka 99% palestīniešu nav teroristi. Izraēlas politiskās partijas atšķiras vienīgi ar šīs «žmiegšanas» spēku. Izraēlas politiskajā spektrā, tāpat kā ebreju sabiedrībā kopumā, nav populārs viedoklis, kurš balstītos uz reāliem kompromisiem vai kaut minimālu pretimnākšanu palestīniešiem.
Izraēlieši to pamato ar diviem argumentiem. Arābi 1947. gadā paši atteicās atzīt ANO rezolūciju par divu valstu dibināšanu un tā vietā sāka karu (ko zaudēja). Līdz ar to katrs izraēliešu apdzīvotais zemes kvadrātmetrs ir iegūts par dārgu asiņu cenu. Otrs arguments ir tīri sadzīvisks un mazliet slidens. Palestīna (Rietumkrasts) ir dziļi integrēta Izraēlas ekonomikā, un pašiem palestīniešiem būtu labāk atrasties zem bagātākās Izraēlas «jumta». Patiešām Palestīnas teritorijās faktiskā naudas vienība ir Izraēlas šekelis (vienīgi Arafāta muzeja suvenīru veikalā cenas bija izliktas dināros, lai gan praksē visi norēķini notiek šekeļos) un darbs Izraēlā ir labāk apmaksāts. Šis arguments ir slidens, jo netiek jautāts pašiem palestīniešiem - ko gribat jūs?
«Mēs neprasām daudz. Lai Izraēla atzītu mūsu Palestīnas valsti un pārtrauktu mūsu zemju kolonizāciju (ebreju apmetņu paplašināšanu),» saka Nidals. «Kad 1993. gadā Arafāts un toreizējais Izraēlas premjerministrs Ichāks Rabīns noslēdza Oslo līgumu, par kuru abiem vēlāk piešķīra Nobela Miera prēmiju, Palestīnas teritorijā bija tikai 54 izraēliešu apmetnes. Par šo vienošanos Rabīnu nogalināja ebreju ekstrēmisti, un miera process tika sagrauts. Tagad uz mūsu zemes ir vairāk nekā 560 izraēliešu apmetņu,» turpina Nidals.
Jautāju, kāds, viņaprāt, ir kaut teorētiski iespējamais problēmas risinājums. «Problēmas risinājums ir pilnībā Izraēlas politiķu rokās, jo mūsu [palestīniešu] iespējas ir niecīgas. No Izraēlas puses nav ne mazāko pazīmju, ka tur būtu politiskā griba meklēt mieru. Notiek intensīva apmetņu būvniecība. Tā ne mirkli neaptrūka [ASV prezidenta] Obamas laikos, lai arī viņš bija kritiski noskaņots pret šo apmetņu paplašināšanu. Tagad pie Trampa izredzes, ka kaut kas varētu mainīties uz labo pusi, ir vēl niecīgākas. Lai gan vienīgi uz ASV mēs varam cerēt, jo tikai šo valsti un tās nostāju ņem vērā Izraēlas politiķi.