NRA komentētāja Bena Latkovska piedzīvotais Maskavā. Cilvēku medības Tveras ielā

Kad cilvēki Krievijā uzzina, ka 25 gadus neesi bijis viņu valstī, tad uzreiz seko ziņkāres pilni jautājumi – nu, kā? Kādas redzat pārmaiņas? Kā izskatās jaunā Krievija? Atbildēt uz šiem jautājumiem nav viegli, jo, lai arī it kā ir mainījies daudz kas un pat ļoti, tajā pašā laikā ik uz soļa sastopies ar Krievijai nemainīgo un šķietami mūžīgo. Ar mērķi uzzināt, kā dzīvo cilvēki tur, kur jau 17 gadus valda Putins, devos uz Krieviju.

Nedēļu ilgajā braucienā pa Krieviju apmeklēju Sanktpēterburgu, Novgorodu un Maskavu, kur 12. jūnijā klātienē piedalījos pret korupciju vērstajā demonstrācijā Tveras ielā. Par kopējiem Krievijas iespaidiem nākamajā rakstā, bet vispirms par 12. jūnija notikumiem Maskavā.

Šobrīd Krievijā politiskais laukums ir tik rūpīgi notīrīts, ka opozīciju tajā pārstāv tikai viena patiesi nopietna figūra - Aleksejs Navaļnijs. Tas, ka viņš joprojām ir uz brīvām kājām un viņam pat atļauj (tiesa, ar milzu apgrūtinājumiem) darboties politikā, dažiem ļauj spriedelēt, ka viņš ir Kremļa projekts vai kaut kas tamlīdzīgs. Nopietni eksperti šīs spekulācijas noraida kā lētas konspirācijas, un es šim uzskatam pilnībā pievienojos. Navaļnija fiziska likvidācija galīgi piebeigtu Putina reputāciju ne tikai ārzemēs, bet arī pašu mājās, savukārt Navaļnija ielikšana cietumā tikai paceltu viņa autoritāti, tuvinātu Nobela miera prēmijai un pielīdzinātu tādām personībām kā Nelsons Mandela un Vaclāvs Havels.

TVERAS ielas teritorija, kurā notika galvenās aktivitātes, bija nobloķēta ar smagajām automašīnām. Vairāki tūkstoši cilvēku faktiski atradās nosprostotā teritorijā. Jebkāda panika un pēkšņs pūļa satracinājums varētu izraisīt smagu drūzmēšanos ar traģiskām sekām / Publicitātes foto

Protestējiet kapsētās

Pēc samērā iespaidīgām protesta akcijām 26. martā Navaļnijs jau laikus, pirms diviem mēnešiem, izsludināja nākamo Viskrievijas pretkorupcijas demonstrāciju datumu - 12. jūniju, kas ir oficiāla svētku diena - Krievijas diena. 26. martā vara izrādījās pasākumam nesagatavota, bet, gaidot 12. jūniju, tā darbojās jau mērķtiecīgāk. Piemēram, cenšoties visu novest līdz absurdam - atsevišķās vietās ļaujot pasākumu rīkot vai nu septiņos no rīta, vai tālā pilsētas nomalē, vai kā Tambovā, kur akcijas organizētājiem piedāvāja rīkot mītiņu... kapsētā.

Maskavā Navaļnijam tikai piedāvāts rīkot mītiņu Saharova prospektā, kas nav gluži pats centrs, bet nav arī galīga nomale. Navaļnijs piekrita, taču tad sākās varas «jociņi». Tika izdarīts milzu spiediens uz tiem, kuri varētu uzstādīt akcijai nepieciešamo skatuvi, video un audio aprīkojumu. Pat tie, kuri to bija solījuši darīt un teikuši, ka nekādam spiedienam nepakļausies, pēdējā brīdī bija spiesti Navaļnijam atteikt. Varas pozīcija kļuva arvien skaidrāka - par protestu organizētājiem paņirgāties un sabiedrības acīs tos pataisīt par pajoliņiem. Navaļnijs tika nostādīts grūtas dilemmas priekšā. Viens variants - iet uz varas norādīto vietu, kur no sabiedrības ar metāla barjerām norobežotā aplokā kādu brīdi pastāvēt bez skatuves un skaņas aprīkojuma, vai arī demonstratīvi ignorēt varas pazemojošos noteikumus. Navļnijs izvēlējās otru variantu, balstoties uz to, ka pēc Krievijas likumiem šādām demonstrācijām nav jāsaņem varas iestāžu atļauja. Tās ir tikai jāpiesaka (līdzīga masu pasākumu reglamentācija darbojas arī Latvijā).

Ņemot vērā, ka Navaļnijs sākotnēji bija pieteicis savu akciju tieši Tveras ielā, viņš 12. jūnija priekšvakarā aicināja savus atbalstītājus doties mierīgā svētku pastaigā ar Krievijas karogiem pa Tveras ielu (Maskavas centra galveno ielu). Šī demonstrācijas vietas maiņa izraisīja zināmu samulsumu tajos, kuri bija paredzējuši doties uz saskaņoto akciju Saharova prospektā. Tagad viņus aicināja piedalīties pasākumā, kurš varas iestāžu skatījumā (bet ne pēc konstitūcijas burta un gara) ir nelikumīgs.

Situācija ar politiskajām brīvībām šodienas Krievijā ir ļoti smaga, un pat par atrašanos neatļauta mītiņa tuvumā var nonākt aiz restēm uz vairākām diennaktīm vai pat gadiem. Pat vēl trakāk, Krievijā šobrīd mājas arestā tiesu gaida Dmitrijs Bučenkovs, kurš tiek apsūdzēts par miesas bojājumu nodarīšanu milicijas darbiniekam 2012. gada protesta akcijās, kaut šis cilvēks šajā laikā atradies pavisam citā pilsētā - Ņižņijnovgorodā. Šodienas Krievijā piedalīšanās protesta akcijās prasa palielu pilsonisko drosmi.

Arestē par valsts karoga turēšanu

Maskavā 12. jūnijā jau no paša rīta bija ierobežota pieeja Kremlim, Sarkanajam laukumam un slēgta satiksme Tveras ielā, kur notika dažādu vēsturisko laikmetu teatralizēti priekšnesumi. Lai tiktu šajās ierobežotajās teritorijās, bija jāiziet caur metālmeklētāju rāmjiem un policijas kontrolei, kura nebija formāla, bet diezgan rūpīga. Viens no galvenajiem policijas kontrolpunktiem atradās Tveras ielā netālu no Puškina laukuma, kas ir tradicionāla protesta akciju norises vieta. Tieši šeit pulcējās vairums žurnālistu un tika gaidīta Navaļnija ierašanās.

Pats akcijas sākums bija paredzēts 14.00, bet jau pusdivos izplatījās ziņas, ka Navaļnijs aizturēts, izejot no sava dzīvokļa. Tveras ielas brauktuve pie Puškina laukuma no abām pusēm bija norobežota metāla barjerām. Gar ielu un šķērsielu brauktuvēm simtiem metru garumā stiepās ar silovikiem pildīti autobusi. Jālieto vārds siloviki, jo «kārtības sargāšanā» piedalījās ļoti dažādu spēka struktūru darbinieki - gan OMON «kosmonauti» pilnā kaujas ekipējumā, gan Krievijas gvardes kaujinieki maskēšanās tērpos un armijnieku kaujas ķiverēs, gan spēka skolu kursanti un liels daudzums drošības dienestu aģentu civilā - gan uzvalkos un ar kaklasaitēm, gan ikdienas apģērbos, bet ļoti dedzīgām, darba kārām acīm.

Tieši šie drošībnieki, kuri nemitīgi šaudījās pa laukumu, cenšoties atrast kādu, kuru varētu aizturēt, mītiņa sākuma fāzē bija visuzkrītošākie, jo iesākumā katra aizturēšana bija notikums, kuru pavadīja ūjināšana un izsaucieni - Позор (kauns, krievu val.). Aizturēšanas iemesls varēja būt jebkāds - vai kāda skaļāka frāze, kuru pie gribēšanas var uztvert kā saukļu skandēšanu, vai Krievijas karoga vicināšana, vai politiski ietonēts T krekls mugurā.

Pazīstamākie aktīvisti tika aizturēti, tiklīdz tos atpazina kāds drošībnieks. Pirms dažiem gadiem netālu no Kremļa sienām noslepkavotā Borisa Ņemcova tuvāko līdzgaitnieku Iļju Jašinu aizturēja, tiklīdz viņš izgāja virszemē no metro stacijas. Kādu mazāk zināmu aktīvistu, kuram mugurā bija Navaļniju atbalstošs T krekls, ielenca žurnālisti, un, kamēr viņš sniedza intervijas, viņu neaizturēja, taču, tiklīdz žurnālistu loks ap viņu paretinājās, kosmonautu ekipējumā tērptie omonieši bija klāt un viņu aizvilka uz arestantu busiņu.

Taisnību sakot, mītiņa sākumā aizturēšanas bija samērā retas un, teiksim, par Krievijas karoga turēšanu (Krievijas valsts svētku dienā!) vēl neaizturēja. Krievijas karogs par protestētāja marķieri un līdz ar to par aizturēšanas iemeslu kļuva tikai tad, kad nekāda auklēšanās ar potenciālajiem demonstrantiem vairs nenotika un tika grābti ciet visi, kas vien patrāpījās pa rokai. Runa ir tieši par potenciālajiem demonstrantiem, jo kopumā pasākums bija izteikti miermīlīgs un pat zināmā mērā vārgulīgs. Tajā ziņā, ka tiešu protesta aktivitāšu nebija daudz. Vairākas reizes simtbalsīgā (bet ne tūkstošbalsīgā) korī tika izkliegti saukļi - Россия без Путина; Путин - вор; Россия будет свободной* un tamlīdzīgi, taču nevar teikt, ka protesta enerģētika būtu bijusi ar ļoti augstu kapacitāti. Šo enerģētiku lielā mērā nomāca neadekvātais siloviku skaits visapkārt.

Pilsētas centrā biju jau no rīta un tādu drošībnieku skaitu un koncentrāciju nebiju savā dzīvē redzējis. Maskavā bija ievesti tūkstošiem dažādu spēka struktūru darbinieku simtiem autobusos. Vēl pirms akcijas, ejot gar šiem neskaitāmajiem autobusiem, kuru iekšpusē viņi atradās, krita acīs, ka viņi visi, kā nu kurš iekārtojies, gulēja, it kā naktī nebūtu varējuši to darīt un būtu no tālienes vesti. Jāatzīmē, ka autobusi, kas atradās tuvāk Puškina laukumam, bija no iekšpuses aizklāti ar tumšiem aizkariem.

Vienas tautas divas kastas

Tveras ielas teritorija, kurā notika galvenās aktivitātes, bija no divām pusēm nobloķēta ar mājām, priekšā policijas kontrolpostenis ar metālmeklētājiem, bet no Puškina laukuma puses norobežota ar smagajām automašīnām. Vairāki tūkstoši cilvēku faktiski atradās nosprostotā teritorijā. Jebkāda panika un pēkšņs pūļa satracinājums varētu izraisīt smagu drūzmēšanos ar traģiskām sekām, jo izejas no laukuma bija apzināti sašaurinātas līdz minimumam. Izskatījās, ka silovikus šāds traģisks Krievijas svētku iznākums neuztrauc, viņiem galvenais bija izķert visus, kuri ir uzdrošinājušies pacelt protesta balsi.

Jau ap trijiem pēcpusdienā akcijas jauda būtiski plaka, un varēja domāt, ka tuvākās stundas laikā izplēnēs pavisam, taču siloviku aktivitātes bija apgriezti proporcionālas protestētāju aktivitātēm. Protesta akciju dalībnieki ar lielāku pieredzi, kuri piedalījušies līdzīgos pasākumos agrāk, man teica - tagad tikai sāksies īstā «vintilovka» (no vārda винтить - skrūvēt, šeit: sašņorēt). Patiesi, masveidīgākās un brutālākās aizturēšanas notika tad, kad šķita, ka viss jau beidzies.

Visnepatīkamāko iespaidu atstāja siloviku sejas izteiksmes, kad viņi devās cilvēku medībās. Man blakus viens no kosmonautiem teica otram: «Ejam ņemt ciet.» «Kuru?» «Gan atradīsim, es parādīšu.» Faktiski, ja sākumā atsevišķi cilvēki tika ņemti ciet pēc drošībnieku norādes, tad drīz vien paši kosmonauti krita medību azartā un grāba ciet visus, kas patrāpījās pa rokai. Naids vieniem pret otriem bija abpusējs. Kad kosmonauti caur Позор kliedzošu cilvēku pūlim ar atlauztām rokām uz muguras un galvu uz leju vilka uz busiņu kārtējo upuri, man blakus stāvošs jauns vīrietis sulīgi novilka - гниды (gnīdas, krievu val.). Viņš to pateica ar tādu nicinājumu balsī, ka kļuva skaidrs - siloviki un viņu pretinieki ir vienas tautas divas nesamierināmas kastas. Vara uzsvaru liek uz siloviku kastu, cerot, ka tā nodrošinās viņiem ilgu un bezbēdīgu eksistenci, taču grūti iedomāties, ka mūsdienās tādā visnotaļ eiropeiskā valstī kā Krievija šāda izvēle var būt ilgtspējīga.

Var rasties jautājums vai pat pārmetums, kāpēc tūkstošgalvains cilvēku pūlis tik padevīgi noskatās, kā daži omonieši izrauj no viņu vidus atsevišķus cilvēkus un bez mazākās pretošanās velk tos uz savu busu? Atbilde ir vienkārša. Esošā tiesu prakse paredz, ka jebkura pieskaršanās policistam draud ar kriminālprocesu un ilgiem gadiem cietumā. Pat ja policists tev sit ar steku, tu nedrīksti viņa roku satvert, jo tā ir krimināli sodāma rīcība. Šobrīd ir apcietināts un cietumā tiesu gaida Dmitrijs Borisovs, kuru apsūdz par to, ka viņš protesta akcijas laika ar kāju esot iesitis policistam pa galvu. No lietas materiāliem redzams, ka viņu uz kutuzku ir nesuši pieci omonieši aiz rokām un kājām ar galvu uz leju, bet viņš, šādā stāvoklī tirinoties, ar kāju piekāries kāda nesēja galvai. Tagad viņam, visticamāk, tiks iešķiebti pāris gadi cietumā. Visticamāk, jo Krievijas tiesās attaisnojoši spriedumi ir ārkārtīgi reti, bet šādās lietās faktiski neiespējami.

Uzreiz pēc pasākuma vairāki paziņas man sociālajos tīklos puspajokam jautāja - kā tad tevi nepaņēma ciet? Atbilde ir vienkārša. Lai arī vintilovka notika it kā pilnīgi bezsistēmiski, reāli aizturēti tika galvenokārt tie, kuri šādai aizturēšanai bija gatavi. Ja cilvēks bija piesardzīgs un patiesi centās izvairīties no aizturēšanas, tad viņš varēja turēties no kosmonautiem pieklājīgā attālumā un pamukt malā, kad nāk «ķērāji». Tas gan bija grūtāk izdarāms, atrodoties kravas mašīnām nosprostotajā laukuma daļā, taču atrašanās tur vispār bija bīstama dzīvībai draudošās drūzmas dēļ.

Dzīvā pasaule pret rēgiem

Cik Navaļnijs un viņa atbalstītāji ir bīstami esošajai varai? Pirmajā brīdī liekas, ka nemaz nav bīstami, jo, salīdzinot ar miljoniem, kas dzīvo Maskavā, tie tūkstoši, kuri bija iznākuši Tveras ielā protestēt, ir pagalam niecīgs procentiņš. Laikā, kad Tveras ielā siloviki grāba ciet katru garāmgājēju, burtiski turpat blakus turpinājās svētku koncertpriekšnesumi, it kā nekas nebūtu noticis. Federālajos TV kanālos protesta akcijas pat netika pieminētas, un absolūtais Krievijas iedzīvotāju vairākums par tām neko neuzzināja.

Tomēr Navaļnija bīstamība slēpjas nevis viņā pašā, bet gan sistēmas vājumā. Komunicējot ar dažādu slāņu pilsoņiem, nesatiku nevienu, kurš būtu apmierināts ar lietu kārtību valstī. Pat dedzīgs putinistu pārītis, ar kuru kopā braucu astoņas stundas no Novgorodas uz Maskavu un kuru automašīnai pie vējstikla bija piekārta Georga lentīte, izteica neskaitāmus pārmetumus režīmam un iekšpolitiskajām reālijām (sīkāk par to nākamajā rakstā).

Putina režīms izskatās varens tikai Krievijas televizorā. Realitātē viss, kam tas pieskaras, acumirklī kļūst nedzīvs vai kokaini stīvs. Var jau nepielaist Navaļniju prezidenta vēlēšanās, bet vienīgi viņš kaut kā uztur pie dzīvības politisko procesu Krievijā. Ja Navaļnijs tiks izslēgts, tad uz Krievijas politiskās skatuves paliks vien politiskie miroņi - no saimnieciskām lietām un valsts iekšējo procesu vadīšanas nogurušais Putins (15. jūnija «tiešā līnija» viņu acīmredzami garlaikoja), allaž aizmigušais Medvedevs, politiskais klauns Žiriks, komunists - miljonārs tēvocis Zjū, mūžīgais opozicionārs Javlinskis un tamlīdzīgi rēgu pasaules iemītnieki. Navaļnijs šobrīd ir vienīgais dzīvais politiķis Krievijas politisko rēgu pasaulē. Dzīvās pasaules uzvara pār mirušo pasauli ir nenovēršama. Tas ir tikai laika jautājums.

* Krievija bez Putina; Putins - zaglis; Krievija būs brīva (krievu val.