Latviešu šeit ir daudz un kļūst arvien vairāk, stāsta Norvēģijā, Lillehammerē, dzīvojošā latviete Inta Armane. "Ļoti daudzi brauc un meklē darbu, bet pašreiz tā ir veiksmes spēle – atradīs vai ne, jo ir daudzi arī no Lietuvas, Polijas, kas braukā apkārt un piedāvā savu palīdzību firmās, lauku saimniecībās, hoteļos. Lielākas cerības ir tiem, kas māk norvēģu valodu vai arī labi pārvalda angļu mēli," norāda sieviete.
Iepazīt cilvēkus un paskatīties, kā viņi dzīvo – ar šādu mērķi pirms pieciem gadiem uz Norvēģiju devās pati I. Armane. "Kā loterijā – es tiku pie iespējas mācīties Norvēģijā valodu un tad pamazām uzzināju par šejienes labumiem, no kuriem aktuālākais ir bezmaksas augstākā izglītība. Tas arī noturēja mani Norvēģijā pēc pirmā gada," stāsta sieviete. Nu jau tur pavadīti pieci gadi. Šajā laikā darīti dažādi darbi – strādāts veikalā, hotelī, pieskatīti bērni un tīrītas mājas. "Visos [darbos] samaksa par nostrādātajām stundām. Pašlaik tas ir iemesls, lai nedotos atpakaļ uz Latviju," neslēpj I. Armane. Tagad sieviete studē tūrismu un katru otro nedēļu strādā slēpošanas kūrortā.
Tagad arī Dānija un Somija
Pieprasītākais galamērķis Latvijas darba meklētāju vidū nemainīgi ir Lielbritānija. Iepriekš līderei uzreiz sekoja Īrija, taču, bezdarbam Zaļajā salā kļūstot līdzvērtīgam pašu mājās, nu to sarakstā nomainījušas Skandināvijas valstis. Interese par nodarbinātības iespējām kādā no šīs saimes valstīm gan bijusi arī iepriekšējos gados, norāda Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) EURES menedžere Žanna Ribakova. Norvēģija un Zviedrija vienmēr bijusi NVA top sešniekā, kamēr Dānija to vidū parādījās pērn, kad maijā darbaspēka kustībai atvērts darba tirgus. Tas nozīmē, ka sākt strādāt šajā Skandināvijas valstī kļuva daudz vieglāk, jo vairs nebija jākārto darba atļauja. Kopš pērnā gada nogales, kad NVA saņemtas vakances sezonas darbos un transporta nozarē Somijā, arī šī valsts kļuvusi par vienu no pieprasītākajiem galamērķiem.
Pirmām kārtām – atalgojums
Darba piedāvājumiem Skandināvijas valstīs atsaucas liels mūsu darba meklētāju skaits, un tas galvenokārt atalgojuma dēļ, kas ir krietni priekšā citās Eiropas valstīs noteiktajam, skaidro darbā iekārtošanas firmas SIA GP Recruitment direktors Ginters Puriņš. No svara arī ģeogrāfiskais tuvums, nokļūšana uz valsti, līdzība mentalitātē un kultūrā.
Šajās valstīs nav vienotas minimālās algas stundā, dienā vai mēnesī, bet gan sadarbībā ar darba devējiem un arodbiedrībām ir noteikts minimālais atalgojums katrā nozarē, skaidro Ž. Ribakova. Taču tas nemēdzot būt zemāks par 10 eiro stundā pirms nodokļiem, tiesa, izņēmums varētu būt darba samaksa vienkāršāku sezonas darbu darītājiem. To apstiprina arī Norvēģijā dzīvojošā I. Armane. "Cilvēki saņem vidēji 125–140 kronas jeb 10–12 latus stundā pirms nodokļiem," savu redzējumu izklāsta sieviete. "Darba dienas ilgums vidēji ir 7 stundas. Ja strādā vairāk, nāk pielikumi par katru stundu – vakara, nedēļas nogales pielikumi. Dubultā maksā par darbu svētku dienās."
Ar angļu valodu vien bieži nepietiek
"Aizbraucēju skaits uz Skandināvijas valstīm ir mazs, salīdzinot, piemēram, ar skaitu uz Lielbritāniju," atzīst SIA GP Recruitment atlases projektu vadītājs Kaspars Puriņš. Būtisks šķērslis ir valodas nezināšana. "Bieži vien tikai ar angļu valodu nepietiek, bet Skandināvijas valstu valodu zināšanas tomēr ir retajam Latvijas iedzīvotājam," skaidro EURES menedžere. Valsts valodas prasmes ir obligātas vidējā un augstākā līmeņa speciālistiem, arī tad, ja darbs ir saistīts ar klientiem. Protams, ir iespēja strādāt arī sezonas darbus, arī darbus lauksaimniecībā nelielās saimniecībās, kur darba devējam prasības attiecībā uz valodas prasmēm nav tik augstas.
Ar mieru strādāt zemākā profesijā
Kā liecina NVA dati, mūsu darba meklētāju vidū pieprasītas ir vakances lauksaimniecībā, kokapstrādē, transporta nozarē, būvniecībā, piemēram, Zviedrijā – arī mežsaimniecības darbi, Norvēģijā un Somijā – darbs viesnīcās un restorānos. Tāpat ir gan interese, gan brīvo darba vietu piedāvājums Norvēģijā uz naftas platformām, arī dažādās inženiertehniskās profesijās. "Joprojām visvairāk interesējas par vienkāršiem darbiem un darbiem lauksaimniecībā, kas apstiprina to, ka ir zema profesionālā mobilitāte un cilvēki pat ar iegūtu izglītību, prasmēm piekrīt strādāt zemākās profesijās," norāda Ž. Ribakova.