Bijušais Latvijas gāzes vadītājs Adrians Dāvis ne reizi vien publiski veltījis atzinīgus vārdus uzņēmuma vācu akcionāriem (E.ON), stāstot, ka no «vāciešiem esam ļoti daudz mācījušies un viss mūsu personāls regulāri brauc pie viņiem apgūt pieredzi, kā jāstrādā».
Iespēju piedalīties piecas dienas ilgā preses braucienā pa Vācijas federālās zemes Bādenes-Virtembergas uzņēmumiem, universitātēm un zinātniski pētnieciskajiem centriem uztvēru līdzīgi.
Sistēmisms līdz apnikumam
Bādene-Virtemberga ir trešā lielākā Vācijas federālā zeme pašos Vācijas dienvidrietumos starp Franciju, Bavāriju un Šveici. Tās galvaspilsēta Štutgarte skaitās Vācijas autorūpniecības centrs ar tās galveno simbolu Daimler (MercedesBenz) rūpnīcu. Daimler rūpnīcu diemžēl neizdevās apmeklēt, toties bija iespēja paviesoties vairākās citās lielās rūpnīcās (Bosch, Arburg, Testo), vienā no lielākajiem Vācijas zinātniski pētnieciskajiem centriem - Fraunhofera institūtā, kā arī Freiburgas un Furtvangenes universitātēs.
Gaidīju, ka lielajās, modernajās rūpnīcās mūs vedīs pa cehiem un rādīs jaunākos tehnoloģiskos sasniegumus vai universitāšu laboratorijās demonstrēs iespaidīgus eksperimentus. Lai gan neiztika arī bez tā, visur, bez izņēmuma, viss sākās ar pieņemšanu sēžu zālē, kur uz lieliem ekrāniem notika uzņēmuma prezentācija ar dažādām shēmām, skaitļiem un grafikiem. Lielas jēgas jau nav, jo nav arī laika iedziļināties mainīgajos slaidos, bet izskatās «baigi gudri» un zinātniski. Ja vērtējam šīs prezentācijas atsevišķi, tad jāteic, ka tās pārsvarā bija garas, garlaicīgas, bez īpašiem pārsteigumiem un rozīnītēm. Īsti vāciskā garā. Sākumā man šī sēdēšana un «bildīšu» skatīšanās drusku kaitināja. Domāju, ko viņi tās visas labskanīgās, bet patukšās frāzes tik apnicīgi maļ un tērē lieki laiku, jāķeras taču vērsim pie ragiem. Rādiet savus tehnoloģiskos brīnumus, darba organizācijas sasniegumus. Rādiet, kā jums ir izdevies savas valsts rūpniecību padarīt par paraugu visai pārējai pasaulei. Kas ir tie noslēpumi, kuru dēļ pie jums no visas pasaules cilvēki brauc un mācās? Taču drīz vien apjautu, ka šīs it kā apnicīgās shēmas, koncepti un stratēģijas jau arī ir tas «noslēpums», kas visus šos augstumus ļauj sasniegt. Proti, līdz apnikumam sistēmiska un vārdos precīzi formulēta pieeja itin visā.
Vācu nacionālās attīstības plāns
Ulrihs Mahs ir ap 50 gadus vecs, gara auguma vīrietis, kurš runā ļoti ieturētā, monotonā balsī, it kā viņa uzdevums būtu iemidzināt auditoriju hipnotiskā miegā. Viņš ir Bādenes-Virtembergas federālās zemes ārējo sakaru nodaļas vadītājs, un mums - astoņiem žurnālistiem no dažādām pasaules valstīm (tajā skaitā Indijas) - prezentē Bādenes-Virtembergas jauno vizītkarti - Industrie 4.0. Parasti šādi apzīmē programmatūru un citu IT aplikāciju atjauninājumus. Agrāk šo Industrie 4.0 sauktu par ceturto industriālo revolūciju. Tās būtība - cieša ražošanas sasaiste ar zinātni un tehnoloģijām.
To, cik svarīgs ir katra konkrētā projekta nosaukums, apliecināja mūsu grupas žurnāliste no Francijas, kura nonāca diezgan muļķīgā situācijā, kad ieminējās, ka arī pie viņiem Francijā esot kaut kas līdzīgs, tikai saucoties industrija 2.0. U. Maham atlika vien pasmaidīt un noplātīt rokas: «Nu, mums gan jau ir 4.0.»
Par visu šo aizraušanos ar labskanīgiem projektu nosaukumiem un mērīšanos ar to, kuram ir industrija 4.0, bet kuram vēl tikai 2.0, varētu paironizēt, ja ne tās nopietnības, ar kādu viss tiek darīts. Turklāt, nevis ar to latvisko «nopietnību», kad ikvienam ir skaidrs, ka visas tās gludās frāzes ir tik vien kā radītā trokšņa vērtas, bet gan īstu - vācisku. Lai kur mēs ierastos, iepazīšanās prezentācija tika uzsākta ar programmas Industrie 4.0 pieminēšanu un detalizētu skaidrojumu, kāda ir attiecīgā uzņēmuma vai pētniecības iestādes vieta šajā programmā. Tā liek visiem turēties noteiktā maģistrālā virzienā un liek censties būt «moderniem». Šai centībai ir zināma pašvērtība, jo, pat ja gribi tikai izlikties moderns, tad kaut kādā mērā tev tādam arī jābūt, jo nevar runāt par Industrie 4.0, ja darbojies ar novecojošām tehnoloģijām vai novecojošām darba metodēm.
Nosacīti šo programmu var salīdzināt ar mūsu Nacionālās attīstības plānu un tā pamatsaukli - ekonomisko izrāvienu, taču ir milzu atšķirības. Mūsu plānu pat paši izstrādātāji piemin gauži nelabprāt, nemaz nerunājot par izrāvienu, kas izklausās jau pēc klajas ņirgāšanās, bet Bādenē-Virtembergā šo Industrie 4.0 piemin ar atklātu lepnumu. Atšķirībā no mūsu plāna Industrie 4.0 strādā. No nulles tiek būvēti jauni tehnoloģiskie parki, biznesa inkubatori un pētnieciskie kampusi (nometnes, centri).
Jau ar pirmajiem ievadvārdiem U. Mahs norāda, ka vienīgais faktors, kurš spēj nodrošināt attīstību un augstus IKP pieauguma rādītājus, ir izglītības kvalitāte un atbalsts zinātnei un pētniecībai. Vairāk nekā 100 dažādām zinātniski pētnieciskām institūcijām tiek izlietoti 4,8% no Bādenes-Virtembergas federālās zemes IKP. Tas dod augstāko ekonomikas pieaugumu Vācijā (+3,1%, 2015. gadā; visā Vācijā +1,7%). Tērēt naudu zinātnei jau kopš vācu grāfistu laikiem skaitās pagodinoši, kad katrs vietējais grāfs uzskatīja par goda lietu uzturēt savā galmā vairākus zinātniekus. Tagad Bādene-Virtemberga sacenšas ar blakus esošo Bavāriju par to, kura federālā zeme izglītībai un zinātnei piešķirs vairāk naudas. Bādenē-Virtembergā faktiski nav bezdarba (3,8%), ko politiķi skaidro tieši ar lielajām investīcijām zinātnē un attīstībā.
Rūpniecība - labklājības pamats
Lai gan daži Latvijas ekonomisti, piemēram, Ģirts Rungainis, apgalvo, ka augsts rūpniecības īpatsvars ekonomikā liecinot par atpalicību un iestrēgšanu 19. gadsimtā, Bādenes-Virtembergas piemērs liecina par pretējo. Tur rūpniecība veido 32,5% no IKP (Vācijā caurmērā 22%; Latvijā 16,7%; apstrādes rūpniecība - 12,4%, 2015. gadā). Rūpniecību U. Mahs uzskata par Bādenes-Virtembergas labklājības pamatu, jo attīstību (tātad arī pārticību) nosaka inovācijas, un tieši lielie rūpniecības giganti ir galvenie inovāciju ieviesēji. Lai arī mazie un vidējie uzņēmumi bieži tiek uzdoti par ekonomikas stabilitātes garantiem, tiem ir pārāk mazi finanšu resursi, lai veiktu padziļinātus pētījumus, kas ļautu atrasties inovāciju avangardā. Lielie uzņēmumi ir citā situācijā. Tie ar pētniecisko darbu ir nodarbojušies gadu desmitiem, un šim nolūkam uzņēmumu budžetos tiek atvēlētas prāvas summas. Lielie uzņēmumi nemaz nevar nebūt inovatīvi, jo tad tie zaudētu savu vietu asajā konkurences cīņā, tāpēc lauvas tiesa no uzņēmēju daļas zinātnes finansējumā nāk no lielajiem uzņēmumiem.
Lai arī Vācijā notiek iedzīvotāju un resursu koncentrēšanās lielpilsētās, šī problēma nav tik asa kā Latvijā. Moderni un progresīvi skaitās ražotnes iznest ārpus pilsētām un izvietot īstos laukos. Lielā plastmasas presformu rūpnīca Arburg ar 2200 strādniekiem un mēraparātu ražotāja Testo galvenais ofiss uzbūvēts nevis Štutgartē vai kādas lielpilsētas tuvumā, bet gan visai nomaļās, civilizācijas mazskartās vietās Švarcvaldes kalnos. Turklāt šīs ēkas ir tik modernas un apkārtnē iederīgas, ka tikai paspilgtina gleznaino vidi. Vācijas pieredze pilnībā apgāž tā paša Rungaiņa tēzi, ka vienīgā vieta Latvijā, kur iespējama attīstība, ir Rīga.
Metode - kā sasniegt iecerēto
Nekādus īpašus tehnoloģiskos brīnumus mums tā arī neatklāja, toties tikām iepazīstināti ar svarīgāku lietu - ar metodi. Metode, kā jau minēju, ir pavisam vienkārša - sistēmiska pieeja. Ikviena prezentācija sākās ar uzņēmuma vai iestādes filozofijas izklāstu, kopējo konceptu, stratēģiskajiem mērķiem un ceļiem, kā šo mērķus sasniegt. Īpaši jāuzsver, ka nekur netika aizmirsts norādīt uz iespējamām problēmām, kuras jāatrisina, un šķēršļiem, kas jāpārvar. Turpat arī sekoja iespējamo problēmu risinājumu varianti.
Šī norāde par problēmu apzināšanu un to risināšanas ceļiem ir ļoti būtiska, jo arī pie mums ir redzēti centieni izmantot minēto metodi. Visbiežāk gan tīri formāli. Pazīstamākais gadījums bija ar kādreizējā izglītības ministra Roberta Ķīļa tā dēvētajām reformām. Viņš pēc labākajiem akadēmiskajiem paraugiem mēģināja savā darbā piemērot šo metodi, zīmēja dažādas shēmas, klāstīja filozofijas un stratēģijas, taču tas viss bija kaut kā ne pa īstam. Pilnībā trūka problēmu analīzes un saprātīga (reālajos apstākļos iespējama) to risinājumu ceļa. Līdz ar to «stratēģijas» palika «karājamies gaisā», bet reālajā dzīvē veidojās haoss.
Nesistēmisms var būt ļoti līdzīgs sistēmismam, kā jau pieminētajā Ķīļa gadījumā, taču pietiek izkrist tikai vienam sistēmas elementam, lai tas nedarbotos. Mums tā ir lielākā problēma - viss it kā ir tāpat kā Vācijā, atšķiras tikai kāds sīkums, un viss - sistēma nestrādā. Izgrūžam milzu naudu, lai ieviestu modernu eveselības modeli (14,5 miljonus eiro), taču rezultātā čiks. Kaut kāds sīkums piemirsās, kaut kā interese par projektu noplaka, un beigu beigās nauda izlietota pa tukšo un neviens ne par ko neatbild. Viss kā labākajās latviešu padomju tradīcijās.
Modernā rūpniecība balstās zinātnē
Arburg rūpnīcā varējām iepazīties ar visu ražošanas procesa ķēdi, sākot ar pamata dzelžu stancēšanu un beidzot ar gatavo presformu iekraušanu automašīnās un sūtīšanu pasūtītājiem. Cehu kopplatība un ražošanas cikla garums bija līdzīgs kādreizējās Popova radiorūpnīcas (Imantā) parametriem, kur agrā jaunībā kādu brīdi gadījās strādāt. Staigājot pa rūpnīcas cehiem, domāju, vai bija kādas iespējas saglabāt Latvijas lielās rūpnīcas - RRR, VEF, RER un citas? Redzot, kādas ir rūpnīcas Vācijā, mana atbilde - nekādas. Tolaik mums galīgi nebija resursu veikt nepieciešamo modernizāciju un, galvenais, iekļauties inovatīvo tehnoloģiju plūsmā. Var jau stāstīt, ka deviņdesmitajos gados mums bija spēcīgi pētnieciskie institūti, bet tie bija «spēcīgi» tikai salīdzinājumā ar PSRS līmeni. Vēl tagad mums nav naudas zinātnei un izglītībai, bet deviņdesmitajos nebija ne tik. Šodienas modernā ražošana jau sen vairs nebalstās uz stādniekiem eļļainos kombinezonos, bet gan zinātniekiem baltos uzsvārčos. Šie zinātnieki maksā brangu naudu. Ja šīs naudas nav, tad atliek ražot dzeloņstieples un degvielas kannas.