APRITE: Oskars atdod parādus

ASV Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijā par aizvadītā gada labāko filmu atzīta žurnālistikas drāma Uzmanības centrā (Spotlight), beidzot pie Oskara tika gan aktieris Leonardo di Kaprio, gan 88 gadus vecais komponists Enio Morikone.

Filmai Uzmanības centrā no sešām nominācijām reālās balvās pārvērtās divas – tā tik atzīta par pērnā gada labāko filmu, kā arī tās scenārijs tika īpaši novērtēts. Lai gan filma nebija nomināciju rekordiste, tieši šis stāsts izrādījās visaktuālākais ASV Kinoakadēmijas biedriem. Filma jau tiek izrādīta arī Latvijā un vēsta par vienu no skaļākajiem skandāliem ASV vēsturē, kad laikraksta The Boston Globe žurnālistu veiktā izmeklēšana atmaskoja baznīcas paspārnē notikušos pedofilijas gadījumus. Režisora Tomasa Makartija (viņš ir arī scenārija līdzautors kopa ar Džošu Singeru) veidotās filmas pamatā ir reāli notikumi – seksuāla rakstura pārkāpumi pret bērniem vecumā no trim līdz 14 gadiem katoļu baznīcā Bostonā, kas tika atklāti pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados un šī gadsimta pirmajā desmitgadē. Kā izrādījās mediju veiktajā pētījumā, Vatikāns zināja par šāda rakstura pārkāpumiem ne tikai ASV, bet daudzviet pasaulē, taču noklusēja notikušo, vēl vairāk – neveica izmeklēšanu un vērsās pret medijiem. Šī nav pirmā filma, kas pievēršas tik sensitīvai tēmai, par to runājis arī režisors Pedro Almodovars (Sliktā audzināšana, 2004), Gregorijs Hoblits (Pirmatnējās bailes, 1996), Džons Makdogans (Golgāta, 2013), bet dažādās profesionāļu sacensībās tās pievērsušas lielākoties ekumēniskās žūrijas uzmanību, neviena nav cīnījusies par atzinību tik prestižā ringā. Filmas Uzmanības centrā uzvaru var dēvēt par sociāli atbildīgas sabiedrības izpausmi un savā ziņā – parāda atdošanu tēmai, kas līdz šim bija neērta arī oskarotajai sabiedrībai.

Diez vai kādam, kurš kaut nedaudz interesējas par kino, pagāja garām fakts, ka šogad jau sesto reizi Oskaram nominēts aktieris Leonardo di Kaprio par darbu filmā Cilvēks, kurš izdzīvoja (The Revenant). Kopš viņa pirmās nominācijas Oskaram ir pagājuši jau 22 gadi, un beidzot viņš ticis pie kārotās trofejas. Tomēr pat viņa fani atzīst, ka diez vai šī ir tā labākā loma, par ko viņam vajadzēja saņemt zeltīto statueti, bet varbūt tieši šogad konkurenti šajā kategorijā nebija tik spēcīgi. Par to, ka aktiera fani bija gaidījuši šo notikumu, liecina fakts, ka Leonardi di Kaprio nu pieder jauns rekords Twitter: Pēc tam, kad ceremonijā kļuva zināms, ka viņš šogad atzīts par labāko aktieri, vairāk nekā 440 tūkstoši uzrakstījuši tvītus vienas minūtes laikā. Līdz ar to ir pārspēts iepriekšējais rekords, kas savāca 225 tūkstošus tvītu vienas minūtes laikā, un tas bija selfijs, kas tika fiksēts pirms diviem gadiem Oskara balvu pasniegšanas ceremonijā – pasākuma vadītāja Elēna Dedženeresa bildējās kopā ar vairākām slavenībām, kuru vidū bija arī Andželija Džolija, Merila Strīpa, Dženifera Lourensa, Breds Bits, Bredlijs Kūpers un citi. Var tikai piebilst, ka di Kaprio nav vienīgais aktieris, kam ilgus gadus nav devusies rokā šī prestižā trofeja. Nu jau mūžībā aizgājušais īru izcelsmes brits Pīters O’Tūls savas pusgadsimtu ilgās karjeras laikā šai balvai tika nominēts astoņas reizes, un tas pagaidām ir savdabīgs Oskaru tā arī nekad neieguvušā aktieranominanta rekords. Gods un slava ASV Kinoakadēmijai – tā paspēja O’Tūlam piešķirt goda Oskaru, bet tam jau ir cits svars, ko nevar salīdzināt ar uzvaru ikgadējā profesionāļu distancē. Pārējās aktieru nominācijās ar pirmo izvirzīšanu jeb pirmo piegājienu pie Oskara tika aktrise Brī Larsone par darbu filmā Istaba (Room), bet labākā aktrise otrajā plānā šogad ir zviedru aktrise Alisija Vikandere (loma filmā Dāņu meitene) un aktieris Marks Railenss, kas tika atzīts par labāko otrā plāna lomā filmā Spiegu tilts (Bridge of Spies).

Šī gada ceremonijā bija vēl viens rekordists – 88 gadus vecais itāliešu komponists Enio Morikone, kurš, līdzīgi kā O’Tūls, savas ilgās karjeras laikā Oskaram nominēts vairākkārt, bet to nekad nesaņēma, līdz Kinoakadēmija viņam piešķīra goda trofeju. Nu beidzot viņa darbs novērtēts arī profesionāļu sacensībās, un viņš kļuvis par vecāko Oskaru saņēmušo nominācijā Labākā oriģinālmūzika (Kventina Tarantino filmai Pretīgais astotnieks (The Hateful Eight)).

Pagaidām par veiksminieku uzskatāms meksikāņu režisors Alehandro Gonsaless Injaritu, kurš tika pie jau ceturtā Oskara divu gadu laikā – šogad viņš to saņēma par režiju filmai Cilvēks, kurš izdzīvoja (The Revenant), ko diez vai kopumā var uzskatīt par veiksminieci, jo no deviņām nominācijām tā uzvarēja tikai trijās (jau pieminētais di Kaprio un operators Emanuels Lubeckis). Injaritu ir viens no retajiem režisoriem, kam izdevies šo trofeju iegūt divus gadus pēc kārtas – kā zināms, pērn viņš saņēma Oskaru par režiju melnajā komēdijā Putncilvēks (Birdman), kas tika atzīta arī par gada labāko filmu, un šis notikums gan ieies balvas vēsturē, jo tā ir tikai trešā reize, kad režisors tiek pie šīs trofejas divus gadus pēc kārtas. Bet vēl lielāku ierakstu kino vēsturē veicis operators Emanuels Lubeckis, kurš ticis pie Oskara trīs gadus pēc kārtas, un analoģisks panākums izdevies vien komponistam Rodžeram Edensam pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados.

Labākās ārzemju filmas gods jau otro gadu pēc kārtas tiek filmai, kas pievēršas holokausta tēmai, un šoreiz tā ir Ungārijā tapusī filma Saula dēls (Saul fia), kas pērn izraisīja sensāciju arī vairākos kinofestivālos pasaulē. Par labāko pilnmetrāžas dokumentālo filmu tika atzīta Eimija (Amy) par mūžībā aizgājušo britu dziedātāju Eimiju Vainhausu.

Runājot par šī gada lielākajiem ieguvējiem un zaudētājiem, jāatzīst, ka visvairāk balvu ieguva Trakais Makss: Skarbais ceļš (Mad Max: Fury Road) – sešas, bet visas ne pārāk prestižās nominācijās (montāža, kostīmi, skaņu montāža, grims...), lai gan bija nomēta desmit kategorijās. Par vislielākajām neveiksminiecēm uzskatāmas filmas, kas, lai arī piedalījās sacīkstēs par galveno trofeju, proti, labākās filmas titulu, un bija saņēmušas vairākas nominācijas, tā arī palika pavisam bešā, un tās ir filma Marsietis (septiņas nominācijas), Kerola (sešas nominācijas) un Bruklina (trīs nominācijas).

Jau ilgi pirms Oskaru pasniegšanas medijos dažādi tika diskutēts par to, ka otro gadu pēc kārtas nevienā no aktieru nominācijām nav neviena melnādainās rases pārstāvja – kā zināms, pērn šī ceremonija pamanījās izraisīt boikotu tāpēc, ka no 20 pretendentiem, kas bija izvirzīti Oskaram aktieru nominācijās – labākie pirmā un otrā plāna lomās –, nebija neviena aziāta, afrikāņu vai latīņamerikāņu izcelsmes. Pēdējo reizi tāda situācija bija ļoti sen – 1998. gadā. Jau pirms gada tas tika skaidrots ar faktu, ka 93 procenti no ASK Kinoakadēmijas locekļiem ir baltādainie. Šogad analoģisks fakts atkal raisīja dažādas diskusijas, un nu jau maisam gals vaļā – klajā nāk arī dažādi pētījumi. Viens no tādiem tika publiskots īsi pirms šīs ceremonijas, un tajā tika izklāstīts, ka Holivudas filmās un seriālos nepietiekami pārstāvētas sievietes, etniskās un seksuālās minoritātes. Pētījumā konstatēts, ka sievietes spēlē trešdaļu no visām lomām ar tekstu, savukārt tikai 2% lomu ar tekstu ir geji, lesbietes, biseksuāļi vai transseksuāļi. «Vairāk nekā pusē no analizētā satura nav neviena aziāta, bet vairāk nekā 20% nebija afroamerikāņu. Ir skaidrs, ka no izklaides industrijas ekosistēmas attiecīgās grupas tiek izslēgtas,» norādījusi pētījuma autore Steisija Smita. Ko ASV Kinoakadēmija? Solījusi līdz 2020. gadam dubultot minoritāšu un sieviešu skaitu organizācijā. Jau otro gadu pēc kārtas ceremoniju vadīja melnādainais komiķis Kriss Roks.