ASV prezidenta vēlēšanas – 2016
2016. gads ir ASV prezidenta vēlēšanu gads. ASV ir pasaules nozīmīgākā lielvara, un prezidenta vēlēšanas šajā valstī ir svarīgas visiem. Arī mums. Vēl jo vairāk tāpēc, ka politiskā situācija mūsu austrumu kaimiņvalstī ir nestabila un tās ārpolitiskais kurss neaprēķināms. Tāpēc svarīgi, lai ASV būtu pietiekami stipras un to vadītāja politiskā izlēmība liela.
ASV prezidenta vēlēšanu sistēma ir samērā vienkārša – ik pēc četriem gadiem novembra pirmajā otrdienā pēc pirmās pirmdienas (šogad vēlākajā iespējamā datumā – 8. novembrī) ir jāizvēlas viens no diviem pretendentiem. Tomēr, lai tiktu līdz iespējai būt vienam no diviem pretendentiem, jāveic ilgs un nogurdinošs priekšvēlēšanu maratons. Lai arī vēlēšanās var piedalīties neatkarīgie un dažādu sīkpartiju izvirzīti prezidenta amata kandidāti, kopš 19. gadsimta vidus, kad ASV izveidojās divpartiju sistēma, neviens no «alternatīvajiem» nav uzvarējis pat nevienā štatā, kur nu vēl valstī kopumā.
Lai partiju konventā (republikāņiem 18.–21. jūlijā Klīvlendā, demokrātiem 25.–28. jūlijā Filadelfijā) kāds tiktu nominēts kā oficiālais prezidenta amata kandidāts, viņam ir jāsavāc pietiekams elektoru skaits atsevišķu štatu priekšvēlēšanās (tā dēvētajās primaries). Pirmās notiks Aiovā 1. februārī. Primaries, tāpat kā īstajās vēlēšanās, uzvarētājs savāc visas attiecīgā štata elektoru balsis, tāpēc svarīgi uzvarēt lielajos štatos, kuri dod daudz elektoru – Kalifornijā, Ņujorkā, Teksasā. Īstajās vēlēšanās svarīgāki ir tā dēvētie svārstīgie štati, piemēram, Florida, jo Kalifornijā un Ņujorkā gandrīz garantēti uzvar demokrāti, savukārt Teksasā republikāņi, tāpēc tādos štatos pat nav jēgas koncentrēt resursus.
Robots brunčos vai sarkanais
Demokrātu nometnē viss ir skaidrs un pārsteigumi nav gaidāmi. Ja nenotiks kaut kas ārkārtējs, tad ar gandrīz 100% varbūtību var teikt, ka no Demokrātu partijas tiks izvirzīta Hilarija Klintone. Viņas vienīgais pusnopietnais konkurents ir 75 gadus vecais Bernijs Sanderss, kurš nekautrējas sevi dēvēt par sociālistu. ASV ir salīdzinoši konservatīva zeme, un daudzas tur aktuālas tēmas, piemēram, aborti vai ieroču tirdzniecība, Eiropā šķistu nepieklājīgi arhaiskas. Amerikā «sociālists» ir politisks lamu vārds, kurš skan apmēram tāpat kā pie mums komunists vai čekists. Lai arī daudziem, īpaši jauniem cilvēkiem, patīk Sandersa kreisā, antikapitālistiskā retorika, izredžu nacionālā līmenī viņam nav. Tāpēc arī Hilarijas 100%.
Ko piedāvā Hilarija? ASV viņu visbiežāk sauc tieši vārdā, jo viņai ir ļoti interesants, labskanīgs vārds, savukārt uzvārds liek precizēt, par ko īsti ir runa – par Hilariju vai Bilu? Līdzīga problēma ir ar Džebu Bušu, kuru arī bieži dažādos komentāros dēvē vienkārši par Džebu. Lai gan Trampu arī dažkārt sauc vārdā, tam pat pievienojot noteikto artikulu – The Donald, it kā uzsverot, ka runa ir par vienīgo, neatkārtojamo Donaldu, viņa uzvārds nav mazāk labskanīgs un, kas vēl svarīgāk – zīmīgs (angļu val. – trumpis).
Hilarijas galvenais pluss ir viņas milzīgā pieredze. Gan esot pirmās lēdijas statusā (kad prezidents bija viņas vīrs), gan vēlāk darbojoties senatores un valsts sekretāres statusā. Viņa saprot, kā šī «mašīna» – valsts pārvalde – darbojas, un cilvēki apzinās, ka viņa to pratīs vadīt. Par Hilariju šaubu nav, iepretim Trampam, par kura prasmēm pie valsts vadības stūres ir nopietnas bažas.
Hilarijas ilggadējā atrašanās uz skatuves ir arī viņas galvenais trūkums. Ikvienam cilvēkam gadu desmitos var sakrāties epizodes, kuras viņš gribētu aizmirst, un Hilarija nav izņēmums. Tagad tās velk ārā konkurenti, sākot ar viņas vīra piedzīvojumiem ar Moniku Levinsku, un citas epizodes, kurās viņa it kā karjeras dēļ esot caur pirkstiem skatījusies uz vīra gājieniem pa kreisi. Hilarija tiek apvainota par it kā šaubīgām naudas piesaistes metodēm, par draudu ignorēšanu, kā rezultātā gāja bojā vēstniecības darbinieki Bengazi, par sava valdības epasta lietošanu privātām vajadzībām un daudz ko citu. Taču šie pārmetumi ir kā mazi, sāpīgi dundura kodieni, kuri gan nav patīkami, bet ne tuvu nav nāvējoši. Socioloģiskās aptaujas liecina par augstu viņas popularitāti un lielām, lai neteiktu – ļoti lielām, izredzēm kļūt par 45. ASV prezidenti.
Tiek gaidīts, ka, par spīti dzimumu stereotipiem, viņa būs racionālāka nekā Baraks Obama, kurš ļoti centās sekot iepriekšpieņemtiem uzstādījumiem un šī iemesla dēļ bija lielāks «miera balodis», nekā to prasīja reālā situācija. Hilariju šādi ierobežojumi netraucēs, un viņa rīkosies tā, kā attiecīgā brīdī vajadzēs – ja situācija prasīs «dot pa zobiem», tad dos un garus «pātarus» televizoru ekrānos neskaitīs. Ja varēs iztikt ar diplomātiskiem soļiem, tad ar to arī aprobežosies. Tieši emocionālas «sievišķības» trūkums viņai tiek pārmests visvairāk – ka viņa ir mehānisks robots brunčos.
Populists vai kubietis
Republikāņu nometnē viss ir daudz samudžinātāks. Pērnā gada sākumā par galveno favorītu tika uzskatīts Bušu klana pārstāvis Džebs Bušs, bet drīz vien sākās miljardiera Trampa negaidītais triumfa gājiens. Negaidīts tas bija tāpēc, ka ASV politiskajā elitē līdz tam valdīja pārliecība, ka sabiedrība no politiķiem gaida pārdomātu, izsvērtu un kvalitatīvu piedāvājumu, bet izrādījās, ka ne tikai Krievijā tauta labprāt uzklausa vienkāršas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem. Islāmisti sarīkoja apšaudi Sanbernardīno ar 14 bojā gājušajiem, tātad jāaizliedz musulmaņiem ieceļot ASV. Teroristi automātiskos ieročus bija nopirkuši vietējā veikalā. Jāierobežo brīva ieroču tirdzniecība? Nekādā gadījumā. Tieši otrādi. Ja upuri būtu apbruņoti, tad viņi spētu dot teroristiem pretsparu, tāpēc ieroču tirdzniecība ir jāpaplašina.
Tramps bez mazākās aiztures atļaujas aizskarošus izlēcienus pret konkurentiem. Jau pirmajās publiskajās debatēs viņš tik pārliecinoši pateica: tu, Džeb, esi jauks puisis, bet ASV prezidenta amatam nederi, jo tev par maz enerģijas, ka Dž. Bušs no tik tiešas runas tā samulsa, ka nav atguvies vēl līdz šim brīdim. Līdzīgu numuru Tramps centās izspēlēt ar jauneklīgo Floridas senatoru Marko Rubio, kuram prognozē daudzsološu karjeru. Tramps viņu tēvišķi sauc par puisīti un debatēs it kā skatītājiem jautā: vai tiešām gribat redzēt bērnu par ASV prezidentu? Rubio ir 44 gadi, bet viņš patiešām izskatās par saviem gadiem jaunāks, un, kad stāv blakus savam sīvākajam konkurentam Teksasas senatoram Tedam Krūzam (Trampu vairums analītiķu joprojām neuztver kā reālu kandidātu), tad abi izskatās gandrīz kā tēvs un dēls, lai gan Krūzs ir tikai piecus mēnešus vecāks.
Republikāņu kandidātu priekšvēlēšanu stratēģijas stūrakmens ir spīvs naids pret visu, kas kaut attāli saistās ar esošo prezidentu Baraku Obamu. Obamas galvenais defekts republikāņu acīs ir viņa pārliekā «miermīlība», kuras dēļ ASV esot zaudējušas stratēģisko iniciatīvu un mazinājies to politiskais svars pasaulē. Strīdēties, vai tas tā patiešām ir, var visur, izņemot republikāņu aprindas, kur tas tiek uztverts kā neapstrīdams fakts. Tāpēc kandidāti sacenšas, kuram pārliecinošāk izdosies sevi pozicionēt kā viņa pilnīgāku pretmetu. No šī aspekta visādi citādi reakcionāri niknajam neiroķirurgam Benam Karsonam ir niecīgas izredzes kaut vai tāpēc, ka viņa ādas krāsa ir pārāk līdzīga nīstā Obamas ādas krāsai.
Tramps par savu vēlēšanu kampaņas lozungu izvēlējies Reigana veco 1980. gada lozungu Make America great again (Padarīsim Ameriku atkal diženu). Ja šis sauklis atnesa labas sekmes Reiganam toreiz, tad kāpēc lai šoreiz tas izrādītos mazāk sekmīgs Trampam? Tomēr ir milzu atšķirība starp Reiganu un Trampu. Reigans un vēlāk Džordžs Bušs jaunākais sevi pozicionēja kā vienkāršus, lāga puišus, kuri varbūt ar izsmalcinātu intelektu neizceļas, bet visās kompānijās ir «savējie». Lai kā arī Tramps censtos tēlot «vienkāršu» puisi, savu augstprātības un netaktiskuma «āža kāju» viņam neizdodas noslēpt. Tramps ir kā tante, kas vienmēr runā «tā, kā ir», un, redzot apkārtējo samulsumu, tēlotā izbrīnā vaicā: vai tad es kaut ko nepareizu pateicu?
Lai gan pēdējā laikā parādās komentāri, kuros tiek pieļauta varbūtība, ka Tramps varētu noturēt līderību līdz partijas konventam jūlijā, par galvenajiem pretendentiem joprojām tiek uztverti Krūzs un Rubio. Lai arī abi ir ar kubiešu imigrantu saknēm, spāniski par viņiem labāk runā «īstenais amerikānis» Džebs Bušs (Rubio spāņu valodas prasmes ir pietiekami labas, bet Krūzs cenšas nerunāt). Kaut viņi visi aktīvi iebilst pret Obamas lēmumu piešķirt patvērumu 10 000 sīriešu bēgļiem, šīs iebildes izklausās kā bērnu šļupsti iepretim Trampa ierosinājumam aizliegt ieceļot musulmaņiem kā tādiem. Neatkarīgi no kurienes un cik stingra būtu viņu reliģiskā pārliecība. Lai arī šis ierosinājums izraisīja sašutumu un ņirgas «nopietnajās» aprindās, tas daudziem vienkāršiem vēlētājiem, kuri no politiķiem gaida arī kādu tiešāku vārdu, gāja pie sirds. No visiem republikāņu kandidātiem tikai Rubio un Džebs līdz šim nav izcēlušies ar kādu kliedzošu muļķību.
Institūti, ne personības
Kurš ASV prezidents Latvijai būs izdevīgāks? ASV, atšķirībā no Krievijas, politiku veido ne tik daudz konkrētas personas, cik politiskā sistēma – institūti. ASV Kongresā abās palātās patlaban vairākums ir republikāņiem, kuri «vārguli» Obamu piecieš kā zobu sāpes un nevar vien sagaidīt brīdi, kad viņš atbrīvos Ovālo kabinetu. Pat ja tajā iesēdīsies Putina «draugs» Tramps, visu viņa komandu veidos dedzīgi ASV varenības «atjaunotāji», kuriem Putina «gājieni» griež kaulā ne mazāk kā Obamas «pacifisms». Tā ka ne uz kādu draudzību ar ASV Putins var pat necerēt. Ar Hilariju viņam ir tik radikālas vērtību atšķirības, ka tās liek viņiem vienam uz otru skatīties ar neslēptu riebumu. Tas nozīmē, ka attieksme pret Putinu jebkurā gadījumā būs asāka un šis ir pēdējais gads, kad viņš starptautiskajā arēnā varēs justies daudzmaz komfortabli.