VAKARA ZIŅAS: Astridas Lindgrēnes pasakainā dzīve

 
Astrida Lindgrēne 1948. gadā ©Scanpix

Karlsons, Pepija Garzeķe, Emīls… Kurš gan nezina šos brīnišķīgos, labsirdīgos un palaidnīgos personāžus? Neskaitāmas paaudzes bērnu visā plašajā pasaulē ir izauguši ar šiem zviedru rakstnieces Astridas Lindgrēnes radītajiem tēliem. Viņa nodzīvoja garu un piesātinātu dzīvi un ar savām grāmatām, šķiet, dzīvos mūžīgi. Šā gada 14. novembrī viņai apritēja 108 gadi.

Joprojām tepat kaimiņos Zviedrijā, Stokholmas muzejā «Junibacken» var izbaudīt leģendārās rakstnieces Lindgrēnes stāstu varoņu pasaku valstību.

Priekšzīmīgā dumpiniece

Astrida Anna Emīlija Ēriksone piedzima 1907. gada 14. oktobrī un visu savu bērnību un jaunību pavadīja lauku mājās «Ness», kas atradās netālu no visparastākās Zviedrijas pilsētiņas Vimmerbro. Visparastākajam tētim Sāmuelam Augustam un visparastākajai mammai Hannai, kuri nodarbojās ar provincē tik ierasto lauksaimniecību, bija četri bērni: dēls Gunnars un trīs meitas – Astrida, Stīna un Ingegerda. Atvasītes auga gaisotnē, kas bija pilna mīlestības, jautru rotaļu un pasakainu notikumu, kas pasmelti no grāmatām, ko bērni saņēma vienu reizi gadā – Ziemassvētkos.

Vecāki bija pilnīgi droši par Astridas nākotni, jo meitenes skolas atestātā bija atzīmēts viņas talants rokdarbos, kā arī bija pedagoģiskais slēdziens, ka šī jaunkundze būs laba sieva. Potenciālā ideālā sieva bija gudra un tādēļ nolēma, ka ar dabas doto izskatu vien nepietiks, lai padarītu vīrieti laimīgu. Astrida neklausīja mātes padomiem un nesāka apgūt gudras mājas saimniekošanas noslēpumus, lai pacietīgi gaidītu līgavaini. Tā vietā viņa iestājās darbā vietējā avīzē par reportieri, aizrāvās ar kino, džezu un dejām. Kā arī nogrieza pavisam īsus matus, kas izraisīja apkārtējo neapmierinātību un nosodījumu. Pat pašas tētis, kurš bija diezgan liberāls un ar lielisku humora izjūtu, uzstāja, lai meita beidz apkaunot ģimeni un nēsā cepuri. Taču, kā izrādījās, pārdrošā frizūra bija tika dumpja sākums.

Gaida mazuli kā vientuļa nabadze

Drīz vien 18 gadus vecā Astrida secināja, ka ir stāvoklī. Diemžēl jaunā mīlnieka plānos neietilpa precības ar Ēriksonu ģimenes vecāko meitu. Taču jaunā meitene neizbazūnēja pa visu apkaimi sava īslaicīgā mīļākā vārdu. Vecākiem, kaimiņiem, draugiem un vēlāk arī visai pasaules sabiedrībai atlika vien minēt, kurš gan bija šis jauneklis, jo dumpiniece visas savas dzīves laikā tā arī neatklāja viņa vārdu. Drosmes meitenei pietika atliku likām. Vientuļai jaunietei, kura gaida bērnu, Stokholmā starp iedzīvotājiem un tūristiem bija diezgan viegli kļūt nemanāmai. Turp viņa arī devās cerībā sākt jaunu dzīvi, kurā nebūtu pamācību, baumu un pārmetumu. Neilgu laiku Astridai pat izdevās noslēpt savu grūtniecību, pateicoties tam, viņai izdevās beigt stenogrāfistes kursus. Taču dabas likumiem pretī stāties ir neiespējami. Deviņi mēneši tuvojās beigām, tāpat kā no mājām līdzpaņemtā nauda.

«Es esmu vientuļa un nabadze. Vientuļa tāpēc, ka tā tas ir, bet nabadze tāpēc, ka visa mana rocība ir viena dāņu ēre. Es baidos no gaidāmās ziemas,» tā tajā grūtajā laikā viņa rakstīja savam brālim Gunnaram, kurš vienīgais ģimenē atbalstīja māsu.

Dēlēnu laist pasaulē dodas uz Dāniju

Kādā galvaspilsētas avīzē Astrida izlasīja par drosmīgu sievieti Evu Andenu, kura bija advokāte un aizstāvēja vientuļo māšu tiesības un intereses. Pie viņas pēc atbalsta vērsās arī izmisuma pārņemtā Astrida. Blakusesošajā Dānijas galvaspilsētā Kopenhāgenā sievietēm bija iespēja laist pasaulē bērniņu, neizpaužot savu vārdu un neatskaitoties par ģimenes stāvokli. Eva Andena palīdzēja savai jaunajai aprūpējamai, uzdodot viņu par savu attālu radinieci, un iekārtoja viņu dzīvot dāņu Stevansu ģimenē. Jauniņā Ēriksone tur nodzīvoja līdz pat dzemdībām. Stevansas kundze bija ļoti laipna un atsaucīga sieviete. Izprotot un jūtot līdzi Astridas sarežģītajai situācijai, viņa piekrita paņemt audzināšanā viņas jaundzimušo dēliņu Larsu un pagaidīt, kamēr viņa mamma atradīs kārtīgu darbu. Sirdij lūstot, Astrida atgriezās dzimtajā Zviedrijā, atrada ne to labāko darbu un pie katras mazākās izdevības steidzās pie dēla uz Dāniju.

Kļuva par priekšzīmīgu sievu un māti

Visbeidzot Astridai uzsmaidīja veiksme. 1928. gadā viņa ieradās uz kārtējo darba interviju Karaliskajā automobiļu klubā pie direktora, kurš meiteni pieņēma darbā par sekretāri. Pie naudas Astrida tika, taču plēsties uz pusēm starp darbu un dēlu, kā arī dzīvot divās valstīs bija nepanesami grūti. Situāciju izglāba jaunās māmiņas vecāki, kuri tomēr spēja piedot savai pazudušajai meitai, un mazais Larss beidzot ieraudzīja savu vectētiņu un vecmāmiņu. Uz neilgu laiku varēja mierīgi uzelpot, taču drīz vien bērniņš smagi saslima un izrādījās, ka dārgajām zālēm un ārstēšanai Astridai un viņas ģimenei katastrofāli trūkst naudas. Šī bija pirmā reize daudzo klaidu un trūkuma gadu laikā, kad Astridai aptrūkās vīrišķības. Un viņa nodeva savus principus – nevienam neprasīt palīdzību. Vēl jo vairāk no sava priekšnieka. Taču viņai nekas cits neatlika. Labdari sauca Stūre Lindgrēns.

Pēc neilga laika Astrida Ēriksone pieņēma uzvārdu, ko mūsdienās zina katrs, kurš kaut reizi rokā turējis kādu viņas grāmatu. Taču toreiz līdz grāmatām bija vēl tālu. Dienas kārtībā bija pašas ģimene un bērni. Drīz vien jaunlaulātajiem piedzima meitiņa Kārina, bet Stūre ar laiku adoptēja Larsu. Skolotāju pareģojums piepildījās: Astrida kļuva par priekšzīmīgu sievu, kura no visas sirds rūpējās par savu vīru un bērniem. Stūre un Astrida bija ļoti dažādi cilvēki, taču, pēc viņas teiktā, viņi vienmēr viens otru ir mīlējuši.

Brīnumlīdzeklis pret pneimoniju

1941. gadā Lindgrēnu ģimene pārcēlās uz dzīvokli, no kura pavērās skats uz Vāsas parku. Tur viņu meitiņa Kārina saslima ar plaušu karsoni. Cīņā ar slimību nelīdzēja nevienas zāles. «Palīdzēt var tikai brīnums!» diezgan bezcerīgu spriedumu paziņoja dakteri Lindgrēnes kundzei. Mātes izmisumam nebija robežu. Viņa dienas un naktis pavadīja pie meitiņas gultas. Reiz Astrida nolēma slimniecītei izstāstīt pasaku. Kaut arī Kārina bija ļoti novārgusi, taču klausījās ar lielu interesi un pat pati izdomāja jaunā stāsta varonei vārdu – Pepija Garzeķe. Astrida uz vietas sacerēja stāstu par Pepiju un viņas draugu piedzīvojumiem. Tajā dienā sirdzēja labprāt paēda gan pusdienas, gan vakariņas. Tika iedzertas tabletes un pulverīši, bet meitenes bālajos vaigos parādījās vāri pamanāms sārtums. Viņa pat sāka celties no gultas. Astrida turpināja ar iedvesmu sacerēt stāstus, un brīnumzāles iedarbojās. Kārina sāka atveseļoties, bet viņas mamma atskārta, ka arī pati vairs nespēj dzīvot bez Pepijas. Apbruņojusies ar papīru un zīmuli, Astrida ķērās pie darba.

Atsaka visas izdevniecības

Drīz vien manuskriptu kopijas aizceļoja uz visām galvaspilsētas izdevniecībām. Taču neviena no tām nevēlējās sadarboties ar Astridu Lindgrēni. Publicēt stāstiņus par tik neaudzinātu skuķēnu?! Ārprāts! Tas ir tik nepedagoģiski. Autorei jāatsaka. Nākotnē rakstniecei ne reizi vien kāds centīsies pierādīt viņas garadarbu slikto ietekmi uz bērnu audzināšanu. Daudzās valstīs viņas stāstus publicēs noīsinātā variantā jeb cenzētus. Bet rakstnieces vienīgā vēlme bija, lai bērni priecātos un smaidītu. «Bērnu grāmatai ir jābūt vienkārši labai. Un viss. Citu recepti es nezinu,» teica Lindgrēne, kad bija jau kļuvusi slavena visā pasaulē. Un miljoniem bērnu, kas izauguši kopā ar Karlsona un Pepijas piedzīvojumiem, ar rakstnieci ir vienisprātis.

Daudzie izdevniecību atteikumi nesalauza Astridu, un viņa turpināja radīt. 1944. gadā pasaku rakstniece uz literatūras konkursu, ko rīkoja mazpazīstama izdevniecība «Rābens un Šegrēns», nosūtīja savu stāstu «Brita Marija atklāj savu dvēseli» un visiem par pārsteigumu ieguva otro vietu un līgumu stāsta izdošanai. Rezultātā šajā izdevniecībā iznāca visi turpmākie Astridas šedevri. Arī «Pepijai Garzeķei» tika dota vēl viena iespēja. Pēc tam, kad iznāca pirmā grāmatiņa par Pepiju, viņas radītāja pamodās slavena.

Pārdzīvoja savu vīru, draugus un pat dēlu

20. gadsimta 80. gados Astrida Lindgrēne pārtrauca rakstīt grāmatas, taču nepārtapa arī par kūtru pensionāri. Viņa katru dienu atbildēja uz simtiem vēstuļu. Reiz viņai atrakstīja panku kafejnīcas īpašnieks, kura iestādi valdība grasījās slēgt. Vēstules autors apgalvoja, ka viņš ļoti daudz mācījies no Pepijas Garzeķes, un aicināja Astridu Lindgrēni iesaistīties cīņā par viņa kafejnīcu. Visa rakstnieces mantība, kas iegūta no grāmatu izdošanas, audiokasetēm, kā arī no honorāriem par filmām un teātra izrādēm, kas veidotas pēc viņas darbu motīviem, nestāvēja, iesaldēta bankas kontos, bet visu laiku bija apritē. Taču līdz pat pēdējai mūža dienai Lindgrēne mitinājās savā vecajā pieticīgajā dzīvoklīti un nepagurdama palīdzēja cilvēkiem. Viņa atvēra un uzturēja rehabilitācijas centru bērniem ar īpašām vajadzībām. Pateicoties rakstnieces lobijam, 1988. gadā Zviedrijā pieņēma dzīvnieku aizsardzības likumu, kam deva nosaukumu «Lex Lindgren» (Lingrēnes likums). Ar viņas aktīvu iesaistīšanos Eiropā pieņēma pirmo bērnu tiesību aizsardzības likumu. Astrida Lindgrēne ir pirmā rakstniece, kurai vēl dzīves laikā uzcelts piemineklis. Tiesa, tobrīd rakstnieces redze un dzirde bija kļuvušas jau ļoti novārgušas, un iepazīties ar sev veltīto monumentu viņa varēja tikai ar taustes palīdzību. Lindgrēne nomira 2002. gadā, nenodzīvojot līdz 100 gadiem vien piecus gadus. Diemžēl ilgam mūžam ir arī ēnas puse. Astrida pārdzīvoja savu vīru, draugus un pat dēlu. Dzīvoklītis iepretim Vāsas parkam kļuva tukšs, gluži tāpat kā pastkastīte, kas savulaik dienā saņēma simtiem vēstuļu.

Taču Astrida Lindgrēne lika mums noticēt, ka Karlsons atlidos, jo viņš taču apsolīja atgriezties.

Kā nokļūt pasaku valstībā

Ja dodaties jūras ceļojumā no Rīgas uz Stokholmu ar «Tallink&Silja Line» kuģi «Isabelle», tad uz Astridas Lindgrēnes muzeju jeb pasaku valstību no Stokholmas ostas «Frihamnsterminalen» var aizvizināties ar autobusu Nr. 76. Autobusa biļetes var iegādāties uz kuģa recepcijā vai arī autobusā pie šofera.

Lindgrēnes muzejs «Junibacken», tāpat kā daudzi citi muzeji, atrodas Jūrgordenas salā. No autobusa jāizkāpj Jūrgordenas pieturvietā un, pārejot pāri tiltam, nokļūsiet muzeju teritorijā. Lindgrēnes muzeja adrese ir «Galärvarsvägen».



 

Abonē