Gruzija šobrīd ir vienīgā Kaukāza valsts, kura ir apliecinājusi stingru apņēmību doties Eiropas integrācijas un NATO virzienā. Nule Gruzijā kopā ar delegāciju viesojās Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš, kurš pauda Latvijas kā drīzumā ES prezidējošās valsts atbalstu Gruzijai. Vizītes laikā Bērziņš tikās arī ar latviešu diasporas pārstāvjiem Gruzijā.
Sanākušo latviešu vidū spilgti izcēlās kundze latviešu tautas tērpā – Regīna Jakobidze, kas ir leģendāra persona Latvijas un Gruzijas attiecībās. Gruzijā viņa ieprecējās pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem. Gandrīz visu mūžu nostrādājusi Tbilisi universitātē kā ekonomikas profesore un smej, ka teju katrs trešais cilvēks uz ielas Tbilisi ir viņas students. Viņa ir latvietības balsts Gruzijā ilgus gadus: Regīna Jakobidze bija Latvijas goda konsule Gruzijā, Gruzijas Latviešu biedrības Ave Sol dibinātāja. Tagad viņa māca bērniem Gruzijā latviešu valodu svētdienas skoliņā. Un dzīvo līdzi latviešu likteņiem Gruzijā, tāpat kā, šķiet, pilnīgi visu zina par Latvijas sabiedriski politisko dzīvi. Viņa pārdzīvo par to, ka Latvija atteikusies no lata, sakot, ka tas nozīmē tikai politiķu atbrīvošanos no atbildības, un seko līdzi Latvijas politikas peripetijām pēc vēlēšanām.
Kopā ar Valsts prezidenta Andra Bērziņa vadīto delegāciju nokļuvusi Tbilisi, ar Regīnu Jakobidzi tiekos vēlā vakara stundā viņas mājā Tbilisi centrā. Viņas emocionālais stāstījums un dziļā izpratne par Gruziju, tās politiku un cilvēkiem ir ar mīlošu skatu uz divām valstīm un tautām – Latviju un Gruziju.
– Kāda šobrīd ir dzīve Gruzijā?
– Ļoti grūta dzīve ir Gruzijā – bezdarbs, sevišķi vīriešiem ir ļoti grūti atrast darbu un nopelnīt. Sievietes prot vairāk pielāgoties, ir ar mieru pazemināt savu kvalifikāciju, var aiziet strādāt veikalā vai pārkvalificēties par frizierēm. Vīrietis to pieņem ar lielām grūtībām. Lai gan man bija tāds gadījums – atveda mani taksis uz mājām, un taksists saka: pulkvedis Baramidze jūs ir nogādājis pēc vajadzības! Pulkvedis! Izrādās, tiešām pulkvedis, kura pensija ir 100 laru, tas ir mazāk par 50 ASV dolāriem, ir spiests strādāt par taksometra vadītāju, jo ar šādu pensiju izdzīvot nevar.
– Situācija ir pasliktinājusies? To ietekmējis 2008. gada augusta karš ar Krieviju?
– Nē, ar šo karu tam nav nekāda sakara. Jau kopš 90. gadiem ekonomiskā situācija neuzlabojas, bet viss kļūst tikai sliktāk un sliktāk. Tiek slēgtas ražotnes, šobrīd vairāk uzmanības tiek veltīts lauksaimniecībai, pilsētām ne, un pilsētās galīgi nav ko darīt: vienīgā nodarbošanās – tirgošanās. Nopērc lētāk, pārdod dārgāk.
– Problēmu var atrisināt ar iekšpolitiskiem pasākumiem? Jums taču ne tik sen ir jauns prezidents ievēlēts...
– Ar prezidentu tas nekā nav saistīts. Taču, tiesa, Gruzijā ir milzīgs birokrātiskais slānis – man tāds iespaids, ka šeit galvenokārt strādā klerki – valsts pārvaldē, pašvaldībās. Par šīm darba vietām notiek milzīga cīņa. Loma prezidentam tajā ir tāda, ka tas, kurš uzvar vēlēšanās, padzen vecos ierēdņus un pieņem darbā jaunus. Bet tā jau nav jaunu darba vietu radīšana. Kā to sauc? Nepotisms, vai ne? Kad iekārto darbā savus kursabiedrus, draugus, radus, kaimiņus...
– Klanu princips?
– Jā, pagaidām Gruzijā ir ļoti spēcīgs klanu princips.
Ak, jā, zeļ un plaukst restorānu bizness. Restorāns vai ēstuve tagad te ir teju katrā otrajā mājā.
– Un ir apmeklētāji?
– Jā, ir. Pēc maniem 40 gadu novērojumiem, dzīvojot Gruzijā, varu teikt – gruzīns nav krājējs. Tikko gruzīnam izdodas nopelnīt naudiņu, tā viņš tūlīt pats iet uz restorānu un uzaicina visus savus draugus. Gruzīns taču nevar dzert, ēst un priecāties viens pats! Viņš uzaicina visus un tā vienā vakarā arī visu savu nopelnīto notriec!
Restorāni pie mums Gruzijā tiešām ir fantastiski. Uz katra soļa. Cits par citu labāki. Tas arī nodrošina ar darbu vīriešus, jo sievietes restorānos gandrīz nemaz nestrādā. Bet ne jau visi to grib – cilvēks ar augstāko izglītību neies kartupeļus cept un vistām galvas griezt.
– Ko Gruzijas sabiedrība domā par Eiropas integrācijas procesiem? Šovasar Gruzija ir parakstījusi asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību.
– Ar šo līgumu saistās daudz cerību. Visi ļoti cer. Es kā universitātes profesore un ekonomiste gan varu teikt, ka ļoti daudzi vienkārši nedzird, ko nozīmē integrācija ES. Gruzīns domā tā: ja mums ir draugi, tad mēs ar draugu palīdzību izdarīsim to, ko mēs gribam. Gruzīni nedzird to, ko negrib dzirdēt. Piemēram, nupat Vācijas ārlietu ministrs pateica, ka Gruzija nekad netiks uzņemta NATO. Bet gruzīni to nedzird! Jo viņi negrib to dzirdēt! Viņi nodomā, ahā, šis ir mums naidīgs cilvēks, bet mēs ar saviem draugiem draudzēsimies...
Eiropas Savienībā Gruzija nekad nevar tikt uzņemta zemās ekonomiskās attīstības dēļ. Tas, pirmkārt. Otrkārt, ir jāiet gadiem, pat gadu desmitiem ilgs likumdošanas harmonizācijas ceļš ar ES, bet gruzīni to neņem vērā. Viņi domā – gan jau mēs sarunāsim. Bet tur tak nevar sarunāt! Ir jāstrādā! Es atceros, cik sarežģīts ceļš bija jānoiet Latvijai, izpildot visus asociācijas un likumdošanas harmonizācijas nosacījumus ar ES. Un vēl... 14 gadu pie ES durvīm stāv Turcija. Un ja jau Turcija nav iekļuvusi ES, tad ko – Gruzija pārlēks pāri Turcijai ?! Tā nenotiks.
– Vai tad eirointegrācijas procesam nav tādas simboliskas nozīmes, morāls atbalsts, kas ļauj pretoties Krievijas spiedienam?
– Par asociācijas līguma noslēgšanu ar ES visi tiešām ir ļoti priecīgi. Tas pat ir samierinājis Gruzijas opozīcijas un pozīcijas partijas. Bet, manuprāt, tas ir tāds... ezītis miglā. Kaut kas notiks, bet kad un kā... neviens nezina. Bet kā zinātniece jums saku – Gruziju ES un NATO nevar uzņemt tās problēmu dēļ. Vai tad nav zināms par Gruzijas teritoriālajām problēmām? Kurš var atļauties uzņemt Gruziju, kurai ir problēmas ar Abhāziju un Osetiju?! Naidīgi veidojumi un neatrisinātas problēmas. Vai tad NATO sāks karot ar abhāziem un osetīniem? Nekad! Protams, Gruzija NATO ietvaros pilda fantastisku darbu. Tādu darbu, ko nepilda neviens cits, pat Latvija ne. Vai man jums jāstāsta, ka Latvijas netērē 2% no IKP aizsardzībai. Savukārt Gruzija nemitīgi palielina aizsardzības budžetu. Gruzīni ārkārtīgi daudz dara starptautiskajos miera uzturēšanas spēkos – Gruzijas karavīri ir Afganistānā, Gruzijas karavīri ir Irākā, Centrālāfrikā. Simtiem gruzīnu puišu dara tur to darbu, ko latvieši nedara. Latvieši uz turieni ārstus aizsūta. Gruzīni tur cīnās ar ieročiem rokās, un ir jāraud, cik daudz no viņiem dzimtenē atgriežas cinka zārkos. Tā kā NATO izmanto Gruzijas karavīrus – man šķiet, nevienu citu valsti tā neizmanto.
– Cik lielā mērā Gruzija izjūt Krievijas spiedienu uz savu valsti? Cik lielā mērā tā izmanto vēsturiskās nesaskaņas starp gruzīniem, osetīniem un abhāziem? Savulaik, deviņdesmitajos gados, taču Gruzijas prezidents Zviads Gamsahurdija bija tas, kurš teica, ka Gruzijai jābūt tikai gruzīniem un citām tautībām tur nav vietas. Tā nav pašu gruzīnu vaina, ka tiek doti ieroči rokās tiem, kas grib sanaidot gruzīnus ar citām tautībām Gruzijas teritorijā?
– Tas bija briesmīgs periods Gruzijas vēsturē. Jā, nu ko var gribēt – Gamsahurdija bija dzejnieks, filologs, tulkoja franču dzeju. Politikā viņš aizrunājās tik nekorekti, ka viņu pašu padzina no politikas.
Gruziju gruzīniem – šis lozungs ļoti slikti ietekmēja valsti. 1991. gadā es strādāju universitātē ar krievvalodīgo gruzīnu grupām, un viņi tad jutās ļoti slikti, jo tika uzskatīti par tautas ienaidniekiem. Es pati biju lieciniece tam, ka manas lekcijas laikā studentiem lika pamest auditoriju, jo Gamsahurdijas piekritēji bija sadzinuši Tbilisi centrālajā laukumā autobusus un gribēja, lai studenti dodas sist uz Chinvali osetīnus. Es iestājos auditorijas durvīs un teicu, ka jūs brauksiet sist osetīnus tikai pāri manam līķim. Viņi tajā reizē pie osetīnu sišanas netika.
Bet tiešām jāatzīst, ka gruzīni nav bez vainas konfliktā ar osetīniem. Un Krievija to ļoti viltīgi izmanto. Visu laiku Krievija baksta Gruzijai ar zobenu ribās. Visu laiku neļauj Gruzijai elpot. Krievija tur divas naidīgas vietas – Abhāziju un Osetiju, lai situācija Gruzijā būtu saspringta. Es tāpēc nosodu Krieviju, ka viņi ļaunprātīgi bāž savus netīros nagus Gruzijas teritorijā, speciāli rīkojot visādas provokācijas, neļaujot gruzīniem runāt un izmantojot to, ka abhāzi un osetīni uzreiz protestēs.
– Vai cilvēciskā, sadzīviskā līmenī gruzīniem ir problēmas ar abhāziem un osetīniem?
– Nē, cilvēciskā līmenī problēmu nav. Piemēram, manu labu paziņu ģimenē – sieva abhāziete, vīrs – megrels (gruzīns no Gruzijas rietumiem), viņu meita ir precējusies ar osetīnu. It kā visas «naidīgās» tautības vienā ģimenē, bet nekādu problēmu nav! Man ar viņiem – vēl jo vairāk nav problēmu. Normāli cilvēki Gruzijā saprot, ka ne jau tautība nosaka cilvēka labumu. Ja jūs ilgāk pazītu gruzīnus, tad zinātu, ka labsirdīgāku cilvēku vispār pasaulē nav. Es vienmēr latviešiem Rīgā stāstu, kā mēs ar vīru dzīvojām 100 dzīvokļu mājā. Tas taču ir vesels ciemats! Tur ne par kādu vientulību nevarēja būt runas – visi visu zināja par katru ģimeni, par katru cilvēku... Mūsu 14. stāvā bija tā – ja mums no laukiem atsūtīja vīnu, tad mans vīrs nesa kaimiņam pusi, ja kaimiņam atsūtīja tītaru (gruzīnu tradicionālais ēdiens uz Ziemassvētkiem), tad puse tika mums. Kad nomira vientuļa večiņa no piektā stāva, kas viņu apglabāja? Visa māja apglabāja!
– Kapitālisms nav sabojājis gruzīnu cilvēcisko seju?
– Nē, kapitālisms, nauda gruzīnus vēl nav sabojājusi. Gruzīniem pirmām kārtām ir ļoti stipras ģimenes. Ar ģimeni saprot trīs četras paaudzes, un nekad ģimene nepaliek bez patrona. Attiecības starp gruzīniem ir daudz siltākas un cilvēciskākas, nekā tas pierasts pie latviešiem.
– Ko gruzīni domā par Latviju?
– Gruzīni ir ļoti augstās domās par latviešiem.
Un arī tāpēc es lūdzu Valsts prezidentu pieņemt manu vēstuli par dubultpilsonības piešķiršanu – man ir ļoti žēl un liels aizvainojums, ka Gruzijas pilsoņi nav sarakstā, kuru valstu pilsoņi var dabūt dubultpilsonību. Par kādu demokrātiju var būt runa, ja šādi tiek diskriminēta viena valsts?! Un ne viena vien. Ja jūs latvieti uzskatāt par savu cilvēku, tad uzskatiet viņu par tādu visā pasaulē!
Ne par sevi lūdzu – man pašai Latvijas pilsonība ir, jo esmu dzimusi Latvijā, vēl pirms tā zaudēja neatkarību.
– Valsts prezidenta Andra Bērziņa vizītes laikā Gruzijā, Batumi, tika atklāta piemiņas plāksne Latvijas pirmajam admirālim Teodoram Spādem (1891–1970). Kādi bija Teodora Spādes sakari ar Gruziju?
– Teodors Spāde bija cariskās Krievijas flotes virsnieks. Sācis savu uzdienu flotē kā zemākais virsnieks – mičmanis –, un viņa kuģis ir bāzējies Batumi. Tur viņš ir apņēmis sievu – gruzīnieti. Spādes kuģis piedalījās Pirmā pasaules kara cīņās Melnajā jūrā pret Vāciju un Turciju, pēc revolūcijas un flotes sadalīšanās ir mēģinājis dienēt gan Ukrainas, gan Gruzijas flotē. Vēlāk kopā ar Deņikina spēkiem pametis Melnās jūras floti. Kopumā – ļoti vētraina dzīve un dienests Melnās jūras flotē viņam ir bijusi: viņš pat pabijis turku gūstā, un leģenda klīst, ka viņu sieva gruzīniete no gūsta izpirkusi. Spādes biogrāfijā vēl ir daudz ko pētīt. Šovasar, kad biju Rīgā, meklēju Spādes kapu. Viņu vēl 1990. gadā pārbedīja no Kazahstānas pilsētas Temirtau Latvijā.
– Tas ir jūsu personiskais aicinājums – pētīt ievērojamu latviešu vēsturiskos sakarus ar Gruziju?
– Jā, tas ir mans aicinājums. Kopā ar Gruzijas Latviešu biedrību esmu izpētījusi gan mākslinieku dizaineru, Gruzijas lietišķās mākslas attīstītāju Jūliju Straumi, gan fantastisku personu – Robertu Kupci. Ideja pētīt Teodora Spādes biogrāfiju man nāca no viena gruzīna Badri Gogoadzes, jo viņa vecaistēvs ar Teodoru Spādi bija dienējis uz viena kuģa.
Šovasar, būdama Rīgā, par Teodoru Spādi izrunājos ar žurnālistu Mārtiņu Bisteru, kurš ir uzrakstījis grāmatu par viņu. Viņš man arī izstāstīja, kur ir pārbedīts Teodors Spāde. Bet, ziniet, atradu es viņa kapu Meža kapos, tikai pateicoties Jūras akadēmijas rektoram Jānim Bērziņam, kurš bija tik laipns un mani, faktiski svešu cilvēku, ar savu mašīnu aizveda un parādīja, kur ir šā izcilā latvieša kaps. Mani ļoti apbēdināja tas, ko redzēju – Teodors Spāde, pirmais Latvijas admirālis, pirmais Latvijas Jūras kara spēku virspavēlnieks, 1940. gadā izvests uz Sibīriju, reabilitēts 1953. gadā bez tiesībām atgriezties dzimtenē... bet viņa kaps ir neapkopts, pašā Otro Meža kapu nomalē! Viņš ir pelnījis, lai Latvija viņu neaizmirst. Es uzskatu, ka viņa kapa vieta būtu zem Mātes Latvijas kājām Brāļu kapos. Un to es centīšos panākt.