Ukrainas separātisti maina kadrus

 
©scanpix

Pēdējo nedēļu laikā Ukrainas separātistu pozīcijas ir pavājinājušās. Ukrainas armija ir pietuvojusies lielākajai separātistu kontrolētajai pilsētai Doņeckai, kaujas notiek arī otrajā bastionā Luhanskā. Savukārt separātistu rindās šajā laikā ir nomainījusies liela daļa no augstākās vadības – Krievijas pilsoņu vietā vadošus amatus ieņem vietējie, lai arī tas separātistu mērķus nemaina.

Importētie separātisti

Sākoties bruņotajai pretestībai Ukrainas austrumu daļā, separātistu organizācijas lielā mērā kontrolēja no Krievijas iebraukušie brīvprātīgie. Vēl nesen Doņeckas tautas republikas aizsardzības ministrs bija Igors Girkins, pazīstams arī kā Strelkovs. Viņš ir bijušais Krievijas Federālā drošības dienesta pulkvedis, kurš vadīja Krimas pārņemšanu. Luhanskas tautas republikas premjerministrs bija Krievijā dzimušais Valērijs Bolotovs, kurš iepriekš bija vadījis gaļas pārstrādes uzņēmumu. Doņeckas premjerministrs bija Aleksandrs Borodajs, kurš Krievijā strādājis par žurnālistu un polittehnologu, kurš nenoliedz, ka viņam ir daudz paziņu Krievijas drošības struktūrās.

Turpretim pēdējā laikā liela daļa redzamāko separātistu līderu ir no amatiem atkāpušies. Šis ir labvēlīgs laiks, lai visdažādākie cilvēki varētu strauji kāpt pa separātistu organizāciju hierarhijas kāpnēm. I. Girkina (Strelkova) vietu Doņeckas separātistu grupējumā ir ieņēmis vietējais iedzīvotājs Vladimirs Kononovs, bijušais džudo treneris. Doņeckas jaunais aizsardzības ministra vietnieks, Doņeckā dzimušais Fjodors Berezins ir 18 zinātniskās fantastikas romānu autors un universitātes saimnieciskās daļas darbinieks. Doņeckas premjerministrs tagad ir ukrainis Aleksandrs Zaharenko – pēc profesijas elektroinžernieris. Luhanskas jaunais premjerministrs ir Igors Plotņickis, kurš iepriekš bija separātistu organizācijas aizsardzības ministrs, bet vēl pirms tam – Ukrainas sabiedriskās veselības inspektors. V. Bolotovs, kuru viņš nomainījis, gan ir paziņojis, ka no premjera pienākumu pildīšanas atsakās tikai uz laiku, un ir devies ārstēties uz Krieviju. Vienīgā atlikusī augsta ranga Krievijas amatpersona Doņeckas separātistu hierarhijā ir Vladimirs Antjufejevs, bijušais specvienības OMON darbinieks, kuru Latvija ir izsludinājusi starptautiskā meklēšanā par viņa pastrādātajiem noziegumiem 1991. gadā, cenšoties nepieļaut Latvijas neatkarību. Pēcāk V. Antjufejevs darbojies Moldovas separātiskajā Piedņestras republikā, bet tagad ir Doņeckas premjerministra vietnieks.

Raibie kadri

Jāpiebilst, ka arī iepriekš separātistiem nav bijis viegli savu politisko un militāro vienību vadīšanai atrast cilvēkus, kuru biogrāfija liecinātu par kompetenci. Viņu hierarhijā ietekmīgos amatos iepriekš ir bijis atrodams kāds suņu skolas īpašnieks, Salaveča tēlotājs, finanšu piramīdas veidotājs, organizētās noziedzības grupējuma boss. Taču, tā kā separātistu kontrolētās teritorijas pamazām sarūk, spēcīgus vadītājus piesaistīt ir vēl grūtāk. Tas, ka jau minētais rakstnieks F. Berezins kā vienu no savas straujās izaugsmes iemesliem separātistu struktūrās min tieši savas rakstnieka spējas, arī varētu ilustrēt situāciju, kāda separātistiem ir kadru jomā, norāda New York Times. Viena no F. Berezina grāmatām ir par paralēlo dimensiju, kurā Padomju Savienība valda visā pasaulē un Eifeļa torņa galā plīvo sarkanais karogs. Padomju spēki no paralēlās dimensijās ienāk mūsējā, lai darītu galu amerikāņu dominancei pasaulē. Separātistu rindās F. Berezins nonāca pēc iepazīšanās ar I. Girkinu (Strelkovu), kurš esot zinātniskās fantastikas cienītājs.

Separātistu varas struktūru maiņu, domājams, ietekmējusi gan pašreizējā militārā situācija, gan arī Malaizijas lidmašīnas notriekšana 17. jūlijā. Pašreizējā situācija rada prāvas problēmas Krievijai, kura, lai gan neatzīst oficiālu atbalstu separātistiem, tomēr ir nepārprotami ar norisēm Ukrainas austrumu daļā saistīta. Kā norāda New York Times, izskatās, ka prezidents Vladimirs Putins pašlaik mēģina manevrēt tā, lai viņa rīcība neizskatītos pēc atkāpšanās un nebojātu viņa spēcīgā politiķa tēlu pašu mājās, bet vienlaikus arī norobežotos no norisēm Ukrainā, pār kurām viņam zūd kontrole. Jāņem arī vērā, ka Ukraina par konflikta noregulējumu ir atteikusies iesaistīties sarunās ar Krievijas pilsoņiem, un separātistu vadības nomaiņa tādējādi ir viņu mēģinājums uzsvērt, ka tā ir pirmām kārtām tieši vietēja, nevis no Maskavas vadīta kustība. Te gan jāpiebilst, ka pašpasludinātās Doņeckas republikas premjerministra A. Zaharenko valkātais Svētā Jura krusts, kas Krievijā tiek piešķirts par panākumiem tēvzemes aizstāvībā, atgādina par separātistu politiskajām simpātijām.

Disciplīnas problēmas

Medijos ir izskanējušas ziņas par smagiem disciplīnas pārkāpumiem kaujinieku rindās. Daļa karotāju ir pievērsušies dzīrotāju dzīvesveidam. New York Times ziņo, ka Doņeckā šomēnes ar dažu dienu intervālu vienā un tanī pašā vietā trīs reizes avarējušas automašīnas, kuras vadījuši iereibuši kaujinieki. Vismaz vienā gadījumā smagas traumas guvuši vietējie civiliedzīvotāji, un pēc avārijas braucējs ar ieroci piedraudējis vienam no upuriem un to spārdījis, vainojot satiksmes negadījuma izraisīšanā. Nesen pieņemts lēmums, kas par smagiem noziegumiem separātistu rindās paredz piespriest nāvessodu.

Savukārt Doņeckā palikušo iedzīvotāju viedokļi ir pretrunīgi. Daļa cilvēku neatbalsta Ukrainas valdību un ārvalstu žurnālistiem vai novērotājiem, kuri tur ieradušies, stāsta, ka centrālā vara jau ilgi valsts austrumu daļā dzīvojošo intereses atstāj novārtā. Tas nav viens pats nacionālais jautājums – tanī pašā Doņeckā vairums iedzīvotāju, pēc Der Spiegel žurnālista Kristiana Nēfa novērojumiem, ukraiņu valodu zina. Žurnālists norāda, ka Kijeva nav spējusi un arī pašlaik nespēj atrast pareizo pieeju, lai valsts austrumu daļā esošos cilvēkus uzrunātu.

Tanī pašā laikā Doņeckā pastāv arī iekšējas pretestības pazīmes. Pagājušajā nedēļā nezināmi cilvēki sāka šaut uz automašīnu, kurā brauca separātisti. Savukārt uz kādas sienas ir parādījies zīmējums, kurā attēlots, kā I. Girkins (Strelkovs) sev iešauj galvā.

Karš turpinās

Militārie eksperti brīdina, ka Ukrainas armijas pēdējā laika panākumi vēl neļauj prognozēt drīzu konflikta izbeigšanos.

Karš pilsētās ir ļoti sarežģīts: pilsētu iedzīvotāji neizbēgami kļūst par dzīvajiem vairogiem, un, jo agresīvāki ir mēģinājumi pilsētu atkarot, jo lielāki civiliedzīvotāju zaudējumi . Pilsētu kaujās maz ko dod smagā armijas tehnika, kāda ir arī Ukrainas armijas rīcībā, līdz ar to labas pozīcijas ir pilsētu ieņēmušajiem spēkiem, kuri var uzbrukt no saviem nocietinājumiem namos. Uzbrukumos Ukrainas armija ir izmantojusi artilēriju, taču šādi tiek nodarīti lieli postījumi. Turklāt nemiernieki, zaudējot pozīcijas, salīdzinoši veikli no vienas pilsētas var atkāpties, lai ieņemtu nākamo. Skarbs šādas situācijas piemērs ir kauja par Grozniju Čečenijas karā 1994.–1995. gadā. Krievijas armija pilsētu gan uz laiku ieņēma, taču tā tika sagrauta un bojā gāja daudz civiliedzīvotāju.

Lai varētu sakaut nemierniekus, Ukrainai ir nepieciešams pārtraukt separātistu apgādi no Krievijas. To var izdarīt, atjaunojot kontroli pār savu robežu ar Krieviju. Taču līdz šim Ukrainai nav pieticis spēka, lai to izdarītu. BBC norāda, ka liela nozīme konflikta virzībā būs tam, pret kuru no karojošajām pusēm vietējie iedzīvotāji vērsīsies naidīgāk – separātistiem, kuru ienākšana apdzīvotajās vietās riskē izsaukt Ukrainas armijas uzbrukumus, vai Ukrainas armiju, kas ar artilēriju apšauda apdzīvotās vietas, iznīcinot namus un radot civiliedzīvotāju upurus.