Lai gan Krievijas prezidents Vladimirs Putins ir parakstījis dekrētu par Krimas tatāru un citu Staļina laikā vajāto minoritāšu reabilitāciju, tas īpaši neuzlabo šo Krimas pamatiedzīvotāju attieksmi pret Krieviju. Viņi par mērķi ir izvirzījuši savu autonomiju.
Putina dekrēts
Krimas tatāri tika represēti jau pirms 2. pasaules kara, bet vēršanās pret viņiem pastiprinājās kara laikā. Viņi tika apsūdzēti nacistiskās Vācijas atbalstīšanā un masveidā izsūtīti uz Centrālāziju, kur daudzi no viņiem smagajos izsūtījuma apstākļos gāja bojā. Tikai Padomju Savienības pastāvēšanas beidzamajos gados viņiem tika ļauts atgriezties. Ja 19. gadsimta beigās vairāk nekā 34 procenti Krimas iedzīvotāju bija tatāri, tad 1939. gadā to proporcija bija nokritusies līdz 19,4 procentiem, bet 1959. gadā viņu Krimā praktiski vairs nebija. Pašlaik aptuveni 12 procenti Krimas iedzīvotāju ir tatāri. Vēl 24 procenti ir ukraiņi.
Daudzi no viņiem boikotēja 16. martā notikušo «referendumu», kurā vairums dalībnieku izteica vēlmi, lai Krima tiktu pievienota Krievijai. Apzinoties, ka nozīmīga Krimas sabiedrības daļa šādas pārmaiņas nepieņem, V. Putins kopā ar saviem domubiedriem pēdējā laikā dažādiem līdzekļiem mēģinājis šo etnisko grupu par Maskavas cēlajiem nodomiem pārliecināt.
V. Putina šonedēļ parakstītajā dekrētā teikts, ka reabilitācija tiek izsludināta, lai «atjaunotu vēsturisko taisnīgumu un novērstu etnisko grupu nelikumīgās deportācijas un šo cilvēku tiesību pārkāpumu sekas». Parakstot dekrētu, kurā atceltas Staļina laikā izvirzītās apsūdzības Krimā dzīvojošajiem tatāriem, armēņiem, grieķiem un citām etniskajām grupām, V. Putins centies Krieviju uzdot par atbalstītāju, nevis apspiedēju, norāda Reuters. Viņš solīja pasākumus, kas nodrošināšot Krimas minoritāšu «nacionālo, kultūras un garīgo atdzimšanu». V. Putins runāja arī par nacionālo kultūru autonomijas nodrošināšanu, taču šis aspekts Krimas tatāru dzīvē neko būtiski nemainīs. Viņiem jau tagad ir sava pārstāvju sapulce – Medžliss –, un arī Ukrainas sastāvā viņiem bija pieejamas pamata izglītības iestādes dzimtajā valodā.
Medžlisa vadītājs Refats Čubarovs drīz pēc dekrēta parakstīšanas paziņoja, ka ar dekrētā minēto ir par maz. «Ja viņi būtu ieguvuši to cilvēku viedokļus, uz kuriem dekrēts attiecas, kļūdu būtu mazāk,» Simferopolē sasauktas preses konferences laikā sacīja R. Čubarovs. Medžliss ir nolēmis turpmāk sadarboties ar jaunajām varasiestādēm, taču vienlaikus tajā ir pieņemts lēmums rīkot pašiem savu referendumu par etnisku un teritoriālu autonomiju.
Pret solījumiem skeptiski
Krimas prokrieviskās valdības un Krievijas mēģinājumi iegūt tatāru labvēlību sākās jau pirms 16. marta balsojuma. Vienam no Krimas tatāru līderiem, Ukrainas parlamenta deputātam un bijušajam Medžlisa vadītājam Mustafam Džemiļevam martā bija telefonsaruna ar V. Putinu, kurā tas solīja darīt visu iespējamo, lai Krimas tatārus pasargātu no iespējamās agresijas. Jaunā Krimas valdība 11. martā pieņēma deklarāciju, kurā Krimas tatāru valoda atzīta par vienu no oficiālajām valodām, Krimas tatāriem garantēta pārstāvniecība republikas institūcijās, kā arī piedāvāta palīdzība gan vēsturisko pieminekļu atjaunošanā, gan valodas apmācībā un citiem mērķiem.
Vēl kāds V. Putina žests ir divu Krievijas musulmaņu pārstāvju nosūtīšana uz Krimu. Krievijas muftiju jeb musulmaņu garīgo līderu padomes vadītājs Ravils Gaijnutdins un Krievijā ietilpstošās Tatarstānas līderis Rustams Minnihanovs, tiekoties ar Krimas tatāriem, šomēnes centās iegūt viņu atbalstu ciešāku attiecību veidošanai ar Krieviju.
Taču M. Džemiļevs savu viedokli nav mainījis. Aprīļa sākumā ANO Drošības padomes sesijā viņš uzsvēra, ka Krimas tatāri pašlaik ir ārkārtīgi noraizējušies par savu nākotni un drošību, un izteica varbūtību, ka pret Krimas tatāriem varētu tikt vērsti asiņaini uzbrukumi. Viņa un tautiešu skepses iemesli ir saprotami – vēl nesen Krimas vietējā vara kategoriski noraidīja iespēju sniegt labumus, kurus tagad paši tik labprāt piedāvā.
Turcija vēro
Liela interese par Krimas tatāru likteni ir Turcijai. Turki un tatāri pieder pie tjurku etnolingvistiskās grupas. Aprīļa vidū M. Džemiļevam Turcijas prezidents Abdulla Gulls Ankarā pasniedza Turcijas Republikas ordeni – valsts augstāko apbalvojumu. Ceremonijā piedalījās arī Ukrainas prezidenta amata kandidāts Petro Porošenko. «Es ļoti novērtēju apbalvojumu, ko esmu saņēmis šajos grūtajos laikos,» pēcāk stāstīja M. Džemiļevs. «Protams, tas nenodrošinās, ka Krievijas tanki pamet Krimu, taču ordenis parāda, ka 80 miljoni turku atbalsta Ukrainu un neatzīst Krimas aneksiju.»
Kopš marta V. Putinam ir bijušas vismaz divas sarunas ar Turcijas premjerministru Redžepu Tajipu Erdoganu, kurās skarta tatāru tēma. Savukārt šonedēļ Turcijas Ārlietu ministrija nosodīja Krimā notikušo incidentu, kura laikā vietējās «pašaizsardzības» vienības kaujinieki ieņēma Medžlisa ēku, lai norautu virs tās plīvojošo Ukrainas karogu un nomainītu pret Krimas karogu. Uzbrukuma laikā cietuši arī daži Medžlisa pārstāvji. «Mēs izsakām satraukumu par Krimas tatāru drošību, jo uzbrukuma laikā vietējie drošības spēki notiekošajā tikai noskatījās,» teikts paziņojumā. «Mēs sagaidām, ka uzbrukuma dalībnieki tiks identificēti un tiks sperti attiecīgi soļi, lai šādi incidenti vairs neatkārtotos.»
Lielā spēle
Turcija ilgstoši ir veidojusi savas kā reģionālas lielvaras pozīcijas, un viens no šīs politikas pamatelementiem ir atklātas pozīcijas neieņemšana par labu kādai no konflikta pusēm. Rezultāts ir tāds, ka Turcija, piemēram, ir viena no retajām valstīm, kam normālas attiecības ir vienlaikus gan ar Izraēlu, gan Irānu, kuras savā starpā ir naidīgas. Arī Ukrainas konfliktā Turcija, lai gan izsaka atbalstu Krimas tatāriem, ir vairījusies nostāties vienā konflikta pusē. Tā vietā Turcija rīkojoties pati savās interesēs – lai gan šāda rīcība vismaz pašlaik krietni palīdz tieši Krievijai.
Krievijas Ārlietu ministrija ir izteikusi gandarījumu par Turcijas apliecinājumiem, ka arī turpmāk stingri tiks uzturēta spēkā 1936. gadā noslēgtā Montro konvencija, kas regulē kuģu satiksmi caur Turcijai piederošo Bosfora un Dardaneļu šaurumu. Līguma mērķis ir nepieļaut Melnās jūras militarizēšanu – tā ierobežo ārvalstu karakuģu lielumu, kuri drīkst atrasties Melnajā jūrā, un laiku, ko tie tur drīkst pavadīt. Šie šaurumi ir vienīgais jūras ceļš no Vidusjūras uz Melno jūru, tādējādi Turcijai ir izšķiroša loma tajā, vai rietumvalstu jūras spēki var pietuvoties Ukrainai un Krievijai.
Šonedēļ Turcija un Krievija principiāli vienojās par Blue Stream cauruļvada intensīvāku izmantošanu. Pa šo cauruļvadu Krievijas dabasgāze caur Melno jūru tiek nogādāta Turcijā. Pašlaik pa to Turcija no Krievijas saņem 16 miljardus kubikmetru gāzes gadā, bet apjomu ir plānots palielināt līdz 19 miljardiem. Turcija pēc Vācijas ir otra lielākā Krievijas dabasgāzes pircēja. Kopumā pērn pa dažādiem maršrutiem Krievija Turcijai piegādāja 26,6 miljardus kubikmetru dabasgāzes.
Ņemot vērā Krievijas politiku Ukrainā, daudzas Eiropas valstis kārtējo reizi ir pievērsušas uzmanību savai energoatkarībai no Krievijas piegādātajiem resursiem. Ja Eiropai izdotos šo atkarību būtiski mazināt, tai būtu plašākas rīcības iespējas, lai šādās situācijās vērstos pret Krieviju. Vienlaikus klientu zaudēšana Eiropā Krievijai nozīmētu negūtus ieņēmumus un vājinātu režīma pozīcijas. Savukārt atrodot jaunus dabasgāzes noieta tirgus un stiprinot jau esošos, Krievija var mazināt Rietumu ekonomiskās pretdarbības sekas.
