Sākot ar 2014. gadu, visās Eiropas Savienības (ES) valstīs ir atcelti nodarbinātības ierobežojumi Rumānijas un Bulgārijas pilsoņiem. Daļa valstu ar gaida jaunu viesstrādnieku vilni, taču Rumānijas un Bulgārijas valdība šīs bažas sauc par nepamatotām.
Rumānija un Bulgārija ir nabadzīgākās ES dalībvalstis, tāpēc itin bieži izskan pieļāvumi, ka to pilsoņi nekavējoties dosies meklēt laimi turīgākās zemēs. Deviņas ES dalībvalstis pēc Rumānijas un Bulgārijas iestāšanās savienībā 2007. gadā noteica pārejas posmu, kurā jauno dalībvalstu pilsoņiem tika ierobežota piekļuve darba tirgum. Šīs valstis bija Lielbritānija, Austrija, Beļģija, Francija, Vācija, Luksemburga, Malta, Spānija un Nīderlande.
«Poļu situācija»
Īpaši liela uzmanība iespējamajam bulgāru un rumāņu iebraucēju vilnim tiek pievērsta Lielbritānijā. Tur imigrācijas jautājums pēdējā laikā ir kļuvis aizvien aktuālāks politiskajā darba kārtībā, un izskan politiķu aicinājumi iebraucēju plūsmu ierobežot. Lielbritānijas premjerministra Deivida Kamerona valdība ir izstrādājusi likuma grozījumus, kas neļautu iebraucējiem nekavējoties pieprasīt bezdarbnieka un mājokļa pabalstus, kā arī paredz stingrākus kritērijus tiem, kuri uz pabalstiem pretendē. D. Kamerons ir solījis, ka neatkārtošoties «poļu situācija». Polijas iedzīvotāji Lielbritānijā dzīvot un strādāt var kopš 2004. gada un pašlaik ir otra lielākā ārzemēs dzimušo Lielbritānijas iedzīvotāju grupa – viņu valstī ir vismaz 570 tūkstoši. Tiesa, nav pamata domāt, ka «poļu situācija» lielākoties nozīmē slogu sociālajam budžetam. Kā norāda The Economist, poļi mazāk nekā briti izmanto valsts apmaksātos veselības pakalpojumus, un bezdarba līmenis viņu vidū ir zems. Turklāt viņi sen vairs nav tikai melnā darba darītāji. Viņi realizē savas biznesa idejas, veido uzņēmumus un sniedz pienesumu valsts ekonomikai. Londonas poļu diasporas avīzes Polish Express redaktore Ilona Korzenjovska domā, ka bulgāru un rumāņu viesstrādnieki tagad ieņems darba vietas, kuras poļus vairs neinteresē.
Kaut arī Lielbritānijā netrūkst pozitīvu piemēru par imigrantu veiksmīgu iekļaušanos sabiedrībā, britu sabiedrībā imigrāciju kopumā uztver rezervēti. Pēc YouGov oktobrī veiktās aptaujas datiem, tikai 33 procenti britu uzskata, ka atļauja ES valstu pilsoņiem dzīvot un strādāt citās ES valstīs ir vērtējama pozitīvi. Šai pretrunai ir vairāki skaidrojumi. Nevar noliegt, ka uz Lielbritāniju pēc 2004. gada ES paplašināšanās devās krietni vairāk cilvēku, nekā valdība prognozēja. Turklāt arī globālās ekonomiskās krīzes dēļ iedzīvotāju iecietība ir samazinājusies.
Bulgārijas un Rumānijas valdība uzskata, ka masu izceļošana nav gaidāma un ka Rietumeiropas valstu politiķu pašreizējā antiimigrācijas nostāja ir nepamatota. Bulgārijas prezidents Rosens Plevnelijevs nesen izteicās, ka Lielbritānijas valdības imigrācijas ierobežošanas politika iezīmē «izolāciju, nacionālismu un īstermiņa politisko pieeju». Arī Rumānijas ārlietu ministrs Titus Korlaceans ir kritizējis Lielbritānijas pieeju kā neproduktīvu. «Imigrācijas sniegtie ieguvumi ir lielāki nekā riski, par kuriem runā populistiskie un ksenofobiskie britu politiķi,» viņš sacīja. «Rumāņi, kuri vēlējās doties prom, to izdarīja jau pirms valsts pievienošanās ES. Viņi lielākoties devās uz Spāniju un Itāliju.»
Grib saukt atpakaļ
Rumāņu un bulgāru viesstrādnieku ierobežojumu atcelšana politiskas kaislības izraisa arī citās valstīs. Piemēram, Vācijā kancleres Angelas Merkeles koalīcijas partneri no konservatīvās Kristīgi sociālās savienības ir paziņojuši, ka jāievieš papildu pasākumi «pabalstu tūrisma» apkarošanai ES. Tanī pašā laikā Vācijas Ārlietu ministrija, kuru vada valdībā pārstāvētās Sociāldemokrātiskās partijas politiķis Franks Valters Šteinmeijers, ir aicinājusi nevērsties pret personu brīvas pārvietošanās principiem Eiropā.
Pašlaik nav konkrētu datu par to, cik rumāņu un bulgāru, sākot ar šo gadu, gatavojas izbraukt uz Rietumeiropu. Pēc Eiropas Ekonomiskās sadarbības organizācijas datiem, pašlaik jau vairāk nekā trīs miljoni rumāņu dzīvo ārvalstīs (Rumānijā ir 20 miljoni iedzīvotāju). Savukārt Bulgārijas publiskā viedokļa pētniecības uzņēmuma Afis nesen veiktās aptaujas dati rāda, ka aptuveni 17 procenti bulgāru vecumā no 15 līdz 55 gadiem (šajā grupā ietilpst aptuveni 400 tūkstoši valsts iedzīvotāju) apsver domu pamest valsti, lai dotos uz citām ES valstīm. Taču šī nav jauna tendence – 2008. gadā līdzīgā aptaujā aptuveni piektā daļa bulgāru izteica vēlmi emigrēt.
Vienlaikus Rumānijā un Bulgārijā aktuālāks kļūst jautājums par to, kā novērst emigrāciju un kā aicināt aizbraucējus atpakaļ. Taču pašlaik jauniešiem, kuri ārzemēs ir ieguvuši izglītību, nereti ir visai maz motivācijas atgriezties. Kā norāda Deutsche Welle, bulgāru jauniešus no tā attur gan lielie birokrātiskie šķēršļi, ar kuriem mājās jāsastopas, gan ierobežotās iespējas un zemais atalgojums.
Tas, ka aizbrauc spējīgākie un kvalificētākie darbinieki, šo valstu ekonomikām nozīmē sliktākas nākotnes perspektīvas. Tāpēc jau pēc Rumānijas un Bulgārijas iestāšanās ES šajās valstīs izskanēja brīdinājumi par smadzeņu aizplūšanu. Savukārt ārvalstu kompānijas, kas apsver domu ieguldīt šo valstu ekonomikā, norāda, ka tur nepietiek, piemēram, kvalificētu inženieru.
Imigranti nav noziedznieki
Viens no bieži dzirdamajiem argumentiem pret imigrāciju ir tas, ka iebraucēji sev līdzi nes arī noziedzību. Piemēram, Lielbritānijas Neatkarības partijas līderis Naidžels Feridžs, kurš vēlas panākt Lielbritānijas izstāšanos no ES, runā par gaidāmo «rumāņu noziedzības vilni». Taču Lielbritānijā un arī citviet līdz šim ir veikti vairāki pētījumi, kuros mēģināts noskaidrot saikni starp imigrāciju un noziedzību. Rezultāti rāda, ka šī saikne ir krietni mazāka, nekā varētu domāt.
Londonas Ekonomikas skolas un Londonas augstskolas pētnieki šādu pētījumu Anglijā un Velsā veica pēc ES paplašināšanās 2004. gadā, kad uz valsti sāka plūst daudzu Austrumeiropas valstu, tai skaitā Latvijas, darbaspēks. Viņi konstatēja, ka vardarbīgu noziegumu līmenis šajās teritorijās saglabājās stabils, savukārt zādzību līmenis pat kritās. Kā stāsta viens no pētniekiem Franko Fasani, no ES valstīm iebraukušie lielākoties ir motivēti strādāt, viņiem parasti ir vismaz kaut kāda veida pazīšanās tīkli jaunajā mītnes valstī, daudzi no viņiem zina angļu valodu, un lielākā daļa no viņiem jau ir atraduši darbu pirms savas ierašanās. Kā norāda The Economist, ASV veikti imigrācijas pētījumi parāda, ka pirmās paaudzes imigrantu vidū noziedzības līmenis mēdz būt pat zemāks nekā vispārējais noziedzības līmenis valstī.
Lielbritānijā noziedzības griezumā ir pētīti arī patvēruma meklētāji, kuri valstī lielā skaitā iebrauca pagājušā gadsimta 90. gados un šī gadsimta sākumā. Arī šis vilnis Lielbritānijā neizraisīja vardarbīgu noziegumu līmeņa palielināšanos. Zādzību skaits gan nedaudz pieauga.
F. Fasani uzsver, ka patvēruma meklētāji ir pilnīgi atšķirīga grupa nekā ekonomiskie imigranti un viņi uz ārzemēm lielākoties ir devušies citu apstākļu spiesti – bēgot no konflikta vai vajāšanas. Valsts institūcijas pieņem lēmumu, kur šādus cilvēkus izmitināt, nevis viņi paši atrod mītnes vietu, kā tas ir ekonomisko migrantu gadījumā. Bēgļi nereti tiek izmitināti sociāli nelabvēlīgākos rajonos, kur jau tāpat ir augstāks noziedzības līmenis. Un, kamēr viņi gaida valsts institūciju atzinumu par patvēruma piešķiršanu, viņiem nav atļauts legāli strādāt, un arī iztikas līdzekļu šajā laikā viņiem ir maz. Tas daļai no šiem iebraucējiem liek pievērsties noziedzīgām nodarbēm.
