Vācijas tiesa pašlaik izskata kādas turku ģimenes sūdzību pret valsti, kura iebilst pret viedokli, ka vācu valodas mācīšanās un rietumniecisko paražu pieņemšana ir priekšnoteikums pabalstu saņemšanai.
Šis ir viens no gadījumiem, kas ilustrē iebraucēju integrācijas problēmas valstī. Vācieši gan nepieder pie sabiedrībām, kuras pret imigrāciju būtu visskeptiskākās.
Nemācās valodu
Žurnāla Der Spiegel aplūkotais trīsarpus gadus ilgušais juridiskais strīds ir starp turku imigrantu ģimeni, kurā vecāki ir bezdarbnieki, un sociālajiem dienestiem, kuri no viņiem sagaida vairāk centienu integrējoties sabiedrībā un meklējot darbu.
Ģimenes galva Ismaīls Vācijā no Turcijas ieradās 1989. gadā, kad viņam bija 19 gadu. Pēc dažiem gadiem Ismaīlam izdevās panākt, ka Vācija viņam piešķir politisko patvērumu – viņš stāstīja, ka Turcijas varasiestādes viņu vajā, nepatiesi apsūdzot par saitēm ar kaujinieku grupējumu Kurdistānas strādnieku partija. 1996. gadā patvērums tika piešķirts. Ismaīls ar ģimeni pārcēlās uz Vailburgas mazpilsētu Hesenē un izveidoja savu uzņēmumu – picu ceptuvi. Sākotnēji bizness gāja no rokas, taču 2006. gadā uzņēmums bankrotēja. Tas bija sāpīgs trieciens Ismaīlam. Viņš ir audzis patriarhālā kultūrā, kur no vīrieša tiek prasīts būt maizes pelnītājam, sievietei atstājot rūpes par mājassoli un bērnu audzināšanu. Savā ģimenē Ismaīls uzturēja līdzīgas vērtības, tāpēc ļoti pārdzīvoja, ka vairs nespēj ne labi pelnīt, ne arī būt veiksmīguma paraugs saviem bērniem.
Kopš bankrota ģimene pārtika no sociālajiem pabalstiem – ģimenes galva vismaz oficiālu darbu šo gadu laikā strādājis nav. Turklāt viņš, lai gan ir ilgi dzīvojis Vācijā, vāciski runā slikti. Turpretim viņa sieva Imhana vācu valodā nerunā vispār. Kad jādodas pie ārsta vai uz pašvaldību, sazināties viņai palīdz pašas bērni.
Dzīvo no pabalstiem
Aizbildinoties ar neskaitāmiem iemesliem, Ismaīls šo gadu laikā ir noraidījis ļoti daudzus darba piedāvājumus. Kad vien nodarbinātības aģentūra viņam piedāvā kādu darbu, Ismaīls norāda uz kādu no savām kaitēm: muguras sāpēm, pleca traumu, kas gūta avārijā, ceļgalu problēmu, diabētu vai depresiju, kurā viņš iedzīvojies pēc sava uzņēmuma bankrota. Ismaīls, kam pašlaik ir jau 43 gadi, var uzrādīt ārsta parakstītu izziņu, kas viņam atļauj darbu nemeklēt.
Taču, tā kā Ismaīls nav izrādījis interesi par strādāšanu, sociālie dienesti ir pakāpeniski samazinājuši viņa bezdarbnieka pabalstu. Mēģinot virzīt šo ģimeni uz finansiālas patstāvības ceļa, sociālie darbinieki vairāk sāka pievērsties Ismaīla sievai Imhanai, kurai pašlaik ir 41 gads.
Daudzas pašvaldības Vācijā rīko bezmaksas vācu valodas kursus, kuri ir īpaši paredzēti tieši islāmticīgām imigrantēm, lai palīdzētu viņām integrēties sabiedrībā un izbēgt no sociālās izolācijas, kuru nereti viņām uzspiež pašu ģimene – kā tas ir arī Ismaīla gadījumā. Saskaņā ar Vācijas Federālā migrācijas un bēgļu biroja datiem, aptuveni 70 procenti turku sieviešu, kas dzīvo Vācijā, nav apguvušas nevienu profesiju. Daudzas no viņām visu dienu pavada mājas darbos un reti kad iziet uz ielas. Tādējādi viņas, neapguvušas savas mītnes valsts kultūru un valodu, ir pilnībā atkarīgas no saviem tuviniekiem, un no šī slazda nevar tikt prom.
Imhanai jau pašlaik ir mazkvalificēts darbs arī ārpus mājas. Darba dienu vakaros viņa strādā par apkopēju. Gadījumā, ja Imhana iemācītos vācu valodu, viņa varētu strādāt kvalificētāku darbu un saņemtu lielāku algu. Tāpēc viņai tika piedāvāti bezmaksas valodas kursi.
Ismaīls šo priekšlikumu neuzskata par iespējamu, jo viņa sievai valodas kursiem neesot laika. No sešiem viņu bērniem četri joprojām dzīvo kopā ar ģimeni, un mātei par viņiem ir jārūpējas. Vēl vairāk – sievai esot jārūpējas arī par savu slimo vīru. Redzot, cik enerģiski vīrs pretojas priekšlikumam par valodas kursiem, Imhana piedāvājumu noraidīja.
Ismaīls un «sieviešu darbi»
Reaģējot uz piedāvājuma noraidījumu, Vailburgas varasiestādes par 30 procentiem uz trīs mēnešiem samazināja Imhanas pabalstu – tas ir, viņa saņem par 96,90 eiro mazāk. Sociālie darbinieki uzsvēra, ka tas ir uztverams nevis kā sods, bet gan kā audzinošs pamudinājums pārskatīt savu viedokli.
Ismaīls uz to atbildēja, pašvaldību iesūdzot tiesā un pieprasot piedzīt trīs mēnešu laikā neizmaksātos 290,70 eiro. Šī ir viena no aptuveni 200 tūkstošiem sūdzību, ko pašlaik Vācijā izskata tiesas, kas nodarbojas ar sociālās palīdzības strīdu izšķiršanu. Aptuveni puse no iesniegtajām sūdzībām tiek uzskatītas par pamatotām, taču Ismaīla gadījumā lēmums bija pretējs viņa gaidītajam. Vīsbādenes tiesa norādīja, ka valodas prasme ir pamata nepieciešamība, lai cilvēks varētu iesaistīties darba tirgū. Citiem vārdiem, ja Imhana vēlas pabalstu, viņai ir jāmācās valoda. Tiesa noraidīja argumentu, ka Imhanai nav laika valodas kursiem, jo rūpes par mājas darbiem un bērniem var uzņemties arī Ismaīls.
Šinī brīdī tiesvedība kļuva par ilustrāciju ne tikai pabalstu un nodarbinātības problemātikai, bet arī kultūratšķirībām, kas šķir daļu turku imigrantu no vietējiem iedzīvotājiem.
Ismaīls tiesas lēmuma argumentāciju vienkārši nesaprot. Kā tiesa viņam kā ģimenes galvam var prasīt, lai viņš pieskata bērnus, dodas iepirkties, gatavo ēst? Viņaprāt, tie ir «sieviešu darbi». Turklāt viņš ir pārāk slims, lai ko tādu darītu, pat ja būtu gatavs. Tiesa Ismaīla iesniegto ārsta izziņu par viņa depresiju gan neuzskatīja par vērā ņemamu argumentu.
Imigrantu integrācijas panākumus un neveiksmes var mērīt arī ar to, kādi ir Ismaīla un Imhanas bērnu uzskati par savu valstisko piederību un vietu Vācijas sabiedrībā. No sešiem viņu bērniem trīs jau ir pilngadīgi, un viņi ir izvēlējušies Turcijas pilsonību, norāda Der Spiegel. Viņi arī ir apprecējušies ar cilvēkiem no sava turku draugu loka, un ar vāciešiem viņiem, tāpat kā vecākiem, ir visai maz kontaktu. Turklāt līdzīga parādība imigrantu kopienās ir visai plaši izplatīta. Saskaņā ar kādas nesen veiktas publiskā viedokļa aptaujas datiem, aptuveni 62 procenti turku imigrantu dod priekšroku tieši savu tautiešu sabiedrībai. 45 procentu turku imigrantu plāno kaut kad nākotnē atgriezties Turcijā, bet tikai 15 procenti aptaujāto uzskata, ka Vācija ir viņu vienīgās mājas.
Imigrācijas iespējas un riski
Vācijai ir viena no visliberālākajām imigrācijas politikām Eiropā. Vācijas valdība sliecas domāt, ka imigrācija ir vēlama, jo ļauj gan novērst iedzīvotāju skaita sarukumu, gan arī aizpildīt darba vietas. Vācija jau pašlaik izjūt kvalificēta darbaspēka trūkumu. Tas, protams, nenovērš neveiksmes imigrantu iekļaušanā sabiedrībā. 2010. gadā Vācijas kanclere Angela Merkele izteicās, ka multikulturālisms ir cietis neveiksmi. Viņa uzsvēra, ka migranti Vācijā tiek gaidīti, taču ir nepieciešams viņus iekļaut sabiedrībā.
Šomēnes tika publiskoti aptaujas Transatlantic Trends Survey rezultāti – šinī pētījumā ik gadus tiek salīdzināti publiskā viedokļa rādītāji dažādos jautājumos 12 Eiropas valstīs un ASV. Latvija šinī pētījumā nav iekļauta.
No Eiropas valstīm pret imigrāciju viskritiskākie ir Lielbritānijas iedzīvotāji. 64 procenti aptaujāto britu uzskata, ka imigrācija ir drīzāk problēmu, nevis iespēju avots. Otrajā vietā ir slovāki un franči ar attiecīgi 52 un 50 procentiem respondentu, kuri imigrācijā saskata vairāk slikta nekā laba. Turpretim Vācija un Zviedrija ir valstis, kuru sabiedrība tiecas imigrācijā saskatīt iespējas – šāds viedoklis ir attiecīgi 62 un 68 procentiem respondentu.
Eiropas valstu iedzīvotājiem ir atšķirīgi uzskati par to, cik labi pie viņiem integrējas pirmās paaudzes imigranti. Tam, ka imigranti iedzīvojas veiksmīgi, piekrīt 79 procenti portugāļu, 69 procenti rumāņu un 63 procenti spāņu – šīs ir trīs integrācijas jautājumā optimistiskākās valstis. Turpretim 61 procents zviedru, 53 procenti franču un 48 procenti vāciešu uzskata, ka imigranti neiedzīvojas veiksmīgi – šo valstu iedzīvotājiem par imigrantu integrāciju ir viskritiskākais skatījums. Tanī pašā laikā 69 procenti respondentu Vācijā norādīja, ka legālo imigrāciju viņi neuzskata par būtisku jautājumu.
