Kāda islāmticīgo ģimene Vācijā centusies panākt, lai viņu meitai skolā nav jāapmeklē peldēšanas nodarbības, kurās zēni un meitenes piedalās kopā. Tiesa atzinusi, ka skolai ir tiesības šo vecāku prasību nepildīt.
Šis ir viens no vairākiem pēdējā laikā notikušajiem gadījumiem, kuros institūcijām nācies izšķirt strīdu starp tiesībām uz reliģijas brīvību un valsts politiskajām nostādnēm.
Paraugskolniece Aiša
13 gadus vecā meitene, kura vācu medijos tiek saukta par Aišu, apmeklē vidusskolu Frankfurtē pie Mainas. Līdz astoņu gadu vecumam Aiša bija apmeklējusi skolu Marokā. Pārceļoties uz dzīvi Vācijā, viņa sāka iet uz skolu Vācijā. Meitenei ir labas sekmes mācībās, un viņa tika uzņemta vienā no valsts labākajām vidusskolām. Pēc tās beigšanas viņa vēlas studēt medicīnu. Aiša tādējādi bija ideāls skolēns, ko rādīt par piemēru tam, cik sekmīgi Vācija integrē imigrantus no citām kultūrām, norāda Der Spiegel.
Taču Aišas vecāki iebilst pret to, kā skolā tiek rīkotas peldēšanas nodarbības. Viņi uzskata, ka šo nodarbību dēļ meitene nonāk situācijās, kuras viņa pati uzskata par nepiedienīgām. Lai gan skola atteicās meiteni atbrīvot no peldēšanas nodarbībām, Aiša šīs stundas tomēr neapmeklēja. Tāpēc fiziskajā audzināšanā meitenei draudēja nesekmība. Kad skola noraidīja vecāku iebildes, vecāki vērsās tiesā.
Leipcigas federālā administratīvā tiesa, kas ir augstākā šādu jautājumu izskatīšanas instance, trešdienas spriedumā norādīja, ka nav pamata peldēšanas nodarbībās šķirt bērnus pēc dzimuma. Arī pirmās instances tiesa bija nostājusies skolas pārstāvju pusē. Tādējādi atbalstīts ir skolas pārstāvju viedoklis, ka problēma tiktu atrisināta, ja Aiša uz nodarbībām dotos sev un saviem vecākiem pieņemamā peldēšanas tērpā. Audzēkņi uz peldēšanas nodarbībām var ierasties peldēšanas tērpos, kuri nosedz visu ķermeni. Tā kā šādu peldkostīmu funkcija līdzinās tai, kāda ir dažās islāma tradīcijās lietotajam tērpam burkai, šie peldkostīmi iesaukti par burkīni. Tie aizsedz visu ķermeni, izņemot seju, plaukstas un pēdas. Burkīni sastāvdaļa ir arī galvassega. Šie peldēšanas kostīmi pa gabalu izskatās pēc nirēju ietērpiem, taču tie ir veidoti no vairākiem auduma gabaliem, kuri nodrošina, ka arī samirkstot šis tērps nepielīp pie sievietes ķermeņa un neatklāj ķermeņa aprises.
Peldēšana un ekskursijas
Iespēja izmantot īpašu peldtērpu meitenei un viņas vecākiem ir zināma. Tā ģērbjas arī vairākas Aišas skolasbiedrenes. Taču Aiša atsakās arī no šī tērpa vilkšanas. Viņas ģimenes advokāts Klauss Meisners norāda, ka burkīni ir «neglīts plastmasas maiss», kura valkāšana meiteni pakļauj citu skolēnu izsmieklam un izolācijai no viņu sabiedrības – tādējādi meitenes dzīve skolā ir vēl vairāk apgrūtināta. Turklāt meitenei ir nepatīkami nodarbībā atrasties kopā ar pārējiem skolēniem, kuri uz baseinu dodas tradicionālākos baseina apģērbos. Nepatīkama viņai ir peldšortos tērpto zēnu klātbūtne.
«Mūsdienīgai sabiedrībai, kurā ir augsts imigrācijas līmenis, ir jāspēj ņemt vērā citu cilvēku reliģiskie apsvērumi,» uzskata
K. Meisners. Viņš norāda arī, ka Vācijas pavalstīs, kurās ir spēcīga katolicisma ietekme – Bavārijā un BādenēVirtembergā –, fiziskās audzināšanas nodarbības zēniem un meitenēm notiek atsevišķi.
Aiša nav ne pirmā, ne vienīgā jauniete, kurai reliģiskās pārliecības dēļ Vācijā izveidojies konflikts ar izglītības iestādēm. Peldēšanas nodarbību apmeklēšana ir regulārs šo nesaskaņu cēlonis. Nesen Lejassaksijā kāds tēvs savu meitu izņēma no skolas tāpēc, ka viņai netika atļauts šīs stundas izlaist. Organizācija Vācijas Islāma konference, kas ir vidutāja starp islāmticīgo organizācijām un valsts iestādēm, informē, ka peldēšanas nodarbības Vācijā neapmeklē septiņi procenti meiteņu no musulmaņu ģimenēm un apmēram pusē gadījumu vecāki to skaidro ar reliģiskiem apsvērumiem. Taču konfliktam starp skolu programmām un reliģiskajiem uzskatiem ir arī citas izpausmes. Desmit procenti meiteņu no musulmaņu ģimenēm nepiedalās klases daudzdienu ekskursijās, jo tas nozīmē pavadīt nakti ārpus mājas. Jāpiebilst arī, ka līdzīgi konflikti nav tikai saistībā ar islāma ticību. Vācijas tiesā taisnību ir meklējusi Jehovas liecinieku ģimene, kas iebilst, ka viņu dēlam skolā ir bijis jāskatās pēc bērnu grāmatu autora Otfrīda Proislera stāsta veidotā filma Krabat. Zēna vecākiem tas šķiet nepieņemams, jo filmā atainota melnās maģijas lietošana.
Dažas skolas šādus konfliktus novērš, izstrādājot attiecīgus iekšējās kārtības noteikumus, kuri liedz tādām meitenēm kā Aiša tikt šinīs skolās uzņemtām. ZiemeļreināVestfālenē vidusskolām ir atļauts lēmumu par bērna uzņemšanu balstīt arī tajā, vai bērna vecāki piekrīt, ka viņu dēls vai meita apmeklē kopējas peldēšanas nodarbības.
Musulmaņiem jāpiecieš
Aišas aizstāvji arī norāda, ka Vācijā šai lietai ir juridisks precedents, kas Aišai runā par labu. 1993. gada augustā Federālā administratīvā tiesa atļāva 12 gadus vecai islāmticīgai meitenei neapmeklēt sporta nodarbības, ja tās puikām un meitenēm netiek rīkotas atsevišķi. Taču laiki ir mainījušies, un pēdējos 20 gados, tiesām izskatot līdzīgus gadījumus, toreizējais spriedums bieži vien vairs netiek ņemts vērā. Piemēram, 2009. gadā Diseldorfas tiesa, lemjot līdzīgā lietā par sešgadīgas meitenes peldēšanas nodarbībām, norādīja, ka burkīni pietiekamā apjomā apsedz meitenes ķermeņa kontūras, turklāt meitenei ir iespējas pārģērbties privāti, bez citu klātbūtnes. Tiesa uzlika skolai par pienākumu nodrošināt, lai reliģijas un ar to saistīto prakšu dēļ meitene netiktu izolēta no pārējā kolektīva.
Šāda veida tiesvedības ir vairāk nekā tikai par islāmticīgās Aišas gaitām vispārējās izglītības iestādē. Šinī strīdā tiesai bija jāizlemj starp Vācijas pamatlikumā garantēto indivīda reliģijas brīvību un valsts pienākumu nodrošināt izglītību visiem bērniem, norāda Der Spiegel. Aišas gadījumā tiesa norāda, ka dzimumu segregācijai nav pamata un ka meitenei ir jāapmeklē sporta nodarbības, un viņai ir jāpacieš atrašanās vienā baseinā ar puskailiem zēniem. Reliģijas brīvību drīkst ierobežot, ja tas ir nepieciešams skolēnu vispārējās izglītības nodrošināšanai. Tiesa ir atzinusi, ka skolu audzēkņiem tomēr nav piešķirtas tiesības izvairīties no kontakta ar trešajām pusēm, kuru rīcība viņu pārliecībai neatbilst – it īpaši, ja šī rīcība ir daļa no ikdienas dzīves mūsdienu sabiedrībā.
Šādu iznākumu par optimālu uzskata arī islāmisko likumu speciālists Matiass Rohe. Pēdējā laika tiesvedību iznākumus, kuros islāmticīgo prasības pēc īpašas attieksmes tiek noraidītas, viņš skaidro ar islāma un vietējās dominējošās kultūras attiecību normalizēšanos. Iepriekš Vācijā dzīvoja relatīvi maz islāmticīgo, līdz ar to viņu reliģijas brīvības vārdā valsts institūcijām bija iespējams dažos veidos piekāpties. Turpretim tagad, kad islāmticīgo skaits ir krietni pieaudzis, no viņiem tiek prasīts dzīvot atbilstoši dominējošajām normām. «Islāms ir kļuvis par daļu no Vācijas – no tā izriet gan tiesības, gan arī pienākumi,» uzsver M. Rohe.
Vācijā dzīvo aptuveni četri miljoni islāmticīgo.
Eiropas debates
Musulmaņu sieviešu tradicionālie tērpi pēdējos gados arī citur Eiropā ir kļuvuši ne tikai par starpkultūru attiecību, bet arī par politisku jautājumu. Vairākās valstīs vai nu nacionālajā, vai pašvaldību līmenī ir noteikti ierobežojumi lietot burkas, kas aizklāj visu ķermeni, nikābu, kas aizklāj tikai seju, vai citus aizklājošus apģērbus. Dažkārt pretestība pret šādiem apģērbiem ir saistīta ar islāma kultūras pārstāvju integrēšanu Rietumu sabiedrībās, kurās atklāta seja ir saistāma ar vienu no šo sabiedrību vērtībām – individualitāti. Citkārt opozīcija pret šāda veida tērpiem ir saistīta ar drošības jautājumiem. Neatkarīgi no politiskajām nostādnēm saistībā ar islāmu daudzviet cilvēkiem ar likumu ir aizliegts publiskās vietās uzturēties ar aizsegtu seju. Arī Latvijā sapulču, gājienu un piketu dalībniekam ir aizliegts slēpt savu seju zem maskas.
2004. gadā Francijā tika pieņemts likums, kas aizliedz valsts skolās izmantot un valkāt «ārišķīgus» reliģiskus simbolus. Lai gan likums attiecas uz visām reliģijām, taču tā laika publiskajās diskusijās plaši izplatīts bija viedoklis, ka šis likums ir veidots, lai ierobežotu tieši islāma reliģisko apģērbu lietošanu. Savukārt 2010. gadā tika pieņemts likums, kas aizliedz publiskās vietās aizsegt seju, tādējādi tas ietver arī islāma galvassegu aizliegumu. Vācijā vairākās pavalstīs islāma galvassegas aizliegts valkāt skolotājām.
Lielbritānijā musulmaņu tērpu aizlieguma nav. Taču pagājušajā mēnesī Lielbritānijas tiesa kādai apsūdzētajai lika uz lietas izskatīšanu ierasties bez burkas, lai būtu iespējams pārbaudīt, ka šī persona patiešām ir apsūdzētā.
