Gan Eiropā, gan citviet pasaulē vietējai dabai lielu risku sagādā invazīvās sugas – augi un dzīvnieki, kuri izplatās ārpus saviem dabiskajiem areāliem un apdraud vietējo sugu daudzveidību.
Šai problēmai tiek pievērsta aizvien lielāka uzmanība arī Eiropas līmenī.
Draudi videi
Augu un dzīvnieku sugām ārpus savas dabiskās teritorijas bieži vien nav dabisko ienaidnieku. Tāpat šādām sugām nereti ir raksturīga liela izturība un spēja piemēroties jauniem apstākļiem – tā ir vēl viena viņu priekšrocība, lai varētu izspiest no dzīves telpas dabiskās sugas. Ieviestas sugas var arī sniegt pozitīvu ietekmi, kā tas ir, piemēram, ar dažādām pārtikas kultūrām. Pēc Eiropas Vides aģentūras aplēsēm, Eiropā ir aptuveni 10 tūkstoši ieviestu augu un dzīvnieku sugu, un apmēram 15 procenti no tām uzskatāmas par invazīvām.
«Ieviestās sugas ir viens no lielākajiem draudiem pasaules bioloģiskajai daudzveidībai,» intervijā BBC saka Starptautiskās dabas aizsardzības savienības (SDAS) Eiropas programmas pārstāve Hantala van Hama. «Šie draudi tikai pieaugs, ja sugu ieviešanās un izplatība netiks kontrolēta.» Invazīvās sugas paņem dabas resursus, kas ir nepieciešami vietējo sugu izdzīvošanai. Īpašs potenciāls invazīvo sugu izplatībai ir apdzīvotās vietās, jo tām ar pārējo pasauli ir intensīvāki transporta sakari. Dažādu preču un izejmateriālu transports ir viens no veidiem, kā invazīvās sugas izplatās tālāk par savu sākotnējo mītnes teritoriju – piemēram, caur ostām un lidostām.
Tā kā apdzīvotās vietas ar intensīviem transporta sakariem ir arī invazīvu sugu izplatīšanās mezglpunkti, tieši pašvaldībām un citām vietējām varasiestādēm ir vislielākā atbildība izstrādāt pasākumus, kas svešo sugu ieviešanos kavē, uzskata H. van Hama. Tajā pašā laikā vietējās varasiestādes efektīvi rīkoties var tikai gadījumā, ja tās saņem augstāku pārvaldes līmeņa atbalstu, kā arī spēj problēmas risināšanā iesaistīt zinātniekus un nevalstiskās organizācijas. Eiropas Vides aģentūra atzīmē, cik nozīmīga ir operatīva rīcība bīstamo sugu apkarošanā, taču tās pārstāvji norāda, ka ātru rīcību nereti ierobežo birokrātiskie šķēršļi.
Jenoti ieņem pilsētas
SDAS nesen publiskotajā ziņojumā aplūkoti vairāki piemēri par invazīvo sugu izplatīšanos Eiropā un tas, kā Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis ar tām cīnās. Viens no piemēriem ir jenoti – tie ir Ziemeļamerikas dzīvnieki, kuri apzināti vai neapzināti 20. gadsimta laikā nonāca gan Eiropā, gan Kaukāza reģionā, gan Japānā. Piemēram, Vācijā divi pāri jenotu tika palaisti savā vaļā pagājušā gadsimta 30. gados nolūkā bagātināt faunu, bet 2. pasaules kara laikā vairāki šīs sugas pārstāvji izmuka no zvēraudzētavas. Pašlaik visā Vācijā jau ir no 200 tūkstošiem līdz 400 tūkstošiem jenotu. Tagad vides uzraugi ir nobažījušies, ka jenotu populācija vairojas nekontrolēti. Līdzīga problēma ir arī citās Eiropas valstīs. Turklāt savu labo adaptēšanās spēju dēļ tie par dzīvesvietu mēdz izvēlēties arī pilsētas. BBC vēsta, ka pēdējā laikā tie aizvien biežāk redzami ir arī Berlīnē. Naktīs dodoties ēdiena meklējumos, tie izvanda atkritumu urnas un piesavinās mājdzīvniekiem paredzētās maltītes.
SDAS ziņojumā ir norādīts arī uz invazīvajām sugām, kuras rada draudus vēl plašākā mērogā. Piemēram, Japānas sūrene ir uzskatāma par vienu no kaitnieciskākajām augu sugām gan Eiropā, gan Ziemeļamerikā. Šis augs ar lielajām lapām sezonas laikā var izaugt trīs līdz četru metru garumā, tas veido biezi saaugušas kolonijas. Augs spēj pielāgoties daudzveidīgām augsnēm un pārciest zemas temperatūras. Tam ir spēcīga sakņu sistēma, kas var sasniegt trīs metru dziļumu un 20 metru diametru – šīs saknes spēj sabojāt gan betona pamatus un bruģējumu, gan arī notekcaurules, krastu nostiprinājumus un sliežu ceļus.
Karojošās mārītes
Šogad žurnālā Science publicētā pētījumā tika apskatīts, kā invazīvās Āzijas mārītes Eiropā un Amerikā izstumj vietējās mārītes, izmantojot bioloģiskos ieročus. Āzijas mārītēm ir ļoti spēcīga imūnsistēma, kas tām ļauj tikt galā ar dažādiem patogēniem krietni labāk nekā to vietējām radiniecēm. Taču galvenā iezīme, kas Āzijas mārītēm nodrošina labākas pozīcijas par vietējām, ir tas, ka tās pārnēsā parazītsēni, kura citiem insektiem ir bīstama. Āzijas mārītes šos parazītus savā ķermenī spēj uzturēt neaktīvus, taču, kad vietējās mārītes nonāk kontaktā ar ieceļojušo kukaiņu olām un kāpuriem, tās tiek inficētas un iet bojā.
Āzijas mārītes uz Eiropu un ASV savulaik tika atvestas, lai palīdzētu iznīcināt laputis slimnīcās. Šim mērķim Āzijas mārītes ir efektīvas – viens kukainis dienā spēj iznīcināt vairāk nekā divus simtus laputu. Taču Āzijas mārītes no siltumnīcām ir izmukušas un aizvien plašāk vairojas savvaļā. Turklāt, ja Āzijas mārītēm aptrūkstas laputu, tās sāk mieloties ar āboliem un vīnogām. Ja tās iekļūst vīna sagatavošanai novāktajās vīnogās, to ķermenī esošās spēcīgās ķīmiskās vielas sabojā vīna garšu.
Eiropas dienvidu daļā savukārt problēmas rada invazīvie Āzijas tīģermoskīti. Tie var pārnēsāt vairāk nekā 20 cilvēkiem bīstamus patogēnus, kas var izraisīt arī dzelteno drudzi un tropu drudzi. Šie ir tikai daži no piemēriem tam, kā invazīvās sugas apdraud ne tikai bioloģisko daudzveidību, bet arī ekonomiku un cilvēku veselību.
Eiropas Komisija nākamajā nedēļā publiskos ziņojumu par invazīvo sugu apkarošanu. Sagaidāms, ka tajā tiks izteikti Eiropas mēroga juridiski risinājumi un citi soļi Eiropas bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai. «Ir izstrādāts piedāvājums likuma normām, kas visām ES dalībvalstīm uzliks par pienākumu ierobežot invazīvo sugu ieceļošanu un ieviešanos,» stāsta H. van Hama. «Sagaidāms, ka ziņojumā liela uzmanība būs veltīta tam, kādas svešo sugu kontroles metodes ir pieejamas un kādā veidā ir iespējams tikt galā ar invazīvajām sugām, kuras Eiropā jau ir ieviesušās.»
Seškājainie imperiālisti
Par invazīvu sugu ir uzskatāmas arī Latvijā labi pazīstamās Kolorādo vaboles – viens no postošākajiem kartupeļu kaitēkļiem. Šīm vabolēm ir labas pielāgošanās spējas, un tās ir kļuvušas neuzņēmīgas pret lielu daļu lauksaimniecībā izmantojamo pesticīdu. 20. gadsimtā šo vaboļu izplatība Eiropā būtiski pieauga – liela loma to transportā no ASV uz Eiropu bija abiem pasaules kariem, kuros amerikāņu spēki karoja Eiropā. Kad pēc 2. pasaules kara Kolorādo vaboles bija atrodamas teju vai visos kartupeļu laukos Vācijas Demokrātiskajā Republikā jeb Padomju Savienības okupētajā Vācijas daļā, vietējās varasiestādes paziņoja, ka ASV ar lidmašīnām šīs vaboles ir speciāli kaisījuši Austrumvācijas teritorijā. Šīs vaboles tika dēvētas par «seškājainajiem amerikāņu invāzijas vēstniekiem» un «amerikāņu imperiālistu noziedzīgu uzbrukumu mūsu pārtikas apgādei». Taču, kā norāda BBC, šie saukļi varēja būt arī vienkārši propaganda, jo ir arī citi iemesli, kāpēc 50. gados Vācijas Demokrātiskajā Republikā vaboles bija tik ļoti savairojušās – piemēram, nebija pieejams pietiekami daudz un pietiekami efektīvu pesticīdu, lauksaimniecībā nodarbināto darba morāle bija zema.
Latvijā plaši pazīstama invazīva augu suga ir latvāņi. Savukārt pagājušajā mēnesī Latvijas iedzīvotāji tika aicināti ziņot Latvijas Dabas aizsardzības pārvaldei vai Latvijas Hidroekoloģijas institūtam par atrastiem Ķīnas cimdiņkrabjiem. Šo krabju dabiskais izplatības areāls ir teritorija starp Vladivostoku un Dienvidķīnu, kā arī Japānas piekraste, Taivānā un Korejā, taču ar kuģu balastūdeņiem šis radījums ir nokļuvis daudzās Eiropas valstīs. Latvijas ūdeņos vairāki cimdiņkrabji tika atrasti pagājušā gadsimta 30. gados. Līdz šim to skaits ir bijis mazs, taču cimdiņkrabji tiek novēroti aizvien biežāk. Šie krabji ir ļoti izturīgi, spēj pielāgoties dažādas temperatūras un sāļuma ūdeņos un spēj izdzīvot arī piesārņotos ūdeņos. Cimdiņkrabji pārnēsā arī cilvēkiem bīstamus parazītus.