Lielbritānijas parlaments pagājušajā nedēļā nobloķēja premjerministra Deivida Kamerona plānus pievienoties Vašingtonai iespējamajos triecienos pret Sīriju. Tas nozīmē, ka ASV zaudē vienu no savām uzticamākajām sabiedrotajām valstīm.
Nav vēl arī zināms, vai uzbrukumu atbalstīs ASV Kongress un kādus pierādījumus no Sīrijas ir atveduši ANO ieroču inspektori.
Karotāja Francija
Lielbritānija tradicionāli ir bijusi ASV lojālākā sabiedrotā tās militārajās kampaņās. Briti amerikāņus līdzīgās situācijās ir atbalstījuši vismaz pēdējo divdesmit gadu laikā. Abos Irākas karos, iebrukumā Afganistānā Londonas un Vašingtonas viedoklis par darāmo ir bijis līdzīgs. Kad Francija un Lielbritānija uzņēmās iniciatīvu, raidot triecienus pret Lībiju, Vašingtona, lai gan brīdi minstinājās, taču beigās tomēr iesaistījās starptautiskajā operācijā. Pēc tik ilgas sadarbības Vašingtonai britu deputātu balsojums ir pamatīgs zaudējums, norāda Der Spiegel. Un, ja pat briti nav gatavi atbalstīt amerikāņus, Vašingtonai ir jārēķinās, ka turpmāk atrast sabiedrotos Eiropā tai var būt vēl grūtāk.
Vācijā jautājums par līdzdalību uzbrukumā Sīrijai vai kādai citai valstij nemaz netiek nopietni apspriests. Lai kāda partija būtu pie varas, Vācija vairās no šāda veida pasākumiem. Arī reizēs, kad Vācija tomēr iesaistās starptautiskās militārās misijās – piemēram, Kosovā vai Afganistānā –, par šo līdzdalību notiek asas debates. Berlīne atzīst, ka ķīmisko ieroču lietošana ir noziegums, un piekrīt ASV, ka gadījumā, ja tiks pierādīts, ka tie Sīrijā ir izmantoti, Sīrijas režīmam ir jārēķinās ar sekām. Taču Berlīne nav ieinteresēta tieši piedalīties iespējamajā militārajā triecienā pret Sīriju.
Militāro sabiedroto meklējumos uzmanība tagad ir pievērsta Francijai. Parīze parasti ir bijusi visai stūrgalvīga partnere. Gadījumos, kad Francija piekrīt iesaistīties starptautiskās militārās operācijās, tas parasti notiek tad, ja Francija tajā saskata izdevīgumu savām nacionālajām interesēm – to parādīja arī Francijas līdzdalība karā Mali. Tanī pašā laikā pēdējā laikā Francija arī kopumā ir krietni aktīvāk iesaistījusies starptautiskos konfliktos un izteikusi savu atbalstu kādai no karojošajām pusēm. Francija vēlu pamanīja Arābu pavasara sākšanos Tunisijā, taču nākamās sacelšanās reizes Parīze ir vērojusi krietni uzmanīgāk un parasti nostājas nemiernieku pusē.
Arī tagad Francijas prezidents Fransuā Olands kara priekšvakarā ir izteicis atbalstu savam amerikāņu kolēģim. Parīzes sūtītie signāli, ka valdošā Sociālistiskā partija atbalsta uzbrukumu Sīrijai, gan pašu mājās var izrādīties riskanti, jo ir sagaidāma asa kreiso spēku reakcija. Starptautiskās militārās operācijas, kurās Francija iesaistās, franču sabiedrībā lielākoties ir nepopulāras. Taču F. Olands pagājušās nedēļas nogalē paziņoja, ka britu parlamenta balsojums Francijas pozīciju neietekmēs, jo lēmums par iesaistīšanos vai neiesaistīšanos ir katras suverēnās valsts kompetencē. «Francija būs daļa no šīs misijas. Francija ir gatava,» sacīja F. Olands. Vēl Vašingtona var cerēt arī uz Turcijas atbalstu, ziņo BBC. ANO Drošības padomes sankcija uzbrukumam nav ticama, jo pret to iebilst pastāvīgā dalībvalsts Krievija.
Melu sekas
Tas, ka liela daļa Lielbritānijas valdošās koalīcijas deputātu nostājās opozīcijas pusē, parāda, cik valsts politiskajā elitē lielas ir šaubas par iespējamajiem rīcības scenārijiem, kas saistīti ar militārā spēka lietošanu. Lielbritānijai iesaistīšanās Irākas un Afganistānas karā ir maksājusi ļoti dārgi – tajā skaitā Lielbritānija šajos karos zaudēja vairāk karavīru nekā citas Eiropas valstis. Turklāt nevēlēšanos iesaistīties ir radījuši arī negodīgie līdzekļi, kurus iepriekšējā ASV prezidenta Džordža Buša administrācija izmantoja, gatavojoties iebrukumam Irākā, un kuros iesaistījās arī toreizējais Lielbritānijas premjers Tonijs Blērs. Toreiz kā viens no pamata iemesliem, lai sāktu karu, tika minēti Sadāma Huseina ķīmiskie ieroči. Taču tie valstī netika atrasti. Kopš tā laika šāda līmeņa pierādījumiem uzticēšanās ir krietni samazinājusies.
Krievijas prezidents Vladimirs Putins ir skeptisks par to, cik pamatoti ir plāni uzbrukt Sīrijai, un ir pieprasījis publiskot pierādījumus, uz kuriem Vašingtona atsaucas. Safabricētās liecības par Sadāma Huseina režīma bīstamību šos V. Putina izteikumus liek uztvert par ko vairāk nekā tikai par Maskavas mēģinājumu visiem spēkiem aizstāvēt savas sabiedrotās valsts Sīrijas režīmu. To atzīst arī ASV valsts sekretārs Džons Kerijs, kurš ir izteicis pārliecību par Sīrijas režīma vainu ķīmisko ieroču lietošanā. Viņš ir izteicies, ka uzticēšanās kopš Irākas kara ir kļuvusi par deficītu.
Miera un kara prezidents
ASV prezidents Baraks Obama pašlaik apzina starptautiskos partnerus, kas atbalstītu iespējamos triecienus Sīrijai. Iepriekš tieši viņš bija izteicis šaubas par to, cik pamatota ir rietumvalstu, tajā skaitā Vašingtonas, tendence starptautiskās problēmas risināt ar militāru iejaukšanos. B. Obama iepriekš bija licis saprast, ka viņš atbalsta pilnīgi citu politiku, un viņa laikā gan tika izvests karaspēks no Irākas, gan arī sākta karaspēka izvešana no Afganistānas. Taču Sīrijā lietotie ķīmiskie ieroči, kas ir starptautiskās likumdošanas pārkāpums, liek rīkoties, lai šos gadījumus novērstu.
Dž. Kerijs ir uzsvēris, ka ASV ir pienākums novērst starptautisko tiesību pārkāpumu. Pēc viņa sacītā, tas ir ne tikai morālas dabas jautājums – ja ASV nerīkosies, tad citi diktatori un ASV naidīgie režīmi to nolasīs kā piekāpšanās zīmi un to izmantos, lai nostiprinātu savas pozīcijas. B. Obamas izteikumu saturs ir līdzīgs, taču viņš izteicienus ir izvēlējies piesardzīgākus. Kā norāda New York Times, Dž. Kerijs amatā atrodas vien septiņus mēnešus, taču šajā laikā ir kļuvis par B. Obamas administrācijas redzamāko pārstāvi, kas publiski runā par nepieciešamību uzbrukt Sīrijas režīmam.
Pagājušajā nedēļā B. Obama pārsteidza daudzus, paziņojot, ka lēmums par triecienu Sīrijai ir jāpieņem Kongresā. Šādi prezidents ir nodrošinājies pret to, ka viņš, Nobela Miera prēmijas laureāts, aģitē par karu, bet tanī pašā laikā citi šo lēmumu traktēs kā viņa vājuma izpausmi. Taču, kā norāda BBC, ne jau prezidents ir vājš, bet gan viņa rīcības iespējas. Galu galā – viņš taču savulaik prezidenta vēlēšanās ieguva atbalstu arī tāpēc, ka sabiedrība bija nogurusi no Dž. Buša iesāktajiem kariem. Vienlaikus B. Obama nevar ignorēt starptautisko situāciju – tajā skaitā Irānas un Ziemeļkorejas darbības, jo šīs valstis arī cieši vēro ASV soļus. Turklāt lēmums iesaistīt Kongresu ir arī B. Obamas reakcija uz balsojumu Lielbritānijā, kur parlaments valdības ieceri atbalstīt karadarbību noraidīja.
Jāgaida rezultāti
B. Obama uzsver, ka militārais trieciens būs ierobežots, bez sauszemes spēku iesaistīšanās, un Afganistānas vai Irākas karam līdzīgā konfliktā ASV neiesaistīsies. Taču Kongresam nosūtītajā likumprojektā lūgts dot prezidentam tiesības lietot «nepieciešamus un piemērotus» militārā spēka līdzekļus, lai novērstu ķīmisko ieroču izmantošanu Sīrijā. Šā formulējuma dēļ ASV Kongresā izskan jautājumi, cik pārliecināts ir prezidents, ka militārā operācija nudien būs tik ierobežota, kā viņš sola.
Jautājuma nodošana Kongresa lemšanā aizkavēs iespējamās militārās kampaņas sākumu. Kongress sanāks 9. septembrī, kas nozīmē, ka pirms tam balsojums notikt nevar. Taču šis nav vienīgais jautājums, kas ir jāizskata, pirms tiek pieņemts lēmums par rīcību Sīrijā. Būs nepieciešamas vismaz trīs nedēļas, līdz tiks izvērtēti ANO ieroču inspektoru savāktie paraugi no vietām Sīrijā, kur, iespējams, lietoti ķīmiskie ieroči. Neskatoties uz to, ka inspektoru ziņojums vēl nav sarakstīts, ASV un Lielbritānijas valdības pārstāvji jau iepriekš bija izteikuši pārliecību, ka aizliegtie ieroči Sīrijā ir lietoti un ka to izmantošanā ir vainojams tieši Sīrijas režīms. Lielbritānijas premjers Deivids Kamerons gan pagājušajā nedēļā atzina, ka viņa pārliecība nav simtprocentīga.
