Atslepenots Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP) dokuments ir pirmā oficiālā liecība par tā dēvētās 51. zonas pastāvēšanu ASV.
Šī slēgtā teritorija jau gadu desmitiem piesaista citplanētiešu pētniekus un sazvērestības teoriju sacerētājus, taču publiskotais materiāls viņu gaidas nepiepildīs. Dokumentā teikts, ka 51. zonā tiek turēti nevis citplanētiešu kosmosa kuģi, bet gan notikuši lidmašīnu izmēģinājumi.
Aukstā kara spēles
1992. gadā sastādītā dokumentā, kas nonācis ASV Džordža Vašingtona universitātes pētnieku rīcībā, dokumentēts izlūklidmašīnas U2 izstrādes projekts, tajā skaitā teritorijas iegāde Nevadas tuksnesī. Šī vieta izvēlēta, jo tai blakus atrodas kodolizmēģinājumu poligons, un tā par piemērotu atzīta pēc šīs vietas apsekošanas no gaisa. Padomju Savienības spiegošanai paredzētā U2 bija augstākās slepenības projekts, un valdība centās slēpt visu, kas ar to ir saistīts. Šāda slepenība veidoja augsni dažādām fantāzijām, ka 51. zonā angāros tiek turēti citplanētiešu kuģi un ka valdība slēpj citplanētiešu kontaktus ar Zemi. Dokuments sākotnēji deklasificēts tika jau 1998. gadā, taču toreiz pieejamajā versijā bija ļoti daudz aizkrāsotu teikumu un rindkopu, kas liedza ar tā saturu iepazīties pilnībā.
Lēmumu par nomaļās Nevadas tuksneša daļas pārņemšanu U2 projekta vajadzībām 1955. gadā parakstīja toreizējais prezidents Dvaits Eizenhauers. Tanī pašā gadā CIP, Gaisa spēku un bruņojuma ražošanas uzņēmuma Lockheed pārstāvji jau sāka ievākties šajā teritorijā. Lidmašīna U2 spēj lidot augstumos, kas krietni pārsniedza to laiku komerciālo lidmašīnu lidojuma augstumu. Dokumentā norādīts, ka šo izmēģinājumu laikā krietni palielinājies varasiestāžu saņemto ziņojumu skaits par it kā redzētajiem NLO.
Lidmašīna U2 spēj sasniegt 25 kilometru augstumu. Tādējādi tā aukstā kara gados bija piemērota informācijas vākšanai tā, ka ienaidniekam to savos radaros ir grūti pamanīt un ir grūti trāpīt. 1960. gada maijā Padomju Savienībai U2 gan izdevās notriekt. Sākotnēji ASV izplatīja nevainīgu stāstu par to, kas šī lidmašīna ir, taču Maskava ieguva pietiekami daudz informācijas no avārijā izdzīvojušā pilota Gerija Pauersa. Šī spiegošana krietni pasliktināja ASV un Padomju Savienības attiecības.
Tieši pateicoties U2 ievāktajai informācijai, ASV uzzināja par padomju raķešu izvietošanu Kubā, kas izraisīja 13 dienu ilgu krīzi starp ASV un Padomju Savienību – šajā laikā abas valstis atradās vistuvāk kodolkaram. Arī tad viena no U2 lidmašīnām tika notriekta.
U2 dizainā balstītās vienvietīgās, viendzinēja lidmašīnas ASV Gaisa spēki izmanto joprojām. Tehnoloģijas, kas ļauj izvairīties no radariem, kopš tā laika ir krietni attīstījušās, taču šīs lidmašīnas spēja lidot tik augstu, tās spēcīgās novērošanas kameras un īpašais radars, kas spēj darboties jebkādos laikapstākļos, joprojām ir nenovērtējams resurss.
Neesošā vieta
Iepriekš varasiestādes noliedza, ka šajā teritorijā kaut kas pastāv, pat ja apkārt perimetram bija novietoti brīdinoši uzraksti, ka uz robežpārkāpējiem var tikt šauts. Varasiestādes mēģināja arī norobežoties no visai plašu atpazīstamību ieguvušā apzīmējuma 51. zona. 1995. gadā tiesā Gaisa spēku advokāts uzsvēra, ka «vietai blakus Grūma ezeram nav nosaukuma». Toreiz tika izskatīta bāzes darbinieku sūdzība par vides piesārņojumu ar toksiskām ķimikālijām un to ietekmi uz viņu veselību. Darbinieki bija nonākuši sarežģītā situācijā – viņi bija parakstījuši dokumentus, kas viņiem aizliedza atklāt informāciju par šo bāzi, un arī valdība tās pastāvēšanu neatzina. Prezidents Bils Klintons parakstīja pavēli, kas aizliedza publiskot teritorijas piesārņojuma rādītājus, lai gan Vides aizsardzības aģentūra mērījumus tomēr veica un datus ieguva. Sūdzību pret valsti toreiz piekrita iesniegt Džordža Vašingtona universitātes jurisprudences profesors Džonatans Tērlijs. Prasītājiem šī tiesāšanās bija Pirra uzvara. Varasiestādēm nācās piesārņojumu satīrīt, taču nekādu kompensāciju par sabojāto veselību vai ārstēšanās izdevumiem darbinieki neguva. Tiesas dokumentos šī vieta par 51. zonu saukta netiek. Taču 1992. gada dokumentā netrūkst norāžu, ka šī bāze patiešām ir bijusi pazīstama kā 51. zona. 51. ir teritorijas kods, kāds lietots kartē.
Pieprasījums atklāt pilnu 1992. gada dokumenta saturu tika nosūtīts jau 2005. gadā, un pat tagad publiskotajā versijā vairākas rindkopas joprojām ir aizkrāsotas. Džordža Vašingtona universitātes Nacionālās drošības arhīva pētnieks Džefs Ričelsons norāda, ka ilgais slepenības periods ir zīmīgs tāpēc vien, ka jau labu laiku iepriekš daudziem gan ASV, gan ārvalstīs bija zināms par šīs oficiāli neeksistējošās 51. zonas pastāvēšanu. Britu vēsturnieks Kriss Pokoks, kurš ir veicis plašus pētījumus par ASV spiegu lidmašīnu programmām, norāda, ka atklātībā nodotajā dokumentā ir maz kā tāda, kas jau iepriekš nebija zināms. Tieši tāpēc vēl jo lielāku uzmanību piesaista CIP lēmums dažas rindkopas tomēr paturēt aizkrāsotas.
Ne mazāk interesants ir jautājums, kāpēc CIP tomēr nolēma šo dokumentu krietni atklātākā veidā publiskot. «Mums uz to nav atbildes,» intervijā Washington Post sacīja pētnieks Dž. Ričelsons. «Viens no jautājumiem, ko vēlos noskaidrot, ir: kā tapa lēmums dokumentā neizrediģēt norādes uz 51. zonu.»
Popkultūras stāsts
Taču ne jau par slepeno lidmašīnu, kuras iespējas un izskats jau sen vairs nav noslēpums, NLO pētnieki un sazvērestības teoriju cienītāji šādos dokumentos vēlētos lasīt. 51. zona jau sen ir daļa no ASV kultūras mitoloģijas, kura šajā bāzē notiekošo saista ar krietni sarežģītākiem pētījumiem – tajā skaitā mākslīgu klimata ietekmēšanu un kosmosa kuģu izpēti. Liela uzmanība 51. zonai ir kopš 1989. gada, kad kāds Lasvegasas iedzīvotājs paziņoja, ka šajā bāzē ir strādājis, un izstāstīja neticamu stāstu par bāzē redzēto avarējušo citplanētiešu kuģi. Amerikas sabiedrība ar savu dziļo neuzticēšanos valdības struktūrām un tieksmi uz dažādām sazvērnieciskām interpretācijām šo stāstu kāri pagrāba. Nākamajos gados ir sarakstīts milzums grāmatu par 51. zonu, šis stāsts ir iedvesmojis arī izklaides nozari. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir 1996. gadā iznākusī filma Neatkarības diena, kurā ASV armija izmanto iegūtās citplanētiešu tehnoloģijas, lai atvairītu citplanētiešu uzbrukumu. Savukārt filmās par Indianu Džonsu 51. angārā glabājas gan citplanētiešu mūmijas, gan Bībelē aprakstītās liecības plāksnes, uz kurām uzrakstīti desmit baušļi.
Jaunākā filma par 51. zonu – tās nosaukums ir vienkārši 51. zona – jau ir ceļā pie skatītājiem. Filmas apraksts nesola pārsteidzošu interpretāciju: tas būs stāsts par reportieriem, kuri iekļūst 51. zonā un atklāj tur citplanētiešus.
Bezpilotu lidmašīnu priekšteči
Kanādas ufologu Stentonu Frīdmanu CIP atklātība nepārliecina. «Vai U2 var turēties gaisā nekustīgi? Vai tā var bez kāda ieskrējiena pacelties gaisā? Neko tādu U2 nespēj,» viņš sacīja aģentūrai AP.
Taču publiskotajā ziņojumā ir detaļas, kas liecina – 51. zonā izstrādāti lidošanas līdzekļi, kam šādas lidošanas spējas varētu piemist. Saskaņā ar CIP dokumentu bāzē īstenots arī projekts, kura mērķis bijis izstrādāt miniatūru daudzfunkcionālu lidojošu iekārtu – iespējams, ka tas ir pašlaik ASV armijas plaši izmantoto bezpilota lidmašīnu priekštecis. Ienaidnieka spēja notriekt U2 parādīja nepieciešamību pēc mazākiem un radaros grūtāk identificējamiem lidaparātiem. Dokumentā ir runa par divu bezpilota lidaparātu izstrādi.
ASV pašlaik joprojām iegulda milzīgus resursus bezpilota lidmašīnu programmās. Piemēram, Predator lidmašīnu projekts izmaksāja divus miljardus dolāru, savukārt Reaper projekts – teju 12 miljardus, vēsta Washington Post. Atšķirībā no prototipiem, kuri tika izstrādāti pirms 50 gadiem, šie ir krietni grūtāk pamanāmi un spēj būt krietni nāvējošāki.
