Rīgu bieži vien raksturo divi pilsētas elementi – Rīgas centrālā stacija un dzelzceļa tilts pār Daugavu.
Mēs tā esam saraduši ar dzelzceļa klātbūtni pilsētā, ka uztveram to kā šīs pilsētas neatņemamu sastāvdaļu un bieži pat nepamanām caur pilsētu ritošos vilcienu sastāvus.Ko Latvijas dzelzceļam nozīmē Rīga, un ko rīdziniekiem nozīmē dzelzceļš?
Atbildes uz šiem jautājumiem meklējām pie VAS Latvijas dzelzceļš valdes priekšsēdētāja Uģa Magoņa.
Rīgas brīvosta, kas nenoliedzami ir viens no pašiem svarīgākajiem Latvijas dzelzceļa sadarbības partneriem, ir uzsākusi procesu, kura ietvaros no ostas darbības atbrīvo teritorijas tuvu pilsētas centram, vienlaikus aktivizējot darbību Kundziņsalā un Daugavas kreisajā krastā. Uz citām vietām jāpārceļas ne tikai termināļiem – līdzi jāseko arī dzelzceļa infrastruktūrai. Kāds ir Latvijas dzelzceļa uzdevums, lai nodrošinātu ritmisku kravu plūsmu uz jaunattīstāmajām teritorijām?
– Rīgas dome un Rīgas brīvostas pārvalde ir pieņēmušas vēsturisko lēmumu, kas paredz ostas biznesa aktivitātes pārcelt tuvāk jūrai un aktivizēt darbību Daugavas kreisajā krastā, atbrīvojot vēsturisko Eksporta ostas un Andrejostas teritoriju. Līdz ar ostas aktivitāšu maiņu arī dzelzceļam nākas veikt vairākas izmaiņas sliežu ceļos un staciju izvietojumā.
Vispirms par Daugavas labo krastu. Līdz šim lielākais apgrozījums bija Rīga Krasta 1, kas ir tiešā Andrejostas un Eksporta ostas tuvumā. Saskaņā ar Ministru kabineta lēmumu šo ostu nodevām brīvostai, kura veica visu nepieciešamo stacijas faktiskai likvidācijai. Labajā krastā aktivitātes pārceļas uz Kundziņsalu, kas ostas darbam ir ļoti piemērota un ar lielu attīstības potenciālu. Patlaban lielākais no Kundziņsalas termināļiem ir Baltijas konteineru terminālis, kā arī darbojas citas piestātnes un stividorkompānijas. Viss, kas attiecas uz gala stacijām, kas atrodas brīvostas teritorijā, ir tiešā brīvostas pārziņā – Latvijas dzelzceļa kompetencē ir nodrošināt sliežu ceļa pagriezienu pa labi, lai nebūtu jābrauc līdz esošajai Rīgai Krasta 1 un tad atpakaļ līdz Kundziņsalai. Pagrieziens nodrošinās tiešu satiksmi pār esošo tiltu uz Kundziņsalu – to izdarīt var ļoti vienkārši. Bet, lai pēc iespējas efektīvāk izmantotu šo teritoriju, ar laiku tiek plānots jauns sliežu ceļš un jauns dzelzceļa pārvads. Mūsu atbildībā ir izbūvēt ceļu līdz Sarkandaugavai, kur sākas brīvostas teritorija. Šajā projektā mums ir jāatrisina daži jautājumi ar zemju īpašniekiem, pār kuru īpašumiem plānots jaunais sliežu ceļš. Pagaidām viņi nav īpaši atsaucīgi, bet gan jau risinājumu atradīsim. Viss, kas no mums atkarīgs, lai nodrošinātu ritmisku kravu piegādi, tiks izdarīts laikus.
Runājot par Daugavas kreiso krastu – arī šeit būs jāveic ļoti liels darbs. Vispirms mēs būtiski paplašinām esošo staciju Bolderāja 1, kā arī projektējam jaunas stacijas būvniecību pie Spilves pļavām Bolderāja 2.
Vai esošā dzelzceļa tilta pār Daugavu kapacitāte ir pietiekama, lai pieaugošos kravu apjomus nogādātu kreisajā krastā un tālāk uz jaunajiem ostas termināļiem?
– Tas ir viens no jautājumiem, kuru var risināt ar izmaiņām loģistikā – ne visai kravu plūsmai jāiet caur Rīgas centra staciju, Daugavu var šķērsot jau Krustpilī, tad to caur Jelgavu nogādāt Bolderājā vai ieplānotajā jaunajā stacijā pie Spilves pļavām. Arī šajā variantā ir dažas problēmas, jo no Jelgavas dzelzceļa maģistrāle iet Ventspils un Liepājas virzienā, bet Rīgas virzienā infrastruktūrai vajadzīgi uzlabojumi – sliežu ceļu pagriezieni un varbūt pat otrs sliežu ceļš.
Runājot par esošo dzelzceļa tiltu Rīgā – tā kapacitāte ir pietiekama, lai nodrošinātu vismaz 20 miljonu tonnu pārvadājumus gadā, kas ir pietiekami vismaz tuvākajiem gadiem. Turklāt nav iemesla par pieaugošo apjomu uztraukties Rīgas centra iedzīvotājiem, jo dzelzceļa mezgls Rīgā ir ļoti veiksmīgi lokalizēts un vilcienu sastāvi nav dzirdami nedz Brīvības, nedz Čaka ielā.
Satiksmes ministrija veic pētījumu par optimālajiem risinājumiem dzelzceļa infrastruktūras pilnveidošanā. Pētījumā ietverta kravu kustība uz Daugavas kreiso krastu un savienojums ar lidostu Rīga. Iespējams, ka pēc gadiem būs vēl kāds dzelzceļa šķērsojums pār Daugavu – tas varētu būt Salaspils tuvumā.
Jūsu pieminētie iespējamie jaunie un aktivizētie dzelzceļa posmi dažviet iet caur visai blīvi apdzīvotu teritoriju. Vai tas neradīs neērtības iedzīvotājiem?
– Minētā pētījuma ietvaros tiek izzināta arī ietekme uz vidi un iedzīvotājiem. Iespējams, ka tā vietā, lai būvētu milzīgi garus apvedceļus, lētāk un efektīvāk nepieciešamības gadījumā ir uzbūvēt tuneļus vai trokšņu slāpēšanas sienas dzelzceļa tuvumā. Troksni pamatā rada nekvalitatīvi riteņu pāri – ik pa laikam tie ir jāvirpo, lai saglabātu savu apaļo formu – līdzko tie nolietojas un kļūst kantaini, troksnis no vilciena ir daudz lielāks. Saviem vagoniem mēs sekojam līdzi un regulāri virpojam riteņus, bet, kā jūs zināt, dzelzceļa kravas uz Rīgu nāk ne tikai mūsu vagonos – visbiežāk tie ir kravu nosūtītāju īpašums. Katrai kompānijai attieksme pret ritošo sastāvu ir citāda. Ja jautājat par piesārņojumu, tad atzīmēšu, ka dzelzceļš ir videi draudzīgs transporta veids un piesārņojumu nerada.
Kas nosaka nepieciešamību? Iedzīvotāju protesti?
– Nē, reglamentējošie dokumenti un normatīvi, ko izvirzījusi Eiropas Savienība. Es jau arī varētu protestēt, ka pār manu māju zemu lido lidmašīnas. Tas nav arguments. Ir noteiktas normas, kas jāievēro, un, ja vides dienests vai cita institūcija konstatēs normu pārkāpumus, mums vajadzēs situāciju vērst par labu. Mēs dzīvojam tādā laikmetā, kad ar ekonomiski pamatotu industrijas paplašināšanos ir jārēķinās.
Šlesera kungs, kurš savulaik bija satiksmes ministrs un labi pārzina arī dzelzceļa jomu, tagad ir Rīgas vicemērs. Vai tas palīdz vai traucē Latvijas dzelzceļam strādāt Rīgas teritorijā?
– Ja runājam par projektu realizāciju, tad mūs darbību Rīgas dome īpaši nevar ietekmēt – mēs strādājam autonomi, protams, saskaņojot savus plānus ar Rīgas kopējiem plāniem. Kas attiecas uz Šlesera kungu – jau tagad var manīt un rodas pamatotas cerības, ka Rīga un tās osta attīstīsies – ja attīstīsies Rīga, tad vairāk darba būs arī mums un kravu apgrozījums Latvijas dzelzceļā pieaugs. Ne dzelzceļš bez ostas, kas ir Rīgas sastāvdaļa, ne osta bez dzelzceļa attīstīties nevar – mums jāstrādā kopā.
Tomēr es gribu piebilst par valsts attieksmi pret dzelzceļu – valsts ir pilnīgi atteikusies no atbalsta savam uzņēmumam, ko nevar teikt par mūsu kaimiņvalstu valdībām. Piemēram, Lietuva tikko kā pieņēma lēmumu atmaksāt akcīzes nodokli degvielai, kas tiek izmantota kravu pārvadājumiem. Tas nozīmē, ka Lietuvas dzelzceļa konkurētspēja attiecībā pret Latvijas dzelzceļu, kam netiek atgriezta nauda par samaksāto degvielas akcīzes nodokli, strauji uzlabojas, jo lietuvieši uz tā rēķina var samazināt maksu par infrastruktūru. Savukārt mums ir jāspēj saglabāt labāks piedāvājums kravu nosūtītājiem, rēķinoties tikai ar Latvijas dzelzceļa iespējām. Arī tas, ka 80% peļņas nonāk valsts budžetā un tā nevar tikt izmantota infrastruktūras pilnveidošanai, vēl pie tam ES atbalstītajiem projektiem līdzfinansējumu arī valsts nepiešķir, būtiski bremzē mūsu attīstību. Es nesaku, ka dzelzceļam vajag atvieglojumus un atbalstu par cenu, kas būtiski pasliktinās citu nozaru attīstību, piemēram, auto ceļu uzturēšanu, tomēr manī nav īstas pārliecības, vai nākamajā gadā ieplānotais budžets ir racionāls un valsts attīstību sekmējošs.
Tuvojas valsts svētki, kas pēc būtības ir svētki Latvijas iedzīvotājiem. Dzelzceļnieki kopš pirmajiem Latvijas un vēl senākiem laikiem vienmēr bijuši vienoti – vienoti un lepni par savu darbavietu, par vietu valsts tautsaimniecības attīstībā. Vai ir izdevies saglabāt šo kopības izjūtu arī tagad?
– Nenoliegšu, ka deviņdesmito gadu jukas un nepārdomātā Latvijas dzelzceļa pārvaldība, tai skaitā algu politika, atstāja nelabvēlīgu iespaidu uz dzelzceļnieka profesijas prestižu. Pēdējo gadu laikā mums pakāpeniski to izdodas reabilitēt gan darbinieku vidū, gan sabiedrības acīs. Par lojalitāti savam uzņēmumam pārliecinājāmies arī restrukturizācijas gaitā – daudzi bija satraukti, vai, strādājot kādā no Latvijas dzelzceļa meitas uzņēmumiem, viņi būs pilntiesīgi dzelzceļnieki. Cilvēkiem ir svarīgi sajust, ka par viņiem domā, ka viņiem ir sociālās garantijas, kas Latvijas dzelzceļā ir vienas no labākajām, ka viņi tāpat kā iepriekš varēs pretendēt uz apbalvojumiem un atzinību par labu darbu, vai varēs piedalīties uzņēmuma sporta spēlēs un citos pasākumos. Cilvēki jutās satraukti par savu piederību vienotai dzelzceļa saimei, un tas liecina par patriotismu. Mēs skaidri redzējām, ka cilvēki vēlas būt dzelzceļnieki, turklāt šo vārdu nest vēlas arī tie, kuri ir nodarbināti privātajās dzelzceļa nozares kompānijās. Atzīmēšu, ka, tāpat kā iepriekšējos gados, arī šogad pirms valsts svētkiem sveiksim savus labākos darbiniekus, turklāt šogad viņu ir vairāk nekā iepriekš – tas apliecina, ka dzelzceļnieki izjūt, kad nepieciešams strādāt labāk un vairāk, un to pierāda ar saviem darbiem. Mūsu uzdevums ir pateikt viņiem par to paldies. Ne viss vēl ir izdarīts – vēl priekšā liels darbs, bet jau tagad esmu lepns, ka vadu uzņēmumu, kurš viens no retajiem šajā laikā spēj strādāt ar peļņu, kurā ir konkurētspējīgas algas un kurš nepārtraukti attīstās. Es uzskatu, ka mūsu uzņēmums var tik veiksmīgi strādāt tikai tāpēc, ka mēs esam sava darba profesionāļi un vienlaikus arī patrioti. Mēs esam dzelzceļnieki, un tas pasaka visu. Kad man jautā, kā Latvijas dzelzceļam izdodas piesaistīt arvien jaunas kravas laikā, kad visi sūdzas par krīzi, tad man jāsaka tikai viens: mēs ļoti gribam! Mēs ļoti gribam būt veiksminieki, tāpēc tāpat kā sportisti pirms atbildīgas spēles sadodamies rokās un nododam savas domas un spēkus viens otram. Ja ļoti grib, tad daudz var izdarīt!
Ko jūs kā vadītājs vienā no lielākajiem valsts uzņēmumiem svētkos novēlat savai valstij?
– Latvijai kā valstij gribu novēlēt vairāk līdzsvara, savukārt politiķiem vajadzētu atmest visus nevajadzīgos strīdus un personīgos savtīgos motīvus. Es ceru, ka saprāts uzvarēs, kaut arī šobrīd par to tikpat kā nekas neliecina. Mūsu iedzīvotājiem novēlu: vairāk optimisma un smaidu, jo situācija valstī ir grūta, tomēr nav tik briesmīga, kā mums tagad šķiet. Jo vairāk būs uzņēmības un optimistiskas rīcības, jo Latvijai un katram mums klāsies labāk.