Šmidre: Latvijas nelaime - pazemība ārvalstnieku priekšā

"Ar jaunām idejām un projektiem ir jābūt piesardzīgiem – ja produktu tirgū ieviesīsim pārāk ātri, pirms sabiedrība ir gatava to izmantot, tad ieguldītās investīcijas ar banku procentiem var sagraut biznesu, pirms tas ir sācis nest augļus.

Nedrīkst arī nokavēt, jo tad vietā jau var būt kāds cits un skriet pakaļ vienmēr ir grūtāk nekā iet pa priekšu," biznesa veiksmes pamatpostulātus skaidro Pēteris Šmidre, kurš labi pazīstams ne tikai Latvijas uzņēmēju vidē.

1991. gadā jūs dibinājāt uzņēmumu Baltkom, kurš sāka sniegt tolaik Latvijā vēl mazpazīstamus pakalpojumus – mobilo telefonu sakarus, peidžingu un kabeļtelevīziju. Vai risks nebija pārāk liels?

– Nebija tik traki, jo mēs bijām informēti, kā dzīvo visa pasaule – kādas tehnoloģijas tiek izmantotas un kā notiek informācijas aprite. Līdz ar valsts neatkarības atgūšanu un demokrātiskas vides izveidošanos arī Latvijā bija nepieciešami visi demokrātiskas un neatkarīgas valsts atribūti, tostarp saziņas tehnoloģijas. Mēs labi sapratām, ja jauninājumus neieviesīsim mēs paši, tad drīz vien šo vietu aizņems ārvalstu kompānijas, jo atceraties – masveidā mūsu veikalus pārpludināja košļenes un Marlboro cigaretes, ko līdz tam varēja nopirkt tikai nelegāli. Pārāk daudz mēs gaidījām un gaidām, ka kāds cits atnāks un atnesīs mums visu, kas pieejams citās valstīs. Protams, atnāks un atnesīs, bet kāpēc mēs paši to nedarām?

Saka jau, ka imports mums vajadzīgs, jo paši nespējam tik lēti saražot...

– Mani vēl tagad pārsteidz runas par mūs valsts ražošanas nekonkurētspēju, faktiski riebjas vārdi, ko dzirdu – mūsu bizness ir neefektīvs! Pagaidiet – bizness ir tāds, kādu mēs to veidojam. Ja citās valstīs kāda no biznesa nišām ir efektīva, kas traucē Latvijā to veidot tikpat efektīvu? Varu arī atbildēt – apstākļi, kādi ir izveidoti mūsu valstī. Apstākļi, tas ir komplekss, kas iekļauj gan likumdošanu, gan investīciju iespējas, valdības attieksmi un vēl virkni citu procesu.

Mums nevajag konkurēt ar Luksemburgu vai Franciju, Latvijas konkurenti ir tuvākās valstis – Lietuva, Igaunija, Baltkrievija un Krievija. Mums ir jābūt konkurētspējīgiem šajā reģionā, ja tā nav, tad vajag paskatīties, kas mums traucē, un pieņemt lēmumus, lai mēs šo konkurētspēju iegūtu. Atkal jāsaka – mūsu valsts administratīvais aparāts ir neefektīvs...

Vai, jūsuprāt, neefektīvais valdības aparāts ir izveidojis tik kritisku situāciju valstī?

– Viss ir saistīts. Arī Parex bankas pārņemšana šo krīzi padziļināja, jo – tā vietā, lai tāpat kā citviet pasaulē valsts palīdzētu iziet no krīzes bankai, investējot tajā noteiktu summu, atbildību saglabātu tās īpašnieki un pakāpeniski segtu parādu valstij, mēs šīs bankas īpašniekus atbrīvojām no atbildības, un sākumā ieguldītajiem 500 miljoniem klāt nākuši vēl un vēl, un šodien banka nebūt nav labākā situācijā. Tagad visi meklē vainīgos, bet vainīgos atrast nevarēs, jo tā ir valsts banka un valdības darbības rezultāts. Vienlaikus valstij nākamā gada budžets jāsamazina par 500 miljoniem... Tas ir tikai viens no piemēriem, kur paliek valsts nauda un kā iespējams, ka neviens par to neatbildēs. Tad, kad mēs sakām valsts, tad bieži vien domājam Latviju, taču patiesībā tās ir personālijas, kas apvienojušās vienā klubā un nepiederošus tur nepieņem.

Mani pārsteidz valsts uzņēmumu peļņa. Ja tas ir valsts uzņēmums, kuram lielākoties ir monopolstāvoklis Latvijā, tas nozīmē, ka sabiedrība par konkrēto pakalpojumu pārmaksā. Tātad cena par pakalpojumu ir nepamatoti augsta, bet iedzīvotāji ir spiesti to maksāt. Pasakiet, kā mēs varam priecāties par šo uzņēmumu peļņu? Protams, valdība un ierēdņi par to priecājas, jo viņi ir atkarīgi no valsts budžeta, bet iedzīvotājiem tas noteikti nav izdevīgi.

Neraugoties uz visai nelabvēlīgajiem biznesa apstākļiem Latvijā, tomēr arī šajos laikos mūsu valstī ir uzņēmumi, kuri ne tikai turpina strādāt, bet arī attīstās...

– Tieši, tā, uzsvēršu – šajos laikos, kad strādāt ir grūti un visu laiku apstākļus draud pasliktināt ar vēl lielākiem nodokļiem. Labi, ka tikai draud ar to, ko SVF iepriekšējā valdība faktiski bija apsolījusi. Es nevēlos nevienu slavēt vai pelt, bet šodienas valdībai paldies kaut vai par to, ka nodokļu slogs nav būtiski palielināts. Tas ir fakts, ko šodien jau esam paguvuši aizmirst.

Ļoti svarīgs aspekts ir banku politika un kreditēšanās iespējas. Ja mēs salīdzinām Latviju ar Centrāleiropu, tad atšķirības un banku attieksme ir dramatiska – bankas izmanto katru iespēju, lai palielinātu procentus un ierobežotu kreditēšanās iespēju.

Vai valstij ir vai nav jāatbalsta eksporta uzņēmumi?

– Ja, atbalstot eksportu, valsts piemaksā uzņēmējam, lai tas turpina savu darbu un ārzemēs Latvijā saražotā vērtība tiek pārdota zem pašizmaksas, tad eksports pārvēršas par importu. Respektīvi, Latvijā ievestā naudas summa ir mazāka, nekā prece faktiski izmaksājusi. Ar saukļiem par eksporta atbalstu vajadzētu būt ļoti uzmanīgiem.

Jūs jau pieminējāt Latvijas vērtīgākos uzņēmumus – publicētajā topā redzams, ka tie ir jau minētie valsts uzņēmumi, kā arī ārvalstu kompānijas, kam Latvija devusi zaļo gaismu, īpaši tās atbalstot ar mērķi piesaistīt investīcijas mūsu valstij. Vai spēles noteikumi ārvalstu investoriem un vietējā kapitāla uzņēmumiem ir vienādi?

– Nē, un tas ir pilnīgi aplam. Uzsākot savu biznesu, arī Baltkom piesaistīja ārvalstu investīcijas, bet pakāpeniski tās atpirka, jo es uzskatu, ka mana darbība manā valstī ir daudz nozīmīgāka nekā naudas plūsma caur šo valsti uz citu valsti. Diemžēl valdības attieksme nav tāda – Latvija klanās ārvalstu investoru priekšā, bet nedomā par saviem uzņēmējiem un vietējā tirgus aizsardzību. Pierādījums tam ir kaut vai viens fakts: manis vadītais uzņēmums ir uzvarējis tikai vienā valsts izsludinātajā konkursā. Vienmēr uzvarējušas ārvalstu kompānijas, kaut arī Baltkom tāpat kā daudzi citi vietējie uzņēmumi spētu nodrošināt ļoti labu pakalpojumu, protams, katrs savā nozarē. Jebkura lielā biznesa pamats ir savā valstī, un tikai tad mēs varam paplašināties tālāk. Kā es varu domāt par starptautisko tirgu, kurā ar atplestām rokām mani neviens negaida, ja manā valstī mani mēģina piebeigt. Es nerunāju tikai par sevi – tā ir sistēma. Jāpiekrīt teicienam: labāk 100 gudru ienaidnieku nekā viens dumjš draugs.

Jūs norādāt uz valdības kļūdām un, šķiet, skaidri zināt, kā jāstrādā, lai valsti izvestu no šīs krīzes. Kāpēc pats nemēģināt iesaistīties politikā un ieņemt ja ne ministra, tad vismaz padomnieka vietu?

– Pirmkārt – mani tur neviens negaida, kā jau teicu, valdība ir tāds slēgts klubs, kurā ienācējiem nav vietas. Otrkārt, es no savām biznesa pozīcijām varu vairāk palīdzēt valstij nekā strādādams kādā departamentā vai ministrijā. Katram ir jādara savs darbs.