Atmiņu kamoliņam pa pēdām

© F64

Tikai piedzimstot cilvēks ir kā balta lapa jeb tabula rasa. Tālākajos personības attīstības posmos mēs uzkrājam daudz informācijas un atmiņu.

Skolas laiks nenoliedzami ir viens no atmiņām visbagātākajiem, jo tieši šajā laikā mums apkārt ir ļoti daudz cilvēku un notikumu, kuriem var būt svarīga loma nākotnē. Savās spilgtākajās atmiņās par Rīgas Pedagoģijas izglītības un vadības akadēmijā (RPIVA) pavadīto laiku dalās divi akadēmijas absolventi – pirmsskolas izglītības iestādes Creakids vadītāja un biedrības Latvijas privāto pirmsskolu biedrība valdes priekšsēdētāja Daina Kājiņa un Veizāna deju skolas dibinātājs un vadītājs Edmunds Veizāns.

Zināšanas, kas noder vienmēr

«Kaut arī akadēmiju absolvēju jau pirms 16 gadiem, man joprojām ir sajūta, ka tur mācos. Tas ir tādēļ, ka strādāju savā profesijā un kā bērnudārza vadītājai, darba devējai, man ir nepārtraukta sadarbība ar RPIVA. Regulāri braucu tikties ar studentiem, stāstu, kas ir privātās pirmsskolas un kā tās veidojas, arī daļa manu darbinieku ir studenti. Savukārt atverot jaunu pirmsskolas izglītības iestādi, aicinu ciemos pasniedzējus, jo viņi ir manas autoritātes, kuru viedoklis man ir svarīgs. Mēs joprojām varam diskutēt par dažādiem jautājumiem un gūt noderīgas atziņas,» stāsta D. Kājiņa.

RPIVA var lepoties ar augstvērtīgu studiju procesa saturisko, metodisko un materiāli tehnisko nodrošinājumu. Tomēr nav noslēpums, ka teorētiskās zināšanas vien rezultātu nedod. Ir nepieciešama arī prakse. «Ja runājam par pirmsskolu, manā uztverē ir svarīgi šīs divas lietas apvienot jau studiju gaitā. Tādu atziņu pauda arī docētāja Rasma Purmale, kura man pasniedza pirmsskolas iestādes vadības zinības un paralēli lektores darbam strādāja pirmsskolas izglītības iestādē. Joprojām atceros daudzus viņas ieteikumus, ko ņemu vērā arī šodien,» saka D. Kājiņa. Vērtīgas zināšanas iegūtas arī logopēdijā pie docētājas Irēnas Miltiņas, savukārt mācoties bērnu literatūru un valodu, bijusi iespēja atkal atgriezties savā bērnībā, lai labāk izprastu mācītā jēgu.

«RPIVA man vienmēr paliks atmiņā kā vieta, kur valda savstarpēja cieņa un pretimnākšana. Mācoties pēdējos kursos, sāku strādāt, tāpēc reizēm nācās kavēt lekcijas. Nekādas atlaides tādēļ netika piešķirtas, bet, vienojoties ar pasniedzējiem un veicot papildu uzdevumus, ikvienu kursu varēju nokārtot,» veiksmīgo sadarbību atceras D. Kājiņa.

Uz pareizā ceļa

E. Veizāns RPIVA ieguvis maģistra grādu pedagoģijā un skolvadībā, studējis doktorantūrā dejas pedagoģijā un ir akadēmijas docētājs mūsdienu modes deju specialitātē. «Deju tradīcijas Latvijā ir bagātas, arī dejotāju ir daudz, tādēļ kvalitatīvu izglītības programmu pieejamība ir ļoti svarīga. Pateicoties profesores Ritas Spalvas centieniem, kopš 2008. gada ir iespējams studēt doktorantūrā, un tas ir nozīmīgs atbalsta punkts deju žanram jau citā līmenī – zinātniskajā līmenī,» uzskata E. Veizāns.

Lūgts kavēties atmiņās par spilgtākajiem mirkļiem studiju laikā, pazīstamais deju speciālists nevilcinoties atteic, ka prātā palikušas divas zīmīgas epizodes. «Studējot maģistrantūrā uzzināju ko tādu, ko, izrādās, jau iepriekš lietoju reālajā dzīvē. Līdz ar to izjutu gandarījumu, ka esmu uz pareizā ceļa un saņēmu tam akadēmisku apstiprinājumu. Studijas palīdzēja šīs zināšanas sistematizēt. Protams, uzzināju arī daudz jaunas informācijas, it īpaši par mācību programmām, stundu sarakstiem un citām specifiskām lietām skolvadībā, kas bija nepieciešamas deju skolas atvēršanai. Tieši tādēļ lekcijas apmeklēju ar prieku, jo bija iespēja gan uzzināt daudz jauna, gan gūt apstiprinājumu tam, ko jau zināju un darīju,» stāsta E. Veizāns.

Atzinīgus vārdus E. Veizāns velta visiem saviem pasniedzējiem, bet jo īpaši atmiņā iespiedusies sadarbība ar profesoru Ivaru Muzi, kas lasīja lekcijas ekonomikā. Pēc referāta nodošanas profesors E. Veizānam vaicājis, kādi ir viņa uzņēmējdarbības indikatori. «Mirkšķināju acis un domāju, par kādām lampiņām man prasa?» ar smaidu atminas E. Veizāns. «Tad profesors sāka šos indikatorus – ieguldījumi, nekustamie īpašumi, uzkrājumi, akcijas – uzskaitīt, un es nodomāju – bet man tādu nav!» Šī saruna E. Veizānam likusi nopietni pārdomāt viņa uzņēmējdarbības stratēģiju un kalpojusi kā nozīmīgs impulss tās pilnveidošanai un attīstīšanai.

Svarīgākais