Mūsdienās cilvēku dzīve bez elektroniskajiem sakariem nebūtu iedomājama – ko gan mēs darītu, ja pēkšņi pazustu telefona sakari, nestrādātu ne radio, ne televīzija?
Rīga šobrīd ir tehnoloģiski attīstīta pilsēta ar kvalitatīviem mobilajiem sakariem, ātriem vadu un bezvadu datu pārraides tīkliem, internetu – bet kā mūsu galvaspilsēta līdz tam izauga?
Mūsdienās elektroniskajos sakaros arvien lielāku lomu iegūst bezvadu jeb radio sakari. Radioviļņi pēc savas fizikālās dabas neatzīst robežas, tāpēc svarīgi to lietošanu saskaņot gan valsts iekšienē, gan starptautiski. Katrā valstī ir institūcija, kas ar to nodarbojas, un Latvijā šīs institūcijas nosaukums kopš 2004. gada ir Elektronisko sakaru direkcija. Tās ilggadējie eksperti daudz darījuši radiofrekvenču spektra nodrošināšanai mūsdienu elektronisko sakaru attīstībā, tāpēc NRA aicināja viņus dalīties savā viedoklī par to, kādi notikumi ir bijuši nozīmīgākie elektronisko sakaru vēsturē Rīgā un Latvijā.
Sakaru pirmsākumi
Rīga vienmēr ir bijusi nozīmīga elektronisko sakaru attīstībā Latvijā, jo te viss ir bijis vispirms – gan pirmais radio un TV raidītājs, gan pirmā mobilo sakaru bāzes stacija, norāda vecākais eksperts Gunnars Postnieks. Lai sāktu runāt par elektronisko sakaru attīstību, ir jāatskatās pagātnē līdz pat 19. gadsimtam, kad vairākās valstīs tika izgudrots un ieviests elektriskais telegrāfs. Radās vajadzība pēc starptautiskas standartizācijas, un pēc divu mēnešu diskusijām Parīzē 1865. gada 17. maijā šim darbam tika izveidota Starptautiskā telegrāfa savienība ITU. Līdzīgi, ieviešoties radiosakariem, Berlīnē 1906. gadā izveidoja Radiotelegrāfa savienību. 1932. gadā abas savienības tika apvienotas Starptautiskajā telekomunikāciju savienībā. Apvienoto Nāciju Organizācija 17. maiju ir noteikusi par atzīmējamu dienu, un Elektronisko sakaru nozares darbinieki visā pasaulē to uzskata par saviem profesionālajiem svētkiem.
Latvija Starptautiskajā telegrāfa savienībā iestājās 1921. gada 11. decembrī, bet Radiotelegrāfa savienībā – 1922. gadā. Latvija atjaunoja savu dalību Starptautiskajā telekomunikāciju savienībā 1991. gada 11. novembrī. Tagad, tāpat kā pirms kara, Latvijas speciālisti piedalās ITU radiosakaru konferencēs un arī Eiropas līmeņa komitejās un darba grupās.
Radio ražotāju tauta
Padomju laikos Rīgā radiotehniku un elektronisko sakaru attīstību pozitīvi ietekmēja spēcīgās rūpnīcas – VEF, Radiotehnika, Komutators un Alfa. «Padomju laikā latviešus droši varēja saukt arī par radio ražotāju tautu. Šajās rūpnīcās strādāja veselas ģimenes, to bērni auga tehniskā vidē, un šādi zināšanas uzkrājās un tika pārmantotas. Tajā laikā Rīgā arī pārbaudīja dažādus raidītājus visas Savienības vajadzībām, jo šeit bija augsts inženiertehniskais līmenis,» stāsta vecākais eksperts Juris Vaļenieks. Padomju laikā dažādi augsta līmeņa akadēmiskie pētījumi notika Rīgas Politehniskajā institūtā (tagad – Rīgas Tehniskajā universitāt), arī saistībā ar sakariem kosmosā.
Jāsāk viss no sākuma
Padomju laikā visus lēmumus par radiofrekvenču plānošanu, starptautisko saskaņošanu, atļaujām un frekvenču sadalījumiem pieņēma Maskavā, tāpēc, atgūstot neatkarību, bija jāsāk nopietna elektronisko sakaru sistematizācija un frekvenču plāna izveide. Būtībā darbs bija jāsāk no paša sākuma, jo 90. gadu sākumā Latvijai nebija pat savas lidmašīnu izsaukuma signāla sērijas, tās lidoja vēl ar PSRS izsaukuma signāliem. Tas bija arī goda jautājums – dabūt atpakaļ vēsturisko pirmskara brīvvalsts pazīšanās zīmi YL.
Juris Vaļenieks arī atceras, kā pēc ASV vēstniecības Lietuvā iniciatīvas tika organizēta amerikāņu federālās sakaru komitejas (FCC) tikšanās ar Baltijas valstu pārstāvjiem. «Viņi pasmaidīja par mūsu nozares tiesību aktiem uz dažām lapām un rādīja savu Telekomunikāciju aktu – 1934. gada dokuments uz aptuveni diviem tūkstošiem lappušu. Pagājušo 20 gadu laikā nozares normatīvie akti arī Latvijā kļuvuši krietni apjomīgi,» tā Juris Vaļenieks.
Mobilo sakaru ēras sākums
Sabiedriskos mobilos sakarus Latvijā sāka veidot 1991. gadā Valsts radio un televīzijas centrs sadarbībā ar somu un zviedru pārstāvjiem. Sākumā sarunas starp tiem dažiem mobilajiem telefoniem, kuri darbojās Latvijā, gāja caur centrāli Somijā. Pirmos mobilos sakarus valstī iedarbināja 1991. gadā, pirms Jāņiem, un sākumā valstī bija vien pieci mobilo sakaru aparāti. Mobilie sakari bija vienīgie, kas bez pārtraukuma darbojās augusta puča laikā, jo mobilā telefona kabeli omonieši nepamanīja, un pusotras dienas tā bija vienīgā iespēja sazināties ar ārzemēm, ko izmantoja gan valstsvīri, gan žurnālisti. Līgums par LMT dibināšanu bija gadu vēlāk – 1992. gadā. Gunnars Postnieks norāda, ka strauja attīstība telesakaru jomā sākās pēc neatkarības atgūšanas, kad parādījās savā starpā konkurējoši elektronisko sakaru komersanti. Elektronisko sakaru direkcijai savukārt aizvien aktīvāk jādarbojas, lai nodrošinātu šiem komersantiem vislabāko vidi.
Traucējumu novēršana
«Kā sākās GSM pārraide Latvijā, tā parādījās arī jauna rakstura traucējumi – citiem operatoriem vairāk, citiem mazāk. Daudz traucējumu sāka radīt arī iekārtas, kas darbojās koplietošanas frekvencēs, piemēram, mikroviļņu krāsnis, bezvadu telefoni, pirmās bezvadu videokameras, kas parādījās Latvijā. Pašlaik šādu traucējumu ir mazāk, jo arvien vairāk tiek ievēroti jaunie Eiropas standarti ierīcēm,» stāsta vecākais radiokomunikāciju inženieris Vilnis Tauvens. Ja parādās kādi elektronisko sakaru traucējumi, Elektronisko sakaru direkcija noskaidro to avotu, un bieži vien noskaidrojas interesanti fakti, proti, traucējumus izraisījis bojāts akvārija sūknis vai GSM slāpētājs kādas reliģiskās organizācijas tornī.
Nākotnes perspektīvas
Rīga un Latvija kļūst tehnoloģiski attīstītākas, arī elektronisko sakaru eksperti regulāri papildina savas zināšanas, lai būtu gatavi risināt jaunās problēmas. Kā norāda Elektronisko sakaru direkcijas eksperti, nākotnē paredzama arvien augstāku frekvenču apgūšana, jauni efektīvi modulācijas veidi, un veco joslu izbrīvēšana jaunām tehnoloģijām.
***
Apraide cauri laikam
1925. gada 1. novembrī – sākas Rīgas radiofona eksperimentālās pārraides. Raidījumi sākās ar vārdiem: «Hallo, hallo, Rīgas radio mēģina.»
1940. gada 17. jūnijā Latvijas okupācija sākās ar pasta, radiofona un telefona centrāļu ieņemšanu. Padomju okupācija ilga vienu gadu un 13 dienas, tais sekoja otra – turpat četrus gadus gara vācu okupācija. Latvijas radiofonu pārņēma Vācijas raidtīkls (Deutsche Rundfunk), kas visas Latvijas radiofona tehniskās iekārtas novērtēja vienas reihsmarkas vērtībā.
1951. gada janvārī pēc toreizējā sakaru ministra Aleksandra Aleksandrova iniciatīvas no Maskavas TV centra uz Rīgu atveda Maskavai nevajadzīgu, Amerikā ražotu firmas DuMont TV raidītāju.
1954. gada 6. novembrī notika Rīgas televīzijas centra pirmais raidījums. Latvijā pirmajā no Baltijas valstīm tika izveidota televīzija. Līdz tam Padomju Savienības teritorijā televīzija bija vēl tikai Maskavā, Ļeņingradā un Kijevā. Pirmo pārraidi varēja redzēt vienīgo 20 televizoru īpašnieki. Tie bija pirmie padomju televizori KVN, kuru ekrāna lielums bija 18 cm pa diagonāli.
1955. gada aprīlī nodeva ekspluatācijā pirmo televīzijas torni Rīgā, Āgenskalnā, Lielajā Nometņu ielā 62. Tā augstums bija 110 metri.
1961. gads – Rīgā uzsāk otras TV programmas – Maskavas CT programmas – retranslāciju. To var uzskatīt par otrā TV raidošā tīkla attīstības sākumus.
1974. gads – Rīgas TV studija uzsāk krāsu TV raidījumus.
1975. gads – Rīgā uzsāk raidījumus trešais TV raidītājs. Trešā TV tīkla attīstības sākums.
1986. gads – sāk raidījumus jaunā Rīgas radio un televīzijas stacija, kā arī jaunais televīzijas studiju komplekss Zaķusalā.
1991. gads – pirmo privāto televīzijas sabiedrību veidošanās un darbība.
2002. gada maijā – uzsāk digitālās televīzijas tīkla testa pārraides.
***
Elektronisko sakaru uzraudzības vēsture
Pirmā iestāde Latvijā, kas nodarbojās ar frekvenču uzraudzību, Satiksmes ministrijas Pasta un telegrāfa departamenta Radio nodaļa tika nodibināta līdz ar neatkarības iegūšanu 1918./1919. gadā. Tās priekšnieks gandrīz 20 gadus bija inženieris Jānis Linters.
1925. gadā Latvijā sākās radiofona jeb apraides ēra, jo 1. novembrī satiksmes ministrs Jānis Pavļuks atklāj Rīgas radiofona raidītāju. Pieaugot radiofona klausītāju skaitam, bija nepieciešams izveidot dienestu, kas atrod un novērš industriālos radio traucējumu avotus – tur meklējams ESD radiotraucējumu kontroles dienesta aizsākums.
Padomju laikos sakaru saimniecība tika sagrauta. Sakaru tautas komisariāts eksistēja tikai PSRS, bet republikās – tikai sakaru pilnvarotie. 1957. gadā republikās tika izveidotas sakaru ministrijas ar ministru priekšgalā.
Līdz ar PSRS okupāciju parādījās jauns sakaru veids – zāģis. Tā bija vesela sistēma PSRS Sakaru ministrijas struktūrā ar raidītājiem un kontroles korekcijas punktiem, ko vadīja Otrā radio pārvalde. Šādi tā sauktie specobjekti tika būvēti lielo pilsētu vidū – raksturīgie metāla dvīņu torņi ar ragiem galā.
1960. gadā sakaru ministrs izdod pavēli, kas izveido atsevišķu struktūrvienību, kurai jānodarbojas arī ar iesniegumu pieņemšanu par radiotraucējumiem, to apsekošanu un novēršanu.
60. gadu beigu jaunais pavērsiens – radio huligāni. To pirmsākums – žurnālā CMEHA publicētās shēmas, kā radiouztvērēju pārveidot par raidītāju.
1991. gadā republikas radioelektronisko līdzekļu elektromagnētiskās saderības centrs Sakaru kontrole tika pārveidots par Latvijas valsts elektrosakaru inspekciju (LVEI) – kas 2004. gadā pārtop par Elektronisko sakaru direkciju.
Atmodas laika notikumos aktīvi piedalījās arī Radio kontroles punkta darbinieki, par ko deviņi no tiem – Kārlis Bogens, Ausma Dmitrijeva, Valdis Grigorovičs, Dainis Maneks, Andris Mauriņš, Alvis Rops, Guntars Rozentāls, Kaspars Tolstiks un Vladimirs Vasiljevs – 1999. gada novembrī saņēma 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.
***
ESD vecākais eksperts, bijušais Latvijas valsts radio un televīzijas centra direktors Inārs Jēkabsons devis ievērojamu ieguldījumu radio un televīzijas attīstībā Latvijā, par ko apbalvots ar inženiera J. Lintera prēmiju un medaļu, kā arī ar inženiera J. Lintera sudraba medaļu.
Gunnars Edmunds Postnieks ir ne tikai izcils savas nozares eksperts, par ko saņēmis arī inženiera Jāņa Lintera prēmiju, bet arī Latvijas patriots – savā laikā aktīvi darbojies Latvijas Nacionālajā neatkarības kustībā, Neformālajā tautas frontē un Latvijas Republikas Pilsoņu kongresā un komitejā.
ESD vecākais radiokomunikāciju inženieris Vilnis Tauvens pirms darba Latvijas valsts elektrosakaru inspekcijā vairāk nekā 25 gadus strādājis Rīgas Politehniskajā institūtā.
ESD vecākais eksperts Juris Vaļenieks sakaru nozarē ir nostrādājis vairāk nekā 40 gadus, kuru laikā lielu ieguldījumu devis vairāku nozīmīgu starptautisku koordināciju apspriežu organizēšanā un norisē, kā arī piedalījies daudzu nelegālu raidītāju atklāšanā un darbības pārtraukšanā.