Pat ar pieciem gadiem solījumu izpildīšanai nepietika

Skatīšanās uz Rīgu tikai tās administratīvajās robežās ir pārāk šaura. Vismaz teorētiski to saprot arī politiķi un 2021. gadā izveidoja deviņu – Rīgas un Pierīgas - pašvaldību apvienību “Rīgas metropole”. Šogad februārī tā gan nobremzēja likumprojektu, kam būtu jāveido jau praktiska un arī finansiāla sadarbība, attīstot vienotu Rīgas metropoles areālu. Aizbildinājumi saistīti arī ar budžeta situāciju.

Kā norāda LTV raidījums “de facto”, aizvien pamatā tikai vārdos palikusi viena no galvenajām tēmām, ko politiķi piedāvāja pirms iepriekšējām vēlēšanām - ciešāka sadarbība starp pašvaldībām, vienota sabiedriskā transporta un infrastruktūras plānošana, kam pie reizes būtu bijis jāmazina arī satiksme Rīgas centrā, padarot vidi tur pievilcīgāku dzīvošanai.

“Mēs stāvam šajā ielā, Brīvības ielā - tā varētu būt viena no skaistākajām iepirkšanās ielām, piemēram, ielām, kur ir patīkami iet, bet diemžēl šeit ir vienkārši pelēka šoseja, kur cilvēki ļoti nelabprāt uzturas. Ļoti ātri iet garām, jo vēlas tikt projām. Te nav zaļumu, te nav koku un te diemžēl brauc automašīnas ļoti lielā ātrumā,” LTV raidījumam saka biedrības “Pilsēta cilvēkiem” pārstāve Gunita Piterāne.

Pēc vienas vasaras izmēģinājuma uz laiku atdot Tērbatas ielu gājējiem, šī sasaukuma dome šai ziņā neko vairāk par eksperimenta izvērtēšanu un solījumu veidot vienotu pieeju gājēju ielu attīstībai nav sadūšojusies izdarīt. 2020. gada augustā, neilgi pirms Rīgas domes vēlēšanām “Progresīvo” deputāta kandidāts Mārtiņš Kossovičs LTV rīkotajās debatēs “Izvēlies nākotni”, atbildot uz jautājumu par gājēju ielas izveidi, sacīja: “Vai tai jābūt Tērbatas ielai - domāsim, varbūt nevajag apstāties tikai pie vienas ielas (..) mēs lemsim par labu vairāk šādām iniciatīvām.”

Pēdējos gados Rīgā arvien dzirdamāku balsi ieguvušas biedrības, kuru mērķis ir panākt gan labāku un drošāku dzīves telpu, tostarp - uzlabojumus pie skolām, tur fiziski palēninot satiksmi, arī ierīkojot drošus veloceļus, gan veicināt piederību noteiktām Rīgas apkaimēm. Ar ieklausīšanos no Rīgas domes puses gan esot kā kuro reizi.

Rīgas Apkaimju alianses valdes priekšsēdētājs Māris Jansons: “Rīgai ir jāņem vērā, ka tāda patīkama vide, kur dzīvot, ir ne tikai, ka tu patīkami jūties savā dzīvoklī, bet arī ārpusē - tas ir tas, par ko cilvēki ir gatavi maksāt, un Rīgā to var izdarīt lētāk nekā Pierīgā, ar lielāku iedzīvotāju koncentrāciju. Un tur ir vajadzīga kaut kāda līderība, jo dažas lietas nav acīmredzamas. Piemēram, ir noteikti gana daudzi rīdzinieki, kas domā - re, kur te ir daudz sastrēgumu, uztaisīs lielāku ielu, platāku, bet nu tā visas pasaules pieredze reizes no reizes pierāda, ka tad pēc gada tur ir pilns ar mašīnām tāpat.”

Iedzīvotāju skaits Rīgā sarūk un pēdējos desmit gados ir mīnus 26 tūkstoši rīdzinieku (no 631 754 cilvēkiem 2015. gadā līdz 605 273 cilvēkiem; CSP dati par iedzīvotāju skaitu konkrētā gada 1.janvārī ).

Analizējot desmit gadu garu periodu, redzams, ka tieši ģimenes ar maziem bērniem ir tās, kas Rīgu visbiežāk izvēlas pamest nekā uz to pārcelties, liecina Latvijas Universitātē izpētītais. Vienīgi jaunieši (15-34 g.v.) Rīgā ierodas vairāk nekā aizbrauc un ir vienīgā vecuma grupa ar pozitīvu migrācijas saldo. LU asociētais profesors un Ģeogrāfijas nodaļas vadītājs Māris Bērziņš saka: “Ir tas apzīmējums - dzīvesveida migrācija. Vispār iedzīvotāju kustībā ļoti liels uzsvars ir.. saka, ka tā ir vecuma selektīva - mums dažādos dzīves posmos ir dažādas prasības pret apkārtni, pret mājokli. Un, protams, to nosaka mūsu ģimenes dzīve un, protams, arī iespējas kaut ko iegādāties atbilstoši.”

Vides kvalitāte un apkārtnes pievilcība ir starp faktoriem, kas nosaka dzīvesvietas izvēli. Un vēl viens - sasniedzamība jeb mobilitāte. “Piemēram, Daugavgrīva, Bolderāja - ja viņu integrētu tādā … ilgi mēs runājam, visu laiku par šo dzelzceļu un viņa izmantojamību pilsētas sabiedriskajā transportā… Manuprāt, tas celtu šīs apkaimes pievilcību, ja varētu 20 minūšu laikā stundas vietā nokļūt pilsētas centrā. Un tur netālu ir arī jūra, dabas teritorijas - pievilcīgs dzīvesveids, bet šobrīd ir diezgan atstatus atrodas, tas ir jāatzīst,” saka Bērziņš.

Ērta un ātra vilcienu satiksme ar Rīgas centru, kā arī ērti un labi Pierīgas un Rīgas savienojumi iepriekš bija viens no politiķu centrālajiem solījumiem pirms pieciem gadiem.

Par dzelzceļu kā sabiedriskā transporta mugurkaulu toreiz izteicās RD deputāta kandidāte Linda Ozola (JKP, tagad JV): “Valsts no savas puses sakārtos dzelzceļa stacijas, mēs no savas puses sakārtosim piebraucamos ceļus, lai tur būtu skaisti un droši.” No NA/LRA saraksta 2020. gadā kandidējošais Edvards Smiltēns solīja: “Mēs ņemam piemēru no Stokholmas, kur ir izveidots kopīgs, apvienots liels auto, satiksmes, sabiedriskā transporta uzņēmums, kas šos jautājumus risina kompleksi. Tātad: ievieš vienoto biļeti, tad nodrošina šī transporta atzarus uz Pierīgas pašvaldībām, un šī sistēma ir ērta, saprotama un droša.” Un arī tagadējais mērs Vilnis Ķirsis (JV) tolaik solīja: “Mums ir svarīgi, lai visa Rīgas metropoles aglomerācija ir savienota, jo tas dod konkurences priekšrocības pret citām Baltijas valstu pilsētām - Viļņu un Tallinu.”

Rīgas dome solīja ērti savienotu Rīgu ar Pierīgu, kas atbrīvotu arī Rīgas centru no privātajām automašīnām. Pieci gadi ir pagājuši, taču solījums izpildīts tikai daļēji - mobilitātes punktus sāk veidot tikai tagad, bet vienotās biļetes aizvien nav.

Pētījumi no citām valstīm atklāj, ka pārvaldība un lēmumi par kopīgu infrastruktūru transportā, izglītībā, mājokļa politikā - tie būtu jāveido funkcionālā apdzīvojuma areāla ietvaros, un tur nebūtu jābūt šim te pašvaldību nošķīrumam, norāda ģeogrāfs.

Vienotu biļeti vilcienam un Rīgas satiksmei ieviesīšot vēl šomēnes, tas ir - jūnijā. Mobilitātes punktus līdz nākamā gada vasarai sola izbūvēt pie 15 vilciena stacijām Rīgas teritorijā, taču vēl nav atbildes, vai tas būs pietiekami ērti lietošanai. Un, lai arī daudz runāts, plānots un rēķināts, bet aizvien nav vienotas sabiedriskā transporta sistēmas Rīgai un Pierīgai. “Šiem mobilitātes punktiem ir ļoti plaša mērķa auditorija lietotāju izpratnē. Un, ja mēs īsti nevaram saprast - it kā manā pašvaldībā, uz manas zemes, bet lietos taču citi (..) manuprāt, mēs [pašvaldības] vēl neesam gatavi domāt plašāk un tādā mērogā, lai to labumu varētu dot arī citiem un otrādi. Es domāju, tas kaut kādā veidā ir kopējais vīzijas esamības moments, bet nespējas vienoties moments - varbūt citiem arī dot mazliet no saviem labumiem,” saka Rīgas plānošanas reģiona Telpiskās plānošanas nodaļas vadītājs Rūdolfs Cimdiņš.

20 gadu laikā no koncepta ir tikts līdz redzējumam un dialogam, dažādiem dokumentiem, bet tas pagaidām gandrīz viss. Pirmie rezultāti ir vienotu veloceļu plānošanā un pakāpeniskā izveidē. Bet Rīgas metropoles areālā 75 procenti aizvien pārvietojas ar privāto transportu.

“Neviens jau nebrauc uz staciju - brauc no stacijas tālāk uz darbavietām, skolām, kur būtu jābūt. Kā tu nokļūsti uz staciju, kādi mums ir stāvparki? Es atvainojos, tas ir tā kā bezmaz vai nosēšanās kosmosā, cik mēs viļājam jautājumu par biļetēm, par stāvparkiem - tas ir kā zāles pret vēzi? Kas tur tik sarežģīts!? Ir koplietošanas autotransports, ir elektrouzlādes - tās ir lietas, ko mūsdienu iedzīvotājs prasa no šī satiksmes mezgla. Tad, kad šie mājasdarbi varbūt būs izdarīti, mums būs pieaugums vienkārši gandrīz garantēts. Kamēr tas nav izdarīts, cilvēki balso katrs ar savu personīgo stūri,” uzsver pilsētplānotājs Viesturs Celmiņš.