Kārtējo reizi uzvirmojis ieilgušais strīds par Sv. Pētera baznīcas īpašumtiesību jautājumu. Pašlaik dievnams juridiski ir bezsaimnieka manta, jo Saeima tā arī nav pieņēmusi atbilstošu speciālo likumu.
Baznīcā saimnieko speciāli izveidota pārvalde ilggadējās direktores Mariannas Ozoliņas vadībā. Gan viņas saimnieciskā darbība, gan viņas izpratne par sakrālās celtnes izmatošanu garīgām un kultūras aktivitātēm jau ne reizi vien kritizēta no dažādām tribīnēm. Domstarpības saasinājušās, tapēc, visticamāk, jau jaunā gada sākumā Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB) tiks iesniegta prasība uzsākt baznīcas apsaimniekotāju darbības izvērtēšanu.
Viens no aktīvākajiem Sv. Pētera baznīcas pašreizējās apsaimniekošanas modeļa kritiķiem ir mācītājs un Rīgas domes deputāts Jānis Šmits (LPP). Viņš kategoriski iestājas par dievnama atdošanu Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) īpašumā. J. Šmits Neatkarīgajai norādīja, ka tiekot izplatīta nepatiesa informācija, ka ēka nekad neesot piederējusi baznīcai. "Esmu iesniedzis arhīva izziņas, ka 1940. gadā baznīca bija LELB virsvaldes pārziņā. Turklāt šī ēka ir gan celta, gan gadsimtos pastāvējusi kā sakrāla celtne, tāpēc tās atdošana baznīcai ir tikai loģiska," sacīja deputāts.
Fakts, ka 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas tas vēl nav noticis, liecinot vien par kādām šauri subjektīvām, iespējams, pat materiālām interesēm.
Deputāts iepazīstināja ar faktiem, ka, pēc viņa domām, ēkas apsaimniekotāji ar to rīcībā esošajiem līdzekļiem nereti izrīkojušies, mazākais, neprasmīgi un nelietderīgi. Piemēram, 2007. gadā torņa metāla konstrukciju ugunsdrošajam krāsojumam iztērēti 57 200 latu. Pēc apmēram pusgada, apsekojot torni, J. Šmits konstatējis, ka tā dēvētā ugunsdrošā krāsa jau nolobījusies, turklāt paraugos speciālisti neesot atraduši ugunsdrošu materiālu. Arī gadu vēlāk baznīcas ieejas durvju restaurācija, kas izmaksājusi vairāk nekā 52 000 latu, pēc J. Šmita domām, ir bijusi nemotivēti dārga. "Un tie nebūt nav vienīgie gadījumi, tādēļ esmu lūdzis domes Revīzijas komisiju uzsākt paplašinātu M. Ozoliņas darbības izpēti," apgalvoja deputāts. Tāpat viņš neslēpa, ka ar secinājumiem iepazīstinājis juristus, kuri jau esot sagatavojuši iesniegumu KNAB.
Ozoliņa pārmetumus noraida
Pēterbaznīcas direktore M. Ozoliņa Neatkarīgajai stāstīja, ka visas remontdarbu tāmes esot apstiprinātas domes atbildīgajās institūcijās un arī to veicēji izvēlēti atbilstoši iepirkuma procedūrai. "Nespeciālistam ir pagrūti saprast vēstures pieminekļa specifiskās vajadzības un prasības, ko tās izvirza. Visi darbi plānoti un veikti saskaņā ar kādreiz izstrādāto restaurācijas plāna skiču projektu," viņa sacīja. Arī pārskati par baznīcas ieņēmumiem un izdevumiem katru gadu tiekot iesniegti attiecīgajam departamentam, visi sniegtie pakalpojumi tūristiem, arī skatu torņa apmeklēšana, notiekot tikai ar VID reģistrētām biļetēm. Direktori atbalstīja arī Rīgas domes Kultūras iestāžu apvienības vadītāja Zanda Ķergalve, kas gan nevarēja sniegt precīzu informāciju par Pēterbaznīcas tēriņu analīzi, jo viņas vadītās struktūrvienības pakļautībā ēkas apsaimniekotāji darbojas tikai no gada sākuma.
Domstarpības arī garīgos jautājumos
J. Šmits uzskata, ka dievnams tikai formāli ir dēvējams par tādu, jo draudze esot diskriminētā stāvoklī – tai atvēlēta vien maza istabiņa, turklāt tūristiem nesniedzot informāciju par tās darbību. "Baznīca varētu kļūt par nozīmīgu sakrālā tūrisma centru kā ievērojams reformācijas laika piemineklis. Šeit bieži rīko pasākumus, kuriem ar kristīgo ētiku nav nekā kopīga," teica mācītājs. Viņš īpaši akcentēja direktores M. Ozoliņas garīgās intereses – viņa esot ilggadēja aktīva Rēriha biedrības dalībniece, un šī biedrība esot pazīstama ar savu kristietībai nedraudzīgo ievirzi. "Vai šādam cilvēkam būtu jāsaimnieko kristiešu baznīcā? Tepat blakus ir Rīgas mākslas telpa – lūdzu, rīkojiet savas izstādes tur, bet lieciet mieru baznīcai. Turklāt, kāpēc ēka ir slēgta pirmdienās? Vai M. Ozoliņai kāds ir devis tiesības regulēt, kurā nedēļas dienā cilvēks drīkst apmierināt savas garīgās vajadzības, apmeklējot dievnamu?" jautāja J. Šmits.
M. Ozoliņa uzskata, ka baznīcai esot milzīgs joprojām nerealizēts kultūras centra potenciāls. "Jau gadu desmitiem ir dzīvs sapnis par arhitektūras muzeju, ko savulaik izloloja Jānis Asaris, un, manuprāt, Pēterbaznīca tam būtu ideāla vieta," sacīja direktore. Pirmdienās apmeklētājiem baznīca ir slēgta, jo neesot līdzekļu, lai vēl papildus nodrošinātu darbiniekus.
Gaida Saeimas lēmumu
Šoruden Saeimas deputāti negaidīti izslēdza likumprojektu par Pēterbaznīcu no dienaskārtības. J. Šmits izteica versiju, ka tas noticis Saskaņas centra deputātu spiediena dēļ – daži tagadējie parlamentārieši no šā politiskā spēka esot bijuši M. Ozoliņas draugi jau no tiem laikiem, kad darbojušies Rīgas domē, un viņiem, iespējams, esot kāda interese pašreizējo stāvokli saglabāt.
Pēterbaznīcas direktore gan norādīja, ka arī viņa gaidot Saeimas lēmumu, jo pašreizējā nenoteiktība liedzot piesaistīt baznīcas restaurācijai Eiropas Savienības fondu līdzekļus – atteikums saņemts tieši nesakārtoto īpašumtiesību dēļ.
Pēterbaznīcas liktenis Saeimai tomēr būs jārisina, arī tāpēc, ka šāda speciālā likuma obligātu nepieciešamību nosaka jau spēkā esošais 1992. gada Augstākās padomes pieņemtais likums par īpašumu atdošanu reliģiskajām organizācijām.