Rīga – Eiropas mežu galvaspilsēta
Ne bez iemesla Latvija lepojas ar saviem mežiem – tie klāj lielu daļu valsts teritorijas, un to apsaimniekošana ir būtiska valsts taustsaimniecības sastāvdaļa.
Valstij piederošos mežus apsaimnieko VAS Latvijas valsts meži, bet otrs lielākais mežu īpašumu apsaimniekotājs ir Rīgas pašvaldības uzņēmums Rīgas meži, kura aprūpē ir gandrīz 71 000 hektāru.
Vairāk par uzņēmuma darbību un stāsta SIA Rīgas meži valdes priekšsēdētājs Aivars Tauriņš.
– Kā tas ir nācies, ka Rīgas pilsētai pieder tik lieli mežu īpašumi?
– Mēs tiešām esam lielākie mežu īpašnieki Latvijā, tomēr daudzkārt mazāki par Latvijas valsts mežiem, kas apsaimnieko valsts mežu īpašumus. Fakts, ka pašvaldībai pieder tik lielas mežu platības, zināmā mērā ir unikāls, un tas Rīgai dod tiesības saukties par Eiropas mežu galvaspilsētu. Tik lielu mežu īpašumu nav nevienai citai Eiropas pilsētai – ar apmēram 40 000 ha mežu var lepoties Vīne, bet Stokholmas municipalitātei pieder ap 25 000 ha.
Mežus savā īpašumā Rīga ir ieguvusi jau ļoti sen. Dažādos ceļos Rīga mežus īpašumā ieguvusi jau kopš 1225. gada – bīskapa Alberta laikiem. Visattālākais īpašums no Rīgas, ko apsaimniekojam arī tagad, atrodas Limbažu novadā, kur izveidota Rīgas mežu mežniecība ar 4000 ha mežu platību. Savulaik arī Limbažu pilsētas teritorija bija Rīgas īpašums, bet tagad tā nodota pašu Limbažu pārziņā. Vēsture liecina, ka Limbažos zemi Rīgai uzdāvinājis Zviedrijas karalis kā kompensāciju par postījumiem Rīgas pilsētai Ziemeļu kara laikā.
– Cik no kopējās platības atbilst saimnieciskajai darbībai izmantojamiem kritērijiem un cik ir dažādi liegumi un dabas parki?
– Apmēram ceturtā daļa no kopējā apjoma ir pakļauta dažādiem apsaimniekošanas ierobežojumiem. Gribu uzsvērt, ka visi meži ir publiski pieejami, bet atšķirīgi ir tikai to izmantošanas mērķi un veidi. Daudz aizņem dabas parki un dabas liegumi, tūrisma objekti un tamlīdzīgi. Rīdzinieki vislabāk noteikti zina Beberbeķus, Piejūras dabas parku, Ogres Zilos kalnus, Cenu tīreli, Zaļās vārnas liegumu un citus. Par šīm teritorijām ir jārūpējas ļoti atbildīgi. No vienas puses, mēs par to priecājamies, bet, no otras puses, šiem mērķiem ir nepieciešams diezgan liels finansējums, kuru varam iegūt no savas saimnieciskās darbības. Papildu dotācijas nesaņemam nedz no valsts, nedz pašvaldības. Faktiski Rīgas meži ar savas saimnieciskās darbības peļņu dod pienesumu pašvaldības budžetam, jo par saviem līdzekļiem apsaimnieko Mežaparku, ko pirms tam no pašvaldības budžeta darīja aģentūra Mežaparks. Peļņu nedod Rīgas pilsētas teritorijā esošie meži, kas ir jāuztur kartībā. Izdevumi ar ieguldījumiem ir jāsabalansē, un tagad, krīzes apstākļos, tas kļuvis ļoti grūti.
– Viszināmākais parks rīdziniekiem noteikti ir Mežaparks...
– Nu jau gadu SIA Rīgas meži ir deleģēti papildu uzdevumi – tagad mūsu aprūpes zonā iekļauts arī Mežaparks. Iepriekš par Mežaparku rūpējās pašvaldības aģentūra Mežaparks, kas finanšu ekonomijas rezultātā ir likvidēta, bet visas funkcijas uzticētas Rīgas mežiem. Turklāt ne tikai tās funkcijas, kas jau bija definētas vēsturiski, bet kā galvenais uzdevums ir izvirzīts Mežaparka detālā plāna izstrāde.
– Manuprāt, Mežaparkam jau sen bija nepieciešamas kvalitatīvas pārmaiņas. Kad uz tām varam cerēt?
– Es teikšu atklāti, ka uzņemties Mežaparka apsaimniekošanu uzņēmumam un man pašam personīgi bija liels izaicinājums. Arī mēs saprotam, ka, mainoties iedzīvotāju dzīves tradīcijām un vajadzībām, jāmainās arī šai unikālajai teritorijai, kas ir lieliska kultūras un aktīvās atpūtas vieta mūsu valsts galvaspilsētā. Mums pirmām kārtām jādomā par šīs teritorijas pieejamību un funkcionālo pielietojumu no visu rīdzinieku un Latvijas iedzīvotāju redzes punkta, jo tā ir nacionālā vērtība, ko nedrīkst padarīt par zonu ar ierobežotu pieejamību. Protams, Mežaparka iedzīvotājus nepriecē jaunās idejas, jo kurš gan negribētu dzīvot klusā vietā ar brīnišķīgu dabu un sakoptu vidi... Taču atkārtoju – Mežaparks ir visas sabiedrības īpašums, un ir jārada iespēja to izmantot bez ierobežojumiem.
Pirmie lēmumi par Mežaparka detālā plānojuma izstrādi tikai pieņemti jau 2006. gadā, bet šogad beidzot aktualizēti un atrasts arī finansējums – mēs to finansēsim. Tas nozīmē, ka pirmās iestrādes, lai attīstītu Mežaparku, ir jau sākušās. Domāju, ka divu gadu laikā būs rūpīgi izvērtēta teritorija, izvētītas visas idejas, un, kad tiks apstiprināts jaunais Mežaparka detālais plānojums, varēsim sākt arī praktisku tā realizāciju dzīvē. Kamēr nav konkrētas skaidrības, kur, kas un kāpēc atradīsies, tikmēr mēs nevaram veikt nekādus būtiskus infrastruktūras uzlabojumus. Zinām, ka panorāmas rats Rīgai ir vajadzīgs, taču patlaban tā būvniecība nav iespējama kaut vai tikai iepriekšminētā iemesla dēļ. Tāpat arī maz izmantots ir Ķīšezers ar piegulošo teritoriju, gribam atjaunot senas tradīcijas un iekārtot mūsdienīgu slidotavu. Cilvēki Mežaparkā labprāt nūjo, brauc ar velosipēdiem un skrituļo, skrien, slēpo, pastaigājas ...
Mums šā gada laikā ir radušās vesela virkne ideju, bet vispirms ir jāierauga viss laukums kopumā un tikai tad varam sākt kaut ko būvēt. Detālais plānojums noteikti iezīmēs jaunu laikmetu Mežaparkam kopumā.
– Cik lielā mērā izmaiņas skars dabu?
– Tas ir pats svarīgākais jautājums, – domājot par cilvēku ērtībām, mēs nedrīkstam upurēt mežu, tāpēc visi lēmumi, kas saistīsies ar koku vai krūmu izciršanu, tiks septiņreiz pārdomāti un tikai tad pieņemts viens vai otrs lēmums. Pilsētas ģenerālplāns paredz, ka tikai 30% no Mežaparka teritorijas drīkst aizņemt apbūve. Jau tagad šie procenti ir praktiski apgūti – Lielā estrāde, kafejnīcas, tāpēc jaunu apbūves teritoriju veidošana nav paredzēta. Mēs varam runāt tikai par atsevišķu koku vai krūmu izņemšanu. Pat tad, ja realizēsim visas mūsu ieceres, meža platības tiks skartas ļoti minimāli. Gribu uzsvērt, ka mēs – Rīgas mežu darbinieki – esam zaļi domājoši un nav pamata bažām, ka izpostīsim dabas dāvanas. Tiem zaļajiem, kuri agresīvi iestājas pret Mežaparka attīstību, gribu ieteikt būt objektīviem un tomēr godprātīgi paskatīties uz procesiem. Sabiedriskās apspriešanas laikā secinājām, ka iedzīvotājiem ir ļoti liela interese par Mežaparka attīstību, – ir saņemta kritika un ieteikumi, iesniegtas labas idejas. Mums ir jāizvērtē visas iespējas, un sasteigti lēmumi pieņemti netiks, – Mežaparks ir pārāk liela vērtība, lai pret to izturētos pavirši. SKD aptauja liecina, ka cilvēki Mežaparku vēlas redzēt kā aktīvās atpūtas vietu.
– Kuri ir tie, kas iebilst visaktīvāk?
– Tie, kuri Mežaparku uzskata par savu piemājas mežu. Viņi to uztver kā bezmaksas pievienoto vērtību savai mājvietai un nevēlas, lai tiktu traucēta viņu ikdiena. Es aicinu vairāk diskusijās iesaistīties tos, kuri Mežaparkā nedzīvo, bet gan vēlas to izmantot par atpūtas vietu. Kā jau teicu – Mežaparks ir nacionālā bagātība, kam jādod labums visai sabiedrībai.
– Tik tālu par nākotni, bet gribu zināt arī par tuvāko laiku. Tūlīt jau sola sniegu un salu. Vai Mežaparkā būs iespēja baudīt ziemas priekus?
– Jau pagājušajā ziemā mēģinājām radīt labvēlīgus apstākļus tiem, kuri vēlas slēpot, bet šogad darīsim to vēl aktīvāk. Papildus slēpošanas trasēm, ko iebraucam pa apgaismotām vietām, šogad kopā ar uzņēmumu Sniega tehnika esam plānojuši izveidot tādu kā ziemas atrakciju parku Lielās estrādes nogāzē, kur vasarā atrodas skatītāju rindas. Viņi sniega pūtējus jau ir piegādājuši, un soli ir noņemti. Līdzko būs atbilstoši laika apstākļi, sāksim pūst sniegu, lai izveidotu slēpošanas nobraucienus iesācējiem un bērniem, kameršļūkšanas trases. Būs arī distanču slēpošanas trase un slidotava. Mežaparks šoziem noteikti būs aktīvāks nekā iepriekš. Tā būs laba pieredze, strādājot pie Mežaparka detālā plānojuma.
ĪSUMĀ
Rīgas pilsēta ir otra lielākā meža īpašniece Latvijā aiz valsts. Pirms Otrā pasaules kara Rīgas pilsētai piederēja 70 683 ha meža fonda zemes.
Pirmie meža apgabali Rīgas pilsētas īpašumā nonāca jau 1225./1226. gadā, kad pāvesta legāts Modenas Vilhelms, kas toreiz uzturējās Rīgā, nodibināja pilsētas satversmi un Rīgas pilsētas padomi – rāti. Rīgas pilsētas iedzīvotāji aktīvi piedalījās zemes iekarošanā. Par to Rīgas rātskungi paņēma sev trešo daļu Zemgales un Sāmsalas un sesto daļu Kurzemes. Vairākums šo zemju vēl bija jāiekaro. Īpašumi no Doles salas krācēm līdz Misas upei un līdz Lielupei, tad gar jūru līdz Ķīšezeram un gar Juglas upi (tagadējās Olaines, Babītes, Mārupes, Salas pagasti, Rīgas pilsēta) palika Rīgas pilsētas īpašumā līdz pat 1940. gadam.
Pēc neatkarības atjaunošanas, pamatojoties uz likumu Par valsts un pašvaldību zemes īpašuma tiesībām un to nostiprināšanu zemesgrāmatās, Rīgas pilsēta 1995. gada 11. aprīlī uzsāka īpašuma tiesību atjaunošanu uz tai pirms kara piederējušām meža fonda zemēm. Apmēram tikpat lielas platības Rīgas īpašumā ir arī šobrīd.
Avots: www.rigasmezi.lv