Osta ir Rīgas iespēja, un tā ne tuvu nav izmantota. Dzirdam dažādus un bieži vien ne pozitīvus viedokļus par ostu kā Rīgas sastāvdaļu. Tad man ir jāuzdod jautājums: kas tad būtu Rīga bez ostas – vai tā vispār būtu? Osta šajā vietā noteikti ir bijusi daudz senāk nekā Rīga. Man nav rozā briļļu, un es nedomāju, ka ostas saimnieciskajā darbībā viss ir ideālā kārtībā, tāpēc šodien priekšā ir daudz izaicinājumu gan ostai, gan Rīgai, gan sabiedrībai kopumā. Es tiešām saskatu lielas iespējas. Ja man jautā: tieši kādas? Tad atbilde nevar būt viennozīmīga, jo katra pilsēta un katra osta izvēlas savu ceļu. Eiropā ir daudz seno ostu pilsētu, kas šobrīd saskaras ar tām pašām problēmām kā Rīga. Mums jāskatās labākie pasaules piemēri un jāatrod savs ceļš, bet nedrīkst nedomāt, kā efektīvi un sabiedrības interesēs izmantot mūsu vērtību – ūdens resursu, kas nepieder tikai dažiem ostas uzņēmumiem, bet sabiedrībai kopumā.
Hamburga - piemērs, no kā vērts mācīties
Starp Rīgu un Hamburgu var vilkt daudz paralēļu, tajā skaitā ostas aktivitāšu pārcelšanu no pilsētas vēsturiskā centra uz saimnieciskajai darbībai piemērotākām vietām. Manuprāt, lielisks piemērs ir Elbas koncertzāle, kas uzskatāmi parāda, ka pilsēta un osta var sadzīvot, līdzsvarojot vēlmes un iespējas. Koncertzāle ir ilgi gaidīta un tagad jau plaši izskanējusi kā lieliskas arhitektūras paraugs ostas, tātad industriālajā, ainavā. Piebildīšu, ka Elbas koncertzāle tapusi ciešā pilsētas un ostas sadarbībā - arī daļu finansējuma tās būvniecībai ir piešķīrusi Hamburgas osta. Šis piemērs stāsta, ka ostas aktivitātes neaprobežojas ar tradicionālo izpratni par ostas saimniecisko darbību, bet gan tā aktīvi iesaistās pilsētvides radīšanā. Vienlaikus Hamburgas osta vēsturiskās neizmantotās ēkas un būves pārvērš pilsētvidei raksturīgā teritorijā, radot jaunus kvartālus komercdarbībai, kultūras objektiem, ofisiem, mājokļiem un citiem mērķiem. Arī Rīga atbrīvotās teritorijas varētu izmantot dažādiem mērķiem - gan vidi saudzējošai industrijai, gan cita veida objektu attīstībai, turklāt izmantojot jau esošās ēkas un būves. Ne vienmēr viss ir jānojauc, lai sāktu kaut ko jaunu - Hamburga ir tam labs piemērs.
Arī Brisele veic rūpīgu industriālo zonu analīzi, un pie viena galda sēž industriju pārstāvji, arhitekti, attīstītāji un pilsētas vadība, lai no pilsētas industrija nepazustu pavisam, bet tā būtu saskaņā ar pilsētas attīstību un sabiedrības vajadzībām.
Sabiedriskais transports - laivas starp Vecmīlgrāvi un Bolderāju
Daugava Rīgu sadala divos krastos, un no Rīgas centra tiltiem abos virzienos - līdz Daugavgrīvai un Mangaļsalai - ir ievērojams attālums. Jūnija vidū organizēju tikšanos ar pašvaldības pārstāvjiem, apkaimju iedzīvotājiem, ostas vadību, tūrisma industrijas ļaudīm un citiem interesentiem, lai radošā atmosfērā apspriestu pieklusušo ideju par Vecmīlgrāvja un Bolderājas savienošanu ar sabiedrisko transportu - šajā gadījumā tās būtu laivas, kas savienotu abus krastus un kursētu pēc grafika. Ostas vadība atzīst, ka Daugava nav un nevar būt ostas pārvaldes īpašums - tai ir jābūt pieejamai, un saprātīgi jāizmanto esošie resursi.
Satiksme varētu būt viens no veidiem, kā Daugavu izmantot sabiedrības interesēs. Šobrīd nav atbilstošas infrastruktūras - piestātņu, pievedceļu un jaunajai situācijai atbilstošu pilsētas pasažieru pārvadājumu maršrutu. Jāteic, ka ne vecmīlgrāvieši, nedz Bolderājas iedzīvotāji nebija pat domājuši par šādu iespēju, bet būtu taču labi, ja no Daugavgrīvas un Bolderājas iedzīvotāji varētu ātri nokļūt, piemēram, Ziemeļblāzmā uz koncertu, savukārt Vecmīlgrāvja un Mangaļsalas iedzīvotājiem pavērtos jaunas iespējas atrast darbu otrā krastā, kur izvietoti vairāki lieli uzņēmumi. Variāciju, kā izmantot šo ūdensceļu, ir ļoti daudz. Tagad ir laiks analizēt, rēķināt un saprast, kā Daugavu un ostu integrēt pilsētas dzīvē.