Šodien grausts – rīt briljants

Būtisks mūsdienu Eiropas pilsētu tūristu pievilkšanas magnēts ir vecpilsētas, kurās saglabājusies viduslaiku apbūve.

Brige, Florence, Tallina, Strasbūra var lepoties ar ļoti pievilcīgu viduslaiku arhitektūru. Taču ir aplami iedomāties, ka šī arhitektūra skaitījās ievērības cienīga jau kopš uzbūvēšanas brīža. Īpaši tas attiecas nevis uz monumentālām, greznām pilīm vai baznīcām, bet gluži parastām dzīvojamām mājām, kurās dzīvoja vienkāršie pilsētu iedzīvotāji.

Plašākas sabiedrības acīs šīs senās celtnes par pašvērtību kļuva tikai pēc Otrā pasaules kara, kad ārkārtīgi daudzas Eiropas vecpilsētas tika līdz pamatiem sagrautas un cilvēki pēkšņi apjauta, kādas vērtības ir zudušas. Tagad katra necilākā viduslaiku būdiņa tiek sargāta kā īpaši dārgs arhitektūras piemineklis. Taču tā nebija vienmēr. Arī pie mums.

Vēl pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Ulmaņa valdība plānoja vācisko Vecrīgu nolīdzināt līdz ar zemi un tās vietā uzcelt jauno, latvisko Rīgu. Doma laukums un tagadējā finanšu ministrijas ēka ir šo ieceru uzskatāms rezultāts. 1940. gads un tam sekojošie notikumi tālāku šo plānu realizāciju izjauca, taču arī pēc kara daudzas samērā viegli atjaunojamas viduslaiku celtnes tika nojauktas. Piemēram, būvējot Politehnisko institūtu, tika nojaukti veseli senās apbūves kvartāli.

SVARĪGI PAT SĪKUMI. Atjaunojot koka ēkas, svarīgi ir atjaunot arī detaļas - durvis un īpaši jau logus. Šis nams ir pozitīvs paraugs. Plastikāta pakešu logi autentiskā koka mājā izskatītos kā barbarisms. Diemžēl Rīgā šāda barbariska attieksme ir visai bieži sastopama / Foto: Bens LATKOVSKIS

Nabadzības simboli?

Kopš brīža, kad ikviena viduslaiku celtne kļuva par pašvērtību, ir pagājis jau krietns laiks. Ir izaugušas vairākas paaudzes, un, ja tagad kādam ienāktu prātā nojaukt kādu senu celtni Vecrīgā, tad pār viņa galvu veltos neviltota sašutuma vilnis. Taču 21. gadsimtā par pašvērtību kļuvušas (vai vēl tikai kļūst) jau jaunākas, bet mūsdienu pasaulē ne mazāk eksotiskas celtnes. Runa ir par koka arhitektūru. Īpaši eksotiski (un tāpēc vērtīgi) koka mājas izskatās samērā lielu pilsētu arhitektūras vidē. Vecas koka mājas pilsētu centrā 21. gadsimtā ir liels retums, jo Eiropas lielajās pilsētās koka ēkas pārtrauca būvēt jau 19. gadsimta otrajā pusē (galvenokārt ugunsdrošības dēļ). Koka ēkas pilsētās bez žēlastības jauca nost visu 20. gadsimtu, jo vēl pavisam nesen šādas mājas šķita atpalicības un nabadzības simbols. Tieši tāpēc, ka tās kļuvušas tik retas, tās mūsdienās strauji kļūst par pašvērtību.

Pēc neatkarības atjaunošanas 1991. gadā atklājās, ka Rīgā ir ļoti daudzas vecas, noplukušas mājās. Īpaši jau koka mājas. Šīs mājas ne tikai no ārpuses izskatījās pagalam nolaistas, bet arī iekšpusē bija nožēlojamā, necivilizētā stāvoklī - daudzviet bija sausās atejas koridoros, nekādu labierīcību, krāsns apkure, šķības grīdas un nosēdušies māju pamati. Cilvēki, kuri dzīvoja šajās mājās, bija nelaimīgi, ka jādzīvo tik drausmīgos apstākļos. Šīs ēkas radīja depresīvu iespaidu, un bieži vien arī šajās mājās dzīvojošais kontingents šo iespaidu tikai pastiprināja. Vispārējais viedoklis bija nepārprotams - šīs mājas pēc iespējas drīzāk jānojauc.

Taču jau deviņdesmito gadu otrajā pusē atsevišķi arhitekti, pirmām kārtām Zaiga Gaile un Pēteris Blūms, iestājās, ka šīs mājas ir jāsaglabā un tās ir mūsu lepnums. Par viņiem smējās un teica, lai viņi paši iet dzīvot tajās vecajās mājās, kur uz tualeti jāiet ārā. «Padomājiet par cilvēkiem, kuriem tādos apstākļos jādzīvo,» skanēja iebildes.

NĀKOTNĒ SKATOTIES. Lai arī daudziem šķiet, ka ceļā no lidostas uz centru Kalnciema ielas posms no Lielirbes ielas līdz Slokas ielai ir vispāķiskākais, patiesībā tas ir vienīgais, kurā iezīmējas Rīgas savdabība un šarms. Tiklīdz atradīsies investīcijas, šis posms kļūs par izcilu Rīgas pirmo vizītkarti / Foto: Bens LATKOVSKIS

Droši vien līdzīgus argumentus izteica visnotaļ saprātīgi cilvēki pirms vairāk nekā 80 gadiem, kad ne tikai Rīgā, bet arī daudzviet citur Eiropā tika jaukta nost ikdienišķā (tā, kas nebija pietiekami grandioza un grezna), novecojusī un laika zoba saēstā viduslaiku arhitektūra. Šo redzējumu var saprast. Patiesi, kāpēc gan cilvēkam jādzīvo vecā mājā bez ērtībām, ja var dzīvot modernā, labiekārtotā miteklī? Šī pretruna starp sabiedrības vēlmi saglabāt kaut ko senu, vēsturisku un atsevišķu indivīdu, kam jādzīvo šajās vecajās mājās, ir problēma, kas jārisina. Ne katrs šādā vecā mājā dzīvojošais var nonākt pie pārliecības, ka senā mājā dzīvot ir stilīgi. Ir gluži pašsaprotama cilvēku vēlme dzīvot komfortablā vidē. Ja kāds gadu desmitiem ir mocījies ar grūti apsildāmu mājokli, bez dušas, siltā ūdens un citām mūsdienās elementārām labierīcībām, tad visi augstie vārdi par arhitektūru, vēsturi un tamlīdzīgi viņam var izklausīties kā ņirgāšanās.

Jāveido jaunas Vecrīgas

Jārada apstākļi, lai šādas senas mājas būtu izdevīgi saglabāt. Tas izdarāms vienīgi tad, kad sabiedrība būs nonākusi līdz vispārējai atziņai, ka vecām mājām ir pašvērtība. Turklāt ne tikai atsevišķām mājām, bet veseliem rajoniem. Tad, kad sabiedrība ir pietiekami nobriedusi, lai šajās vecajās mājās saskatītu šarmu un pievilcību, tad atrodas gan privātā, gan valsts, gan pašvaldību nauda, kas ir galvenais priekšnoteikums, lai šīs mājas pārvērstu no nožēlojamiem graustiem par prestižām, labiekārtotām mājām turīgiem pilsētniekiem.

Latvijā un Rīgā pamazām šis process notiek. Jau tagad Rīgā ir daudzi sekmīgi koka arhitektūras atjaunošanas piemēri. Ir izveidots Koka arhitektūras centrs Kalnciema ielā. Ķīpsalā, Kalnciema ielas rajonā un citur dzīvokļi renovētās vecās koka ēkās cenas ziņā ir salīdzināmi ar jaunajiem projektiem. Ņemot vērā tuvumu centram, pat dārgāki. Nav šaubu, ka dzīvošana stilīgā arhitektūras piemineklī ar laiku kļūs arvien prestižāka. Arī rajona, kur šādu pieminekļu daudz, prestižs tikai pieaugs.

Par viduslaiku arhitektūru šobrīd nav šaubu, ka tā ir vērtība, taču par vecajām koka mājām tādas vispārējas pārliecības vēl nav. Tā tikai pamazām veidojas. Tāpēc, piemēram, Āgenskalna rajons, kurš varētu kļūt (ja tiktu glīti sakopts) par izcilu 20. gadsimta pirmās puses pilsētu priekšpilsētas apbūves pieminekli, tiek regulāri piedrazots (no arhitektūras viedokļa) ar dažādiem RIMI un Maxima tipa šķūņiem.

ELEGANTI. Šāda koka ēka Daugavgrīvas ielā, piecdesmit metrus no maģistrālās K. Valdemāra ielas Pārdaugavas pusē, jebkurai kompānijai ir krietni prestižāks īpašums nekā tradicionālais ofiss Skanstes rajona jaunbūvē / Foto: Bens LATKOVSKIS

Galvenā tūrisma pērle

Koka arhitektūra jau pavisam drīzā nākotnē varētu kļūt par vienu no Rīgas galvenajām tūrisma pērlēm, jo Vecrīga, protams, ir jauka un mīlīga, bet iespaidīguma ziņā atpaliek no daudzām citām līdzīgām vecpilsētām, piemēram, Briges, Prāgas un pat no Tallinas. Rīgu dažkārt mēdz dēvēt arī par jūgendstila arhitektūras galvaspilsētu, un tas nav pārspīlējums, tomēr, kā norāda arhitekts Pēteris Blūms: «Uz Zemes ir tūkstošiem akmens pilsētu, un tajās ir miljoniem mūra namu. Cik uz Zemes palicis koka pilsētu? Maz. Milzīgs retums. Rīga ir viena no tām. Koka namu Rīgā ir tiešām daudz. To skaits pirms nepilna gadsimta bija, skan ausij neticami - vairāk nekā 12 000. Iedomājieties, baroka, klasicisma, historisma, šveiciešu stila, jūgendstila! Tikai no koka! No pilīm līdz būdiņām, no teātriem līdz malkas šķūnīšiem - nevainojamā stila izpildījumā!»

Atšķirībā no citām Eiropas valstīm Rīgā koka arhitektūra turpināja attīstīties līdz pat Otrajam pasaules karam. Savukārt par to, ka padomju gados Rīgas koka arhitektūrai gājis secen Rietumeiropā izplatītais modernisma arhitektūras vilnis, lielā mērā jāpateicas hroniskajam dzīvojamās platības trūkumam. Ar zināmu piespiešanos 50 okupācijas gados var atrast arī vienu otru plusu. Viens no tādiem ir daļēja vides konservācija. Ir milzīgi izkropļojumi (lielpaneļu daudzdzīvokļu māju mikrorajoni), bet daudzviet ir saglabājusies senā apbūve, kura brīvā tirgus apstākļos, visticamāk, būtu nojaukta.

Standartapbūve nav interesanta

Gandrīz droši var teikt, ka Kalnciema iela no Lielirbes ielas līdz Slokas ielai būtu gluži citāda, nekā tā ir tagad. Tā būtu apaugusi ar it kā modernām, bet patiesībā garlaicīgi vienveidīgām ēkām, kādu pasaulē ir miljoniem un kas neizraisa nekādu interesi. Lai arī daudziem vēl tagad šķiet, ka ceļā no lidostas uz centru šis posms ir visatpalikušākais, patiesībā tas ir vienīgais, kurā kaut kā iezīmējas Rīgas savdabība. Tiklīdz atradīsies investīcijas, šis posms kļūs par izcilu Rīgas pirmo vizītkarti. Esmu pa pasauli daudz ceļojis un varu droši teikt, ka pēdējā pusgadsimta standarta apbūvi (tāda kā Rīgā ir Saules akmens vai LMT biroja ēka) tūristi pat nepamana. To neredz, tāpat kā garāmbraucošās automašīnas, kuras ir vienādas Parīzē, Rīgā vai Maskavā.

Kāds var domāt, ka Tallinā ir uzbūvēts moderns centrs ar mūsdienīgu arhitektūru un igauņi atkal ir mums priekšā, bet tādu centru pasaulē, bez pārspīlējuma, ir tūkstošiem. Tūrisma iespaidu apmaiņas portālā tripadvisor.com Tallinas viesi šo centru pat neievēro. No vides unikalitātes viedokļa tas ir gluži ikdienišķs. Nekādas savdabības vai oriģinalitātes. Tajā pašā laikā Rīgā ir ne tikai vecpilsēta un jūgendstila arhitektūras šedevri kuplā skaitā, bet arī daudz kur citur jau sen kā nojauktu koka ēku. Rīgas aizsargātajā vēsturiskajā teritorijā 10% visu ēku ir koka, bet kopumā galvaspilsētā tādu ir tuvu 4000. No tām UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļautas ap 500, senākās no 18. gadsimta.

Visticamāk, tuvāko 10-20 gadu laikā ne tikai starp arhitektiem un atsevišķiem pilsētvides entuziastiem, bet arī plašos iedzīvotāju slāņos nāks apskaidrība, ka vecās koka mājas ir liela vērtība, un pilsētas viesi ies ne tikai uz Vecrīgu un Alberta ielu, bet klejos arī pa Pārdaugavas koka apbūves rajoniem. Gribētos ticēt, ka līdz tam laikam šī galvaspilsētas teritorija būs savesta tādā kārtībā, lai par tiem nebūtu jākaunas, kā tas diemžēl ir tagad. Jācer, ka Rīgas vadībai ir sapratne, ka šī nākotne ir jātuvina pēc iespējas drīzāk.