Par Rīgas arhitektūru pasaules kontekstā; par to, kas ārzemniekiem, viesojoties Rīgā, liek izsaukties «oh»; par to, ar ko varam lepoties un no kā būtu jākaunas; kas būtu jādara Rīgas mēram, lai viņš ar labu vārdu ieietu vēsturē, saruna ar arhitekti Zaigu Gaili.
- Ja pie mums atbrauktu kāds arhitekts, kurš neko par Rīgu un Latviju nebūtu dzirdējis un vairākas dienas pastaigātu pa pilsētu, pabraukātu pa valsti, kas jums būtu vairāk - lepnums vai kauns par to, ko viņš redzētu?
- Noteikti lepnums. Pie mums brauc daudzas specializētas arhitektu grupas. Man raksta aģentūras, arhitektu biroji un arhitektu savienības. Lielākoties no Vācijas, Skandināvijas, Nīderlandes, Dānijas. Par Latviju un Rīgu arhitektu vidū ir liela interese. Tā kā mans lauciņš ir koka mantojums un Berga bazārs, tad esmu gandrīz uz pusslodzi grupu vadītāja. Tūlīt 3. oktobrī būs vācu arhitektu grupa. Nupat bija Nīderlandes studentu grupa, un viņi bija sajūsmā. Varu precīzi pateikt, ko viņi redz. Viens ir Rīgas daudzveidība. Viņi saka: «Mēs negaidījām, ka Rīga ir tik daudzveidīga.» Ir centrs, apkārtnes rajoni, Pārdaugava, ūdensmala, bet arhitektūra visur ir ļoti dažāda.
- Kas tieši viņiem šķiet tāds, kas liek izsaukties - oh!?
- Ir trīs lietas, kas viņiem liek aizrauties elpai. Viena ir Vecrīgas viduslaiku apbūve, otrs - Alberta iela, Eizenšteins un jūgendstila mantojums, Elizabetes ielas gals klusajā centrā. Viņi ir pārsteigti par to, cik var būt greznas mājas, turklāt ļoti dažādas - ar veidojumiem, ar skulptūrām, un kā varēja gadīties, ka Rīgā ir tāda arhitektūras bagātība. Trešais ir koka mantojums. Par visiem šiem trim elementiem esam UNESCO mantojuma sarakstā. Lai redzētu koka arhitektūru, viņi nāk uz Ķīpsalu (es tur pati dzīvoju), un grupas nāk nepārtraukti; nāk individuāli; brauc ar riteņiem un runā visās pasaules valodās. Visi, ķīnieši, japāņi, jautā - kā tas ir iespējams, ka Rīga ir tik daudzveidīga? Tā ka noteikti - tas ir lepnums.
- Ne velti jautāju par arhitektu, kurš ietu nevis pa jūsu vai citu gidu ieteiktajiem maršrutiem, bet pats uz savu galvu. Piemēram, izkāpjot no autobusa autoostā, nekāds īpašs lepnums nerodas.
- Jā, tāda pati ir mūsu dzelzceļa stacija. Liels, nesakārtots supermārkets. Man ir kauns par Rīgas centrālo staciju, un man ir kauns par autoostu, bet es ļoti ceru, ka ar Rail Baltica izbūvi šīs vietas sakārtosies. Ļoti ceru, ka tās sakārtosies pareizā virzienā. Mūsu vecais stacijas ansamblis, kādu es piedzīvoju savā jaunībā, bija brīnišķīgs. Centrālais tornis ar gaismas elementiem bija viens no pirmajiem tādiem pasaulē. Tad tam visam gāja pāri investori, piecēla klāt Stockmann, izveidoja visu to mudžekli un… (Smagi nopūšas.) Visu uzreiz mēs nevaram sakārtot, bet uz to ceru. Ja skatāmies bulvāru loku, tur, kur Brīvības piemineklis, kanālmala ir ļoti sakārtota. Tagad cilvēki brauc pa kanālu ar koka laivām, un katrs, kurš izbrauc šo maršrutu, novērtē, cik kanālmalas ir sakoptas. Tiesa, kad aizbrauc līdz Stockmann un tirgum, tad tur ir kloāka. Sāk attīstīties arī Rīgas ūdensmalas. Daugavā ir daudzas jahtas, kursē prāmji, un uz upes ir atgriezusies dzīvība, kas pirms divdesmit gadiem bija pazudusi. Rīgas pils ir sakopta, laukums pie tās sakārtots, Kaļķu iela ir tāda, kāda tā ir - īsta tūristu iela, un tūristu ielas (Līvu laukums) - tās ir šausmas.
- Jūs pieminējāt kanālmalu, kura tika sakārtota Ārgaļa laikā, un toreiz bija liels troksnis par it kā lielu izšķērdību. Ja tagad Ušakovs gribētu ieiet vēsturē un aicinātu jūs kā pazīstamu arhitekti izstrādāt Rīgas uzlabošanas plānu, tad ko jūs piedāvātu?
- Ušakova laikā pabeidza Nacionālo mākslas muzeju, tagad ir VEF Kultūras pils, Krievu teātris un Nacionālais teātris. Tā ka nevar teikt, ka nekas netiek darīts. Tagad visus tracina ielu bruģēšana, bet tas ir ārkārtīgi svētīgs darbs. Mēs drusku pacietīsimies, bet mums būs sakārtotas pilsētas galvenās ielas - ar apmalēm, nobrauktuvēm. Pirmais solis bija Barona iela, un Ušakovs jau pats atzīst pieļautās kļūdas. Projekts bija stipri pārspīlēts, izgāzta liela nauda. Projekts bija slikts. Es katru dienu braucu ar riteni, un manu acu priekšā viss notika. Viņi joprojām netiek galā, jo tur ir ļoti dažādi materiālu salikumi. Nezinu, vai šī iela ir nodota ekspluatācijā? Galvenais, ka projekts sarežģīts pilnīgi nevajadzīgi. Mums stāstīja, ka arī ārzemēs tā darot, bet tās ir pilnīgas muļķības. Jo vienkāršāk, jo labāk. Tas, ko šogad dara, manuprāt, jau ir daudz labāk. Nupat runāju ar [Rīgas domes Satiksmes departamenta vadītāju Emīlu] Jakrinu. Viņš saka: man ir 40 bruģētāju. Es neko nevaru izdarīt, jo trūkst darbaspēka. Ielu bruģētāju ir tik, cik ir, un nevar pie šī darba likt katru, kurš var pacelt bruģakmeni. Tagad plāksnes tiek liktas kvalitatīvi, un mūsu galvenās ielas būs sakoptas. Priecāsimies par to, jo tas, ka Rīgu bruģē, ir lieliski. Tikko biju Hamburgā. Tur notiek tāpat, un visa Hamburga ir viens liels būvlaukums.
- Bet ja mēs tā plašāk paskatāmies, no putna lidojuma?
- Nevajadzētu žēloties. Viss tomēr notiek. Ar ko Ušakovs varētu ieiet vēsturē? Ar kultūras objektiem. Mana vīzija par Rīgu ir - vēsturiski internacionāla metropole. Rīga nav latviešu pilsēta. Mēs zinām. Tā ir vācu pilsēta. Ulmanis jau bija gatavs nojaukt visu Vecrīgu. Viņš daudz ko nojauca. Tajā laikā Vecrīgas viduslaiku apbūvē neredzēja vērtību. Tika nojauktas mājas vairāku kvartālu platībā. Pēc kara bija Vecrīgas nojaukšanas otrā kārta, ko labi var redzēt filmā Šķēps un roze, kur rok pamatus Politehniskajam institūtam, bet Luijs Šmits vēl turas savā viduslaiku mājiņā. Tā jūsma par to, ka mēs celsim jaunu pasauli, cilvēkus pavada visu laiku. Ulmanis šajā ziņā bija pilnīgi traks. Viņam Uzvaras ceļa ass bija plānota no vietas, kur arī tagad ir Uzvaras laukums, Uzvaras bulvāris, tilts un tālāk pa tagadējo [no paplašināšanas izglābto] Kaļķu ielu līdz Brīvības piemineklim, un tālāk uz Brīvības bulvāri. Tad nāca padomju laiks un Vecrīgā ielika iekšā Politehnisko institūtu. Tad pirmo neatkarības gadu jūsma - Melngalvju namu uztaisām atpakaļ, Rātsnamu uztaisām, un tagad tur ir tāda kā Disnejlenda. Pilnīgi mākslīgs veidojums, un par to man ir kauns. Pa vidu vēl mūsu nelaimīgais Okupācijas muzejs un Strēlnieku laukums.
- Ko tur vajadzētu darīt, lai glābtu Vecrīgu kā vienotu ansambli?
- Vienotu ansambli tur nekad vairs nevarēs dabūt. Tur ir dažādība, un varbūt par to mums nevajag uztraukties. Mēs esam pieraduši pie tām mājām, kuras uzceltas pirmās neatkarības laikā, teiksim, Finanšu ministrija. Ir atjaunota Birža, ir Doma laukums, kaut ko vēl uzbūvēs, sakops, un arī Okupācijas muzejam un Politehniskajam institūtam ir sava vieta. Ļoti ceru, ka vecajā Politehniskā institūta ēkā būs Laikmetīgās mākslas muzejs. Brīnišķīga vieta, un tas ir viens no maniem sapņiem. Pasaules globālais tūrisms ar lētiem avioreisiem ir pārvērtis vēsturiskos pilsētu centrus par caurstaigājamiem koridoriem. Tūristiem tiek radītas visas tās lētās ēstuves. Līvu laukums ir pilnīgi bezcerīgs. Tā ir komerciāli iekārojamākā vieta Rīgā, un tur esošās būdas izdzenāt nav iespējams. Katrs tirgotājs tur cenšas iebāzties. Kā tur parādījās Kaļķu vārti? Pilnīgi ārprātīga būve, un nevar saprast, kas tādu varēja saskaņot? Šausmīga. Bet tas ir visur pasaulē.
- Varbūt Rīgai vajadzētu citu tēlu, citu seju?
- Es Rīgu gribētu redzēt kā kultūras galamērķi. Viļņa ir katoliska un barokāla pilsēta, Tallina ir daudz mazāka, bet Rīga kā metropole. Daudzi tūristi brauc tūrē pa visām Baltijas valstu galvaspilsētām un ir pārsteigti, cik Rīga ir liela un varena pilsēta. Tā visa faktiski tika uzbūvēta 19. un 20. gadsimta mijā, kad šeit attīstījās kapitālisms. Es vēl šodien nevaru aptvert, kā pārdesmit gadu laikā sabūvēja visas greznās mājas, kad katra māja ir tik skaista. To varēja izdarīt, lai gan nebija ceļamkrānu un ķieģeļus nesa ar rokām. Te, kur mēs esam Berga bazārā, bija smilšu lauki un koka namiņš. Visu, kas ir tagad, uzbūvēja Kristaps Bergs un Konstantīns Pēkšēns. Arhitektu toreiz nebija nemaz tik daudz, bet viņi strādāja ar apbrīnojamu ražību. Mājas cēla vienu pakaļ otrai un katrai uzbūvēja greznu fasādi. Šīs mājas stāv vēl šodien. Bet mēs nespējam to apgūt. Kāpēc stāv 500 tukšas mājas Rīgas centrā? Tāpēc, ka visi vēl joprojām skatās uz ātro naudu. Atjaunot vēsturisku piecstāvu mūra māju ir sarežģītāk un dārgāk nekā tukšā vietā uzbliezt debesskrāpi. Būs New Hansa city, redzam Z-torņus, kas ir pietiekami korekti un man netraucē. Domāju, ka Ķīpsala vairāk neattīstīsies, tur visi milzu projekti ir apstājušies. Tad, kad sabiedrība būs tiktāl nobriedusi, ka ieguldīs vēsturisko ēku atjaunošanā, Rīgas centrs atdzīvosies. Ir liela problēma, ja tev ir vēsturisks privātīpašums, bet nav nekādas pretimnākšanas no valsts un pilsētas puses. Tev ir tikai papildu slodze, jo jāiekļaujas detalizētā regulējumā.
- Rīgas liela priekšrocība (no ainaviskā viedokļa) ir tā, ka pilsētu šķērso liela, plata upe. Centra pusē šī upe ir norobežota…
- …Ar autostrādi.
- Ko šajā lietā varētu labot?
- Ja nāktu viens mērs un Vecrīgas platumā ielaistu to autoceļu pazemē, un pielaistu cilvēkus klāt pie upes, tad viņš noteikti ieietu vēsturē un ne tikai es, bet visi rīdzinieki būtu viņam ļoti pateicīgi. Tad mēs visi varētu mierīgi pastaigāties pa platu, labiekārtotu krastmalu, un tur būtu kafejnīcas, bērnu rotaļu laukumi, promenādes. Brīnišķīgi. Ievērojiet, cik mēs labi jūtamies, kad uz svētkiem Daugavmalā ir liegts iebraukt. Visā pasaulē ūdensmalas un bijušās ostas ir iekārotākās vietas. Tās intensīvi attīstās Kopenhāgenā, Hamburgā un citur.
- Vai šo priekšlikumu esat piedāvājuši Ušakovam?
- Par to ir daudz runāts. Ar katru mēru ir runāts no jauna, bet viņi kaut kā nevar uz to saņemties.
- Man ir sajūta, ka pilsētas vadībā ir grūti pieņemt jebko, kas iet pretī autovadītāju interesēm, jo viņi joprojām dzīvo vecajā paradigmā.
- Pasaules tendences ir tādas, ka pilsētas centrā cilvēks, viņa labsajūtas un ērtības ir Nr. 1. Es negribu pie stacijas iet tunelī. Kāpēc man jāiet tunelī? Lai mašīnas brauc tunelī. Tā tas arī drīz būs. Tas pats būs Daugavmalā, un pie tā nonāks. Es pati jau 20 gadus braucu ar riteni. Tikai. Es braucu ar riteni visu ziemu. Manos gados neredzu tur nekādu problēmu, ja tu pareizi apģērbies. Man ir ziemas riepas. Tas attīstās, un cilvēki sāk atkal radināties iet kājām. Sākumā, kad apmetos dzīvot Ķīpsalā, biju ļoti vientuļa riteņbraucēja, bet redzu, kas notiek. Pilsētu nosprosto tilti. Pēc pirmā septembra pār to nevar normāli pārbraukt. Kā pasaulē dara? Tiek nodrošināta absolūta prioritāte sabiedriskajam transportam, kas kļūst prestižs, jo tas ir ērts un jūs visur varat nonākt laikā. Pilsētas centru jūs varat izstaigāt kājām, un parādās arvien vairāk riteņbraucēju celiņu. To es tiešām redzu. Mainās arī gājēju un autobraucēju kultūras līmenis. Mums visiem ir jāsadzīvo. Kādreiz, ja biji nopircis dārgu mašīnu, tad juties varenāks par visiem. Tagad tas viss pasaulē mainās un mašīnas vairs nav modē.
- Rīgas centrs ir glīts un eiropeisks, bet nomales pabēdīgā izskatā.
- Man sirds sāp par Āgenskalnu, kur ir brīnišķīgs koka mantojums. Ja es būtu Rīgas mērs, tad mēģinātu sakārtot tur infrastruktūru, līdzīgi kā to izdarīja Ventspilī, kur salika jaunas komunikācijas, bruģi, un tad tā vecā māja ir uzlikta uz laba pamata un veidojas kārtības sajūta. Āgenskalnā tas viss ir diezgan šausmīgi.
- Ko darīt ar mikrorajoniem, ar turienes daudzstāvu apbūvi, kura īpaši neatšķiras no Krievijas provinces pilsētu apbūves?
- Ar labiekārtošanu, bērnu laukumiem, apstādījumiem, bruģētām ietvēm ir jāceļ vides sakārtotības līmenis. Rīga nav augoša pilsēta. Mums iedzīvotāju skaits samazinās. Ja citur pasaulē cilvēki nāk pilsētā iekšā un viņiem nav kur palikt, tad mums tā nav. Tas nozīmē, ka mēs varēsim nākotnē nodrošināt cilvēkiem arvien labākus apstākļus. Jāatceras vienīgi, ka pagalmus aizbūvēt nedrīkst. Par transportu runājot, pasaulē ļoti modē ir tramvaji, un tas arī Rīgai ir visperspektīvākais sabiedriskā transporta līdzeklis.
- Kuras būtu tās jaunbūves, kuras jūs varētu ar lepnumu rādīt saviem ārzemju kolēģiem kā mūsdienu Latvijas arhitektūras pērles?
- Diemžēl tādu nav daudz. Nacionālā bibliotēka. Es biju viena no šīs būves pretiniecēm, jo ārpus centra un ārpus Rīgas vēsturiskā mēroga, ārpus konteksta un šīs ēkas dēļ nojauca agrāko apbūvi. Nepietika naudas apkārtnes labiekārtošanai un apakšzemes stāvvietai, bet šis projekts tomēr labi atspoguļo mūsu versmaino neatkarības atjaunošanas laiku, kad uzaicinājām pasaules līmeņa arhitektu, latvieti no ASV, kurš šajā celtnē iekļāva zināmu simbolismu. Galvenais simbols, ka tā ir bibliotēka, kultūras būve, nevis kaut kāda banka. Neviena banka Rīgā nav smuka. Diemžēl 25 gadu laikā, kamēr bibliotēkas projekts tika realizēts, tas novecoja. Mainījās visa pasaules domāšana, un mūsdienās prioritāte ir energoefektivitāte, kuras ietvaros stikla sienas ir neprāts. Uzturēšanas izmaksas ir ļoti augstas, un ēkas fasāde jāmazgā divas reizes gadā. Tomēr pats fakts, ka Gaismas pili uzcēla, ir apsveicams. Tomēr visi, kas brauc uz Rīgu, atzīst, ka mūsu spēks ir tieši rekonstrukcijas. Mūsu mantojums un tas, kā mēs to padarām interesantu šodienai.
- Vai ir kāds pozitīvs piemērs, kur vēsturiskā apbūvē labi iegulst moderna jaunbūve?
- Es kā labu piemēru nosauktu sarkano mājiņu pie Pētera baznīcas (arh. Jaunromāns un Ābele), kas dabūja arhitektu gada balvu 2015. gadā. Vairāk uz sitienu nevaru nosaukt. Bet visā pasaulē ir ļoti maz piemēru, kur vēsturiskā vidē ir labi ielikta moderna ēka. Burbuļarhitektūras ēra, kad obligāti ar kaut ko vajag pārsteigt, pasaulē ir beigusies. Varbūt vēl palikusi Dubaijā un Ķīnā. Mūsu spēks ir, ka varam eleganti un smalki darboties ar vēsturisko mantojumu. Es gribētu visiem novēlēt, lai mēs savā pilsētā labi justos un sajustu, ka pilsēta ir domāta mums.