Rīgas vēstures ikona – Melngalvju nams

Kas ir šis brīnumainais, par Rīgas sirdi dēvētais nams? Kas zināms par ēku, kura jau kopš 14. gadsimta bijusi Vecrīgas un visas pilsētas nozīmīgākā sabiedriskā celtne? Tik zināms un vienlaikus tik nezināms ir nams, kas nes leģendu apvīto melngalvju vārdu.

Pilsētas simbols

Melngalvju nams, kas kā grezna arhitektūras pērle šobrīd rotā vienu no Vecrīgas galvenajiem laukumiem, tika uzcelts 14. gadsimta sākumā. Tā laika rātskungi un tirgotāju ģildes tieši šajā namā satikās, vadīja sapulces, parakstīja līgumus, rīkoja pieņemšanas un arī svinēja svētkus. Sākotnēji - 1334. gadā - ēkai tika dots pavisam cits nosaukums - to dēvēja par Jauno namu. Tam bija paredzēta būtiska loma tā laika uzņēmējdarbības attīstībā, tāpēc to cēla pilsētas centrā iepretī viduslaiku rātsnamam. Lai arī sākotnēji Jaunais nams vizuāli vairāk līdzinājās liela izmēra viduslaiku dzīvojamai mājai, tolaik tā bija lielākā un nozīmīgākā sabiedriskā ēka pilsētā. To apstiprina arī Latvijas Arhitektūras muzeja vadītāja Ilze Martinsone: «Šis nams ir senākā nozīmīgā sabiedriskā celtne Rīgā, kas tika uzbūvēta 14. gadsimtā. Citas sabiedriskas ēkas no šī laika mums nav saglabājušās, tikai sakrālā arhitektūra, proti, baznīcas. Ēka bija starptautiska Rīgas pazīšanas zīme jau no manierisma laika, kad izveidojās Melngalvju namam raksturīgā fasāde.»

Neprecēto tirgotāju nams

Kopš nama uzcelšanas tajā pulcējās tā laika tirgotāji, lielajā zālē dažādu ģilžu pārstāvjiem bija katram savs sols, pie kura tad arī notika svarīgākās apspriedes un lēmumu pieņemšana. Galvenie nama īrnieki daudzu gadu garumā bija vācu izcelsmes neprecētie tirgotāji, kuģotāji un dēkaiņi melngalvji, kā arī pilsoņi, kuri pārstāvēja Lielo ģildi. 1687. gadā melngalvji kļuva par vienīgajiem īrniekiem un ēkas apsaimniekotājiem. Tieši tolaik pilsētnieki namam sāka dot melngalvju vārdu. Bet pilnīgi oficiāli par Melngalvju namu to varam saukt kopš 1721. gada, kad ēku savā īpašumā pārņēma Melngalvju biedrība. Melngalvju organizācija, kuras saknes meklējamas vēl 13. gadsimta beigās, darbojās vairākās Baltijas viduslaiku pilsētās, bet īpaši spēcīga un bagāta tā bija tieši Rīgā.

Reprezentācijas nams augsto viesu uzņemšanai

Melngalvji bija greznas dzīves cienītāji un tādu padarīja arī savu namu Rīgā - tieši pateicoties viņu ieguldījumam un augstajām prasībām, nams ieguva savu ārējo veidolu, greznāks kļuva arī iekštelpu iekārtojums. Sekojot 16. gadsimta arhitektūras un interjera tendencēm, tika uzlabota nama fasāde, pie nama zāles sienām parādījās valdnieku portreti, tika iegādātas visdārgākās lustras, izveidots muzikantu balkons un ieviesti daudzi citi jaunumi. Kopš 17. gadsimta arvien biežāk pilsētai svarīgi viesi tika sagaidīti tieši šajā namā - te ciemojušies gan cari un karaļi, gan padomnieki un sūtņi. Labi bruņoti, grezni tērpti un ar vislabākajām manierēm apveltītie melngalvji nereti augstos viesus sagaidīja jau pie pilsētas robežas un tad veda uz savu namu. Viņu klātbūtne katrai sagaidīšanai piešķīra īpašu greznību, ne velti pilsētas rātskungi tieši uz melngalvju pleciem uzlika tik nozīmīgos politiskās reprezentācijas pienākumus, ko ekstravagantie, ar ambīcijām apveltītie un publisku atzinību alkstošie melngalvji labprāt uzņēmās.

Starp slavenākajiem Melngalvju nama viesiem noteikti jāmin Zviedrijas karaļi Gustavs Ādolfs (1621. gadā) un Oskars II (1875. gadā), Krievijas cars Pēteris I ar svītu (1711. gadā), Krievijas imperatore Katrīna II (1764. gadā), Prūsijas karalis Fridrihs Vilhelms III (1808. gadā), Krievijas imperators Aleksandrs II, kurš Melngalvju namā viesojies pat trīs reizes (1829., 1856. un 1862. gadā), un daudzi citi.

Izcila mūzika un svētku tradīcijas

Būtisks pienesums Rīgai bija arī melngalvju prasme svinēt svētkus - viņi to darīja ar īpašu vērienu, dzīvespriecīgajos pasākumos iesaistot arī pilsētniekus. Melngalvji svētkus atzīmēja ne tikai savā namā, bet arī pilsētas ielās un laukumos, tādējādi viņus bez šaubīšanās var dēvēt par sava laika Rīgas sabiedriskās dzīves vadītājiem - tieši viņi rīdziniekiem ierādīja Vastlāvju, Strēlnieku un Maijgrāfa svētku svinēšanu.

Melngalvju nama zāle allaž uzskatīta par lielisku mūzikas atskaņošanai, tāpēc 18. un 19. gadsimtā nereti tajā notika ievērojami kora, simfoniskās, kamermūzikas un arī solokoncerti. Nama izcilāko viesmākslinieku sarakstu papildinājuši tādi mūziķi kā Rihards Vāgners, Ferencs Lists, Arturs Rubinšteins, Klāra Šūmane un citi slaveni mūziķi.

Liktenīgais ugunsgrēks

20. gadsimta sākumā Melngalvju nams Rīgā ieguva pavisam citu statusu -1930. gadā Latvijas valdība pasludināja Melngalvju namu par valsts aizsargājamu pieminekli. Biedrībai tika piemērota arī atvieglota nodokļu politika, kā iemeslu minot to, ka organizācija pašaizliedzīgi finansiāli atbalsta labdarības pasākumus un veicina kultūras dzīvi Rīgā. Tāpat valsts prezidents Gustavs Zemgals izteica pateicību melngalvjiem par ziedojumu Brīvības pieminekļa būvei. Pavisam drīz - jau 1939. gadā, sākoties Otrajam pasaules karam, melngalvji līdz ar citiem vāciešiem repatriējās un Latviju pameta, un pēc pāris gadiem Melngalvju nams sagaidīja savu melnāko dienu.

1941. gada naktī no 28. uz 29. jūniju granātu eksplozijā tika norauts nama jumts, no vēja nestām dzirkstelēm aizdegās bēniņu koka konstrukcija. Izcēlās plašs ugunsgrēks, kas iznīcināja Melngalvju namu un tajā esošās mākslinieciskās vērtības - gāja bojā nama Svētku zāle ar visām tajā esošajām gleznām, griestu gleznojumu, lustrām un citām vērtībām. Sagruva nama unikālais fasādes zelminis ar daudzajām skulptūrām, akmens un metāla kaluma detaļām un astronomisko pulksteni.

Cerība par atjaunošanu

Arhitekti ilgi nevilcinājās - Melngalvju nams bija sevišķi vērtīgs, tāpēc jau tajā pašā vasarā arhitekta Pētera Ārenda vadībā tika veikta drupu izpēte, atrasto detaļu inventarizācija un nodošana glabāšanai muzejiem. 1946. gadā tika pieņemts lēmums Melngalvju namu atjaunot. Vēl pēc gada šo tik ļoti vērtīgo namu iekļāva vissavienības nozīmes arhitektūras pieminekļu sarakstā. Diemžēl pēc pāris gadiem sekoja ideoloģisks lēmums namu no saraksta izslēgt un nojaukt. Nelīdzēja nekādi arhitektu, mākslas zinātnieku un vēsturnieku iebildumi. 1948. gada 23. maijā pulksten 4.00 no rīta Melngalvju nama drupas tika uzspridzinātas, un to vietā pavisam drīz izveidots skvērs. Toreiz mākslas zinātnieks Boriss Vipers PSRS Zinātņu akadēmijas izdotā grāmatā rakstīja: «Melngalvju nama bojāeja laupīja Rīgai vērtīgāko arhitektūras pieminekli, atņēma tai vienu no svarīgākajiem pilsētas akcentiem. Gribētos teikt vairāk: zaudējusi Melngalvju namu, mainīja seju ne tikai Rīga, bet zināmā mērā deformējās visa Baltijas mākslas attīstības aina.»

Rīgas sirds atkal pukst

Vietā, kur reiz stāvējis Melngalvju nams, plānoja uzcelt pieminekli un muzeju latviešu sarkanajiem strēlniekiem. Melngalvju nama atjaunošanas idejas aizstāvjiem izdevās pārliecināt valdību plānoto memoriālu celt tuvāk Daugavai, tādējādi neskartus saglabāt Melngalvju nama pamatus. «Mani ļoti aizkustina nama atjaunošanas tēma - kopš brīža, kad Melngalvju nams aizgāja bojā, nepārtraukti dažādas speciālistu grupas ir centušās uzturēt ideju, ka nams ir jāatjauno. Pētot nama vēsturi, ik pa laikam uzduros materiāliem, kur arhitekti pat 80. gadu sākumā, visdziļākajā Brežņeva laikā, runā par to, ka ēku vajag atjaunot. Šī ēka Rīgai ir tik nozīmīga un vērtīga, ka atjaunošana bija pamatota,» saka Latvijas Arhitektūras muzeja vadītāja Ilze Martinsone.

Trešās Atmodas laiks latviešiem bija īpašs - tas bija laiks, kad atgūt ne vien savu valsti, bet arī tās mākslinieciskās vērtības, atjaunojot pilsētas vēsturisko centru. Tāpēc 1990. gadā tika uzsākts darbs pie projektu izstrādes. Un pēc diviem gadiem - 1992. gadā - vietā, kur reiz slējās Melngalvju nams, sākās arheoloģiskie izrakumi. 1996. gadā uz arheoloģiski izpētītajiem nama pamatiem uzsāka celtniecības darbus, kurus vadīja Rīgas pašvaldības uzņēmums «Rīgas nami». Pēc trim gadiem Melngalvju nams ar savu krāšņumu un majestātiskumu atkal varēja priecēt rīdziniekus un pilsētas viesus.

Arī pēc atjaunošanas Melngalvju nams saglabājis savu identitāti - gluži kā pirms Otrā pasaules kara, namā uzstājas slaveni mūziķi un tika uzņemti augsti viesi. Prezidenti namā rīkoja pieņemšanas, tajā skaitā Lielbritānijas karalienei Elizabetei II un Spānijas karalim Huanam Karlosam I.

Melngalvju nams triju gadu garumā kalpojis arī par darba rezidenci Latvijas Valsts prezidentiem - pēc ugunsgrēka Rīgas pilī 2013. gada jūnijā darbu Melngalvju namā uzsāka toreizējas Valsts prezidents Andris Bērziņš. Pēc ievēlēšanas 2015. gada jūlijā arī Raimonds Vējonis svarīgākos valstiskos lēmumus pieņēmis tieši Melngalvju namā.

Savukārt Melngalvju nams, ko mēdz dēvēt arī par Rīgas sirdi, šobrīd atkal ir gatavs pukstēt vienā ritmā ar rīdziniekiem un pilsētas viesiem, aicinot tos uz koncertiem, izstādēm un svētkiem.

Raksta tapšanā izmantotā literatūra: Pēteris Ārends, «Melngalvju nams Rīgā», 1943.; Māra Siliņa, «Melngalvju nams Rīgā», 1995.; Māra Siliņa, «Melngalvju nams», 2009.