Arheologi atraduši, visticamāk, bīskapa Alberta mazmājiņu
Tīrot nost gruvekļus Vecrīgā celtniecības darbu laikā, arheologiem patrāpījies vēl nebijis guvums – XIII gadsimta tualetes bedre. Gandrīz droši, ka tā bijusi Rīgas dibinātāja Alberta mazmājiņa.
«Lūk, šeit! Jākāpj uzmanīgi. Te viss ir slapjš un slidens,» rāda vēsturnieks Aldis Pravornis. Apmēram sešu metru dziļumā zem Vecrīgas bruģa līmeņa celtnieki stiprina kolonnas, kuras turēs mūsdienu konstrukcijas virszemē, bet visi sagruvušo konstrukciju elementi no iepriekšējiem gadsimtiem tiek tīrīti laukā. Līdzi tiem – visi gruži, sanesas un puvekļi, kas krājušies starp apbūves paliekām 800 gadu garumā. Stabilie seno mūru fragmenti tiek attīrīti un saglabāti.
Zem XV gadsimta noliktavu (spīķeru) atliekām, ejot dziļumā, pa vidu starp graustu fasādēm Miesnieku ielā 13/15/17 un Anglikāņu baznīcu atklājušies dažādi mūru fragmenti, no kuriem visdziļākajā horizontā atrodams četrpadsmitā gadsimta mūra sienas fragments. Tas saskan ar tipisko tolaiku apbūves stilu, tā atrašana nav nekas īpašs un neko daudz jaunu mums nepavēsta, kā vien to, ka tāds mūrītis te bijis. Toties zem tā vēl dziļākā līmenī (tātad no gadsimta, kas bijis vēl pirms tam) redzama atejas bedre.
Svarīgs atklājums: bedre!
Izrādās – mazmājiņa arheologam reizēm ir vērtīgāks atradums nekā zelta gabals. Naudu un vērtslietas cilvēki slēpuši pažobelēs un rakuši zemē visos laikos, lai nobēdzinātu rezerves un ietaupījumus. Vikingu laikā populāra bija arābu nauda – sudraba dirhemi, Latvijā atrastas pat romiešu monētas, bet par vietējo valūtu kalpojuši mazi sudraba lietnīši, saukti par ozeriņiem. Turpretī mēslu bedre labāk liecina par cilvēku reālo sadzīvi un to, ko cilvēki uzskatījuši par nesvarīgu un metuši prom: tajā parasti tiek atrasti ielidināti lupatu vīstokļi, dažādi sīki krāmi, koka izstrādājumi, kauli, asakas, mizas un cita draza, no kuras var izdarīt vērtīgus secinājumus par mūsu senču ikdienu. Apsēžoties «uz brilles», no kabatām mēdz izkrist un bedrē pazust sīknauda, pīpes, ķemmes; no galvas var nokrist matu sprādze; pogājot vaļā, ieķeras un noplīst pogas.
Strauja pētniecība
«Senā Rīga uz šo brīdi ir labi dokumentēta un zināma, kurā gadsimtā kas atradās katrā vietā. Piemēram, par šo vietu ir skaidri zināms, ka tolaik šis gruntsgabals piederēja arhibīskapijai, un šeit arī atradās arhibīskapa dienesta rezidence pilī,» rāda A. Pravornis. Tātad, ja bīskapa pils vissenākajā teritorijā tiek uzieta XIII gadsimta mazmājiņa, tad ar gandrīz drošu pārliecību var zināt, ka reizi pa reizei šo mazmājiņu izmantojis arī Rīgas dibinātājs.
Pretstatā dažai labai citai zinātnei vēsture un jo īpaši arheoloģija zeļ un plaukst tieši kopš gadu tūkstošu mijas. Par iemeslu tam ir bijis būvniecības bums «treknajos gados», kura laikā, rokot pamatus, atrasti ne tikai abu pasaules karu laiku spridzekļi, bet arī daudzi arheoloģiski interesanti priekšmeti. Vecrīgā būvniecības ritms nav apstājies arī pēdējos piecus gadus – attiecīgi arī vēsturniekiem arvien bijis, ko darīt. Zemes darbu laikā Vecrīgā arheologa klātbūtne ir obligāta. «Arī šajā objektā visi strādnieki ir noinstruēti un zina: ja tiek atrasts kāds senlaicīgs objekts, uzreiz jāparāda mums. Celtnieki ir čakli un apzinās, ka strādā objektā, kurš var būt interesants arī viņiem pašiem,» tā vēsturnieks. Konkrētajā adresē spīķerus 1975. gadā iznīcinājis ugunsgrēks. Pēc tam 1990. gadā te strādājuši poļu restauratori, taču resursu trūkuma dēļ darbs nav ticis pabeigts. Taču toreiz viņi nav gājuši tik dziļi kā tagad A. Pravornis ar saviem kolēģiem – attiecīgi arī bīskapa Alberta ķemertiņu poļi atrakt nevarēja.
Viduslaikos un tagad
Pārbūves projektu jau pirms gadiem septiņiem izstrādājis projektēšanas birojs Arhis, taču būvniecība sākusies tikai šogad, jo 2010. gadā mainījušies objekta īpašnieki. Tā kā padomju laikā smagi izdegušos spīķerus atjaunot nav iespējams, ēka tiek iebūvēta drupām pa vidu no jauna. Tajā atradīsies dzīvojamās telpas, bet pirmajā stāvā būs kafejnīca un iekšpagalms, kurš – pretstatā līdzšinējai situācijai – būs brīvi pieejams ikvienam. Atsegtie XII un XIII gadsimtu mūri tiks atstāti aplūkošanai. Bīskapa Alberta mazmājiņas bedre gan ne, jo tā atrodas gandrīz desmit metru dziļumā no mūsdienu ielas līmeņa – Rīga pa astoņsimt gadiem ir uzaudzējusi krietnu kultūrslāni.
Trešais Ikšķiles un pirmais Rīgas bīskaps Alberts fon Bukshēvdens tiek uzskatīts par pretrunīgi vērtējamu personību Latvijas vēsturē – viņš organizēja Livonijas kristīšanu ne tikai ar Dieva vārdu un diplomātiskām pārrunām, bet reizēm arī ar uguni un zobenu. Tomēr viņš vienlaikus dibināja Rīgu, pārveidoja ekonomiku, lika pamatakmeni Doma baznīcai un Domskolai. Viņa radinieku pēcteči izveidojās par pazīstamu livoniešu uzņēmēju dinastiju, kas cita starpā darbojās jūrniecībā un preču tranzītā no Moskovijas, bet pirms simts gadiem Rīgas dibinātāja dzimtas pārstāvji iestājās par demokrātiju, atmeta savus senos baltvācu titulus, nostājās Latvijas Republikas pusē un piedalījās neatkarības cīņās pret Bermontu un boļševikiem kopā ar latviešu strēlniekiem, par ko Arturs fon Bukshēvdens saņēma Lāčplēša kara ordeni.