Aivars Lembergs: vērtējiet darbus!

 
©F64

Saruna ar Ventspils mēru Aivaru Lembergu (Latvijai un Ventspilij).

– Kā jūs raksturotu situāciju Ventspilī pirms pašvaldību vēlēšanām? Starp kādiem piedāvājumiem ventspilniekiem jāizšķiras?

– Ventspilī ir ilglaicīga varas stabilitāte. Cilvēki, kuri pārstāv Latvijai un Ventspilij, ir gadu gaitā nedaudz mainījušies, taču tie allaž bijuši sava darba profesionāļi. Es pieņemu, ka šajās vēlēšanās varbūt vēlētājiem būs zināms nogurums, ka pie varas tik ilgstoši ir viens politiskais spēks. Varbūt vēlētāji ir noguruši arī no manas atrašanās Ventspils mēra amatā tik ilgus gadus. Taču pamatizvēle ventspilniekiem ir tāda: vai nu novērtēt padarītos darbus un nākotnes stabilu izvēli, vai arī riskēt un cerēt, ka uzvārdu izmaiņas pašvaldībā var radīt kādus brīnumus. Līdzšinējās Ventspils vadības pieeja ir vienkārša – vērtējiet darbus!

– Rīgā ir dzirdēts viedoklis – Ventspils tāpat ir bagāta ostas pilsēta, ir tur pilsētas galva Lembergs vai nav – tam nav nekādas nozīmes, tāpat pilsēta plauks un zels. Jūs varat iebilst?

– Tas, ka Ventspilī ir osta, ļoti maz ietekmē pilsētas budžetu. Tā jau, piemēram, kad Krievija aizgrieza naftas cauruli, visi nelabvēļi teica – nu, cauri ir ar to Ventspili – naftas nav, arī godība pagājusi. Bet naftas caurule jau ietekmēja Ventspils naftas peļņu, nevis pilsētas budžetu.

Ventspilī ir realizēti vai realizācijas stadijā atrodas turpat 200 projekti ar Eiropas Savienības un publisko līdzekļu līdzfinansējumu, kopumā par 280 miljoniem latu. Mūsu Ventspils profesionāli tehniskās skolas projekts 11 miljonu latu apmērā – tas ir pirmais projekts valstī ar šādu vērienu un ES finansējumu, arī pateicoties tam, ka pašvaldība neliedza savu padomu projekta vadībā.

Ventspils pašvaldība viena no pirmajām valstī sāka realizēt iepirkumus tikai konkursa kārtībā. Pirmie jau pirms 15 gadiem sākām svērt smago autotransportu, lai tas ar pārlieku lielu svaru uz asi nesagrauj pilsētas ielas. Manas vadības laikā ir realizēts Ventspils augstskolas projekts, kā arī Eiropas mērogā izcilas godalgas ieguvušais Ventspils ventu mārketinga projekts. Ir ļoti liela nozīme tam, kādu radošo atmosfēru izveido pašvaldības vadītājs, kādu impulsu viņš dod cilvēkiem pašvaldībā.

Salīdzinājumam varētu izvērtēt divas citas pilsētas, kas ir bagātākas par Ventspili – Jūrmalu un Rīgu. Paskatieties, kas ir izveidots Jūrmalā pēdējo 20 gadu laikā, neraugoties uz lielajiem ienākumiem! Jūrmala peldas naudā, bet izdarīts iedzīvotāju labā tur nav nekas. Un Rīgā – ārpus centra, Ķengaragā, Imantā, Bolderājā, Sarkandaugavā, Pļavniekos – nekas sakarīgs un paliekošs pilsētvides sakārtošanā nav paveikts. Tas lielā mērā ir atkarīgs no tā, kurš ir bijis pie varas.

– Es gan teiktu – katrai pašvaldībai ir svarīgi, lai to vada cilvēks, kura politiskā ietekme sniedzas pāri vienas pašvaldības robežām. Jautājums ir tāds, vai šobrīd, kad Latvijai un Ventspilij politiskais partneris Zaļo un Zemnieku savienība nav valdībā, jūsu ietekme politikā ir tikpat nozīmīga?

– Teorētiski varu piekrist, ka pašvaldības vadītāja plašāka politiskā ietekme ir būtiska. Taču – ko nozīmē ietekme? Es teiktu, ka manā gadījumā tā nav ietekme, bet gan autoritāte. Laikā, kad sāku strādāt pašvaldībā, man, lai atrisinātu kādu būtisku jautājumu, sasniedzot rezultātu, vajadzēja, piemēram, 10 stundas. Tagad reizēm to var atrisināt ar vienu telefona zvanu. Šajos gados man ir izveidojies zināms imidžs, un, ja neskaita ļoti šauru politiskās elites daļu, konkurentus, kopumā cilvēku attieksme pret mani un pret Ventspili ir pozitīva. Tas ļoti palīdz strādāt. Piemēram, tehnikuma projekts aizgāja ļoti labi, bet ņemiet vērā – Izglītības un zinātnes ministriju taču vada Zatlera cilvēks – Roberts Ķīlis. Jāņem vērā, ka to politiķu loks, kas redz manī politisko ienaidnieku, ir ļoti mazs un šaurs. Cilvēki tomēr cenšas strādāt un runāt par lietu. Tas mazina skādi, ka, piemēram, zatleriešiem ir piecas ministrijas. Teikt, ka visas piecas ministrijas ir noskaņotas pret Ventspili, es nevaru. Vēl mazāk es to varētu teikt par Vienotības ministriem – ar viņiem sadarbība pārsvarā ir konstruktīva un lietišķa.

– Tātad jūs sakāt, ka valdība Ventspilij nav piegriezusi kādam projektam skābekli tikai tāpēc, ka pie varas ir Lembergs?

– Nē, neviens projekts tāpēc nav gājis secen. Jo, redziet, visiem projektiem ar Eiropas Savienības līdzfinansējumu ir konkursa princips. Daudziem projektiem valsts finansējuma līdzdalība bija ieplānota jau agrāk (kā ostām 2006. gadā), un tāpēc tie var tikt sekmīgi realizēti. Turklāt Ventspils pašvaldība jebkuram projektam allaž izrēķina objektīvo tirgus cenu – ja kāds prasa dārgāk par šo cenu, tad konkurss ir izgāzies. Nekādas vienošanās aiz muguras par dārgāku projekta realizāciju nevar būt. Ventspils pašvaldība nepārmaksās nekad tāpēc, ka kāds ir ar kādu vienojies, vai nu uzņēmēji savā starpā, vai arī vēl kāds. Uz tā rēķina mēs ekonomējam naudu, jo viss notiek konkursa kārtībā un tikai saskaņā ar objektīvām tirgus cenām.

Vēl viens aspekts – visi jau ir gatavi sajūsmināties par kādu labu darbu. Atceros, kā visi bija sajūsmā, kad Rīgā atklāja puķu piramīdas kā Ventspilī. Bet Rīgas puķu piramīdas pēc divām nedēļām novīta. Tas ir labs piemērs, kas parāda atšķirību attieksmē – par to, kas ir radīts, ir jārūpējas. Ikdienā. Lai arī pēc 10, 15 vai 20 gadiem tas izskatās tā, kā būtu radīts šodien. Tas ir grūti, jo cilvēki ir pavirši. Tāpēc vajadzīgs kliņģera un pātagas princips, bet maz ir tādu, kas grib pātagu rokā ņemt. Visi grib tā kā kaķis Leopolds multfilmā – dzīvosim taču draudzīgi... bet tas nozīmē prasīguma zudumu. Manā kā pašvaldības vadītāja leksikā galvenais vārds ir nē – nē, mums nav naudas, nē, tas nav pierādīts... Ventspils pašvaldība vienmēr lēmumus gatavo skrupulozi un ilgi. Es ļoti cīnos pret studentu sindromu – nu, saraujam pēdējā naktī – pašvaldības projektos. Lēmumi tiek gatavoti trīs, piecus gadus, bet realizēti pusgada laikā. Pārdomātā projektu gatavošana ir garantija, ka tie nebūs kļūdaini. Tā ir milzīga atšķirība starp Ventspili un to, kā lietas notiek valstī.

– Jūs teicāt, ka pret jums ir noskaņota vien šaura politiskās elites grupa. Taču ik pa brīdim, arī šobrīd, tiek gatavots kāds kārtējais likumprojekts ar nosacīto nosaukumu «kā aizdabūt Lembergu no politikas, no pašvaldības». Kāpēc, jūsuprāt, tas šobrīd vajadzīgs – Sprūdža&Čigānes izpildījumā, ja jau plaša publikas pieprasījuma tam nav? No kādiem politiskiem nosacījumiem varētu būt atkarīgs tas, vai šis likumprojekts tiktu atbalstīts koalīcijā?

– Pati ideja – piemērot kriminālsodu cilvēkam, kurš nav notiesāts – ir klajā pretrunā ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un Satversmi. Ja šāds Sprūdža&Čigānes likums būtu bijis spēkā laikā, kad mani tiesāja trīs gadus, līdz attaisnoja t.s. Grinberga lietā, tad es nevarētu darboties ne kā Ventspils domes deputāts, ne arī kā vienkāršs iedzīvotājs, jo man būtu liegtas iespējas arī kā iedzīvotājam darboties kādās pašvaldības komisijās. Konkrētos likumprojekta autoru motīvus, es, protams, saprotu – kas ir Sprūdžs, to es nekomentēšu, tas visiem ir zināms. Bet Lolita Čigāne – viņa man nevar piedot to, ka es reiz 2011. gada televīzijas debatēs viņu nosaucu par kontrabandisti, to nav iespējams apstrīdēt, jo viņa ir pieķerta lakatiņu kontrabandā. Tagad viņa cenšas man atriebties, ņemot vēl talkā [Andreju ] Judinu un [Valdi] Zatleru, kurš joprojām domā, ka manas vainas dēļ viņu neievēlēja par prezidentu.

Man ir grūti pateikt, kā notikumi ap šo projektu risināsies tālāk. Vai tiešām ignorēs Satversmi un Eiropas Cilvēktiesību konvenciju?

– Plašākas politiskas perturbācijas jūs principā neprognozējat?

– Jūs domājat koalīciju? Nē, manā sakarībā, protams, nē. Bet koalīcija kā tāda jau pastāv tikai uz papīra. Tik antagonistiski politiskie spēki, kas šobrīd ir pie varas ... Es, protams, pie destruktīviem spēkiem domāju zatleriešus. Bet arī ne visus, starp citu. Visi tur nav pār vienu kārti metami. Tur ir tikai tā Zatlera atriebes grupiņa, valdes kodols, vai kā nu to sauc – to jau pierādīja tas gadījums ar Mārtiņu Bondaru, kuru te aicina vadīt partiju, te atkal neaicina.

Bet vienalga, lai kurš tas politiskais spēks būtu – zatlerieši vai Vienotība, vai Saskaņas centrs, vai Nacionālā apvienība, – viņiem tāds Lembergs kā politiķis ir vēlams kapos. Jo sabiedrības vērtējums, lai arī nav absolūti pozitīvs, tomēr mans reitings turas ap plus 30 procentpunktiem, ja nav kādas pretkampaņas, tad ap 40 procentpunktiem. Tik pozitīvs vērtējums daudziem koalīcijas un pat opozīcijas politiķiem nav pat sapņos rādījies. Ja izdotos mani kaut kā dabūt prom no politiskās skatuves – tad viņiem būtu krietni vieglāk uzelpot. Gan pašvaldību, gan Saeimas vēlēšanās.

– Vai pašvaldību vēlēšanu rezultātam būtu jāietekmē politisko spēku samērs valstī?

– Nekad vēl tā nav noticis. Un arī šoreiz tā nebūs. Zatleristus, pēc socioloģisko aptauju datiem, atbalsta 2% iedzīvotāju, bet viņiem valdībā ir 40% ministru vietu. Absolūta neatbilstība. Bet tas nekā neietekmē valdības struktūru. Viņiem vajadzēja jau principā pašiem prasties, sakot – sabiedrība mums netic un neatbalsta, tāpēc mēs pametam koalīciju un noliekam mandātus. Bet tādi brīnumi jau nekad nav notikuši un arī nenotiks.

Pašvaldību vēlēšanu rezultāts var ietekmēt vienīgi valdības attieksmi pret pašvaldībām. Jo kopš brīža, kad ZZS nav valdībā, attieksme no valdības pret pašvaldībām ir klaji naidīga: nauda pašvaldībām tiek atņemta; ja nodokļi (iedzīvotāju ienākuma nodoklis) tiek samazināti, tad tikai uz pašvaldību rēķina.

Ja Vienotība šajās vēlēšanās nostartēs pieklājīgi un, iespējams, nonāks kādu pašvaldību vadībā, tad valdības attieksme pret pašvaldībām mainīsies. Ja ne, tad Latvijas pašvaldības grims nabadzībā un nespēs veikt savas ar likumu noteiktās funkcijas. Valdības attieksmē arvien vairāk iezīmējas tas, ka pašvaldībām nevis tiek dota iespēja nopelnīt naudu, bet gan tiek atmesti ubaga graši dotāciju veidā. Tas turklāt ir pilnīgā pretrunā ar Valda Dombrovska valdības deklarāciju, kur ir norādīts, ka pašvaldības jāieinteresē veicināt uzņēmējdarbību.

– Ventspils brīvostā ir ļoti tieša valsts un pašvaldības pārstāvju sadarbība. Jūs jūtat, ka dažu politiskās elites pārstāvju naidīgā attieksme pret jums ir ietekmējusi šo sadarbību?

– Ziniet, lai arī dažas valsts pārstāvju nomaiņas Ventspils brīvostas valdē saistībā ar zatleriešiem vai agrāk ar Vienotību ir bijušas skaļas, tomēr to pārstāvju darbība brīvostas valdē ir bijusi virzīta uz maksimāli labu rezultātu: lai brīvosta darbotos labi, atbilstoši sabiedrības interesēm un lai tā būtu konkurētspējīga. Man nav pamata neko sliktu teikt. Nupat darbu valdē uzsācis vēl viens zatleriešu partijas virzītais pārstāvis – Igors Ļaško. Viņš arī kandidē pašvaldību vēlēšanās no Reformu partijas saraksta Ventspilī. Ja viņu ievēlēs, tad brīvostā būs pieci Ventspils pašvaldības pārstāvji. Līdz šim, aptuveni 20 gadu laikā, nekādu lielu problēmu nav bijis, jo lēmumi tiek pieņemti pārsvarā nevis balsojot, bet pēc konsensusa principa.

– Jūs brīvostas valdes sēdēs jūtat, ka valsts pārstāvji jums uz pirkstiem skatās un mēģina izdomāt, kā aizdabūt prom no krēsla?

– Nē, tā nav. Turklāt jāņem vērā, ka visus lēmumus gatavo brīvostas pārvalde, nevis es vai kāds cits valdē. Problēmu šajā līmenī nav.

Uzbrukums ostām no zatleriešu puses saistās ar vēlmi pārveidot brīvostu pārvaldes par akciju sabiedrībām un pēc tam privatizēt. To viņi paziņoja 2011. gadā, un tas no jauna sagaidāms arī vasarā.

– Šāds priekšlikums izrietēs no Reformu partijas lobētā Pasaules bankai pasūtītā pētījuma par Latvijas ostu darbību?

– Jā, tā visticamāk būs. Ar Pasaules bankas (PB) pārstāvjiem ir paredzēta tikšanās, tad varēs pateikt kaut ko vairāk par viņu attieksmi. Bet, tā kā visu šo ņigu ņegu ar ostu akcionēšanu virza zatleristi, es to saistu ar PB pētījumu.

Jāņem vērā, ka PB principā ir raksturīga nostāšanās privatizācijas pusē. Piemēram, ja ZZS, savulaik esot valdībā, nebūtu to nobremzējusi, tad pēc PB ieteikuma mums, Latvijā, visa interešu izglītība, sporta nodarbības bērniem, mākslinieciskā pašdarbība būtu tikai privāta, nevis pašvaldības finansēta. PB pieeja ir vienkārša – ja Amerikā tā nav, tātad tas nav vajadzīgs. Viņi rosināja likvidēt bērnu mūzikas, mākslas, sporta skolas. Ja šis priekšlikums būtu bijis atbalstīts, tad Ventspilī nebūtu arī Olimpiskā centra, kur 51% pieder pašvaldībai. Latvijā diemžēl, nododot visu tikai privātās rokās, arī interešu izglītību un sportu, tas kļūs nepieejams plašai sabiedrībai, bērniem. Ja pašvaldības nedotētu šīs nodarbības, vidēji situētiem cilvēkiem sports kļūtu pilnīgi nepieejama lieta.

– Ko Ventspils pašvaldībai nozīmēs eiro ieviešana? Esat tam gatavi? Cik lielus līdzekļus tas prasīs?

– Jā, esam aprēķinājuši – Ventspils pašvaldībai tas prasīs 300 tūkstošus latu. Salīdzinoši – tas ir tikpat, cik katru gadu tērējam skolu tekošajiem remontiem.

Vēl jau Latvija nav uzaicināta iestāties eirozonā. Bet, ja uzaicinās, – ko tur lai saka: latviešu tauta maksās par dzīrēm, kuras desmit gadu garumā svinēja tādu valstu kā Portugāles, Spānijas, Grieķijas, Īrijas, Kipras, Itālijas nācijas. Mēs būsim tie bagātie, kas apmaksās viņu rēķinus.

Arī Ventspils pašvaldības nauda līdz ar to aizies šo valstu rēķinu apmaksai – nevis attīstībai, bet gan svešu dzīru rēķiniem.

– Vai uzskatāt sevi par eiroskeptiķi? Es gan nevarēju atrast nevienu citātu, kur jūs būtu teicis, ka Latvijai nevajag stāties eirozonā.

– Es arī tā neesmu teicis. Ja eirozonas valstis ievērotu pašu noteiktos Māstrihtas kritērijus, racionāli saimniekotu, sekotu komercbanku darbībai, un uzraudzītu finanšu kapitāla tirgus, tad es būtu par to, lai visa Eiropas Savienība būtu eirozonā un būtu federācija – Eiropas Savienotās Valstis. Tomēr šobrīd racionāla saimniekošana ES un eirozonā notiek ar ļoti retiem izņēmumiem. Eirozonas attīstība šogad ir negatīva. Nekur pasaulē tik lielam ekonomiskam veidojumam nav negatīvas attīstības – ne ASV, ne Ķīnā, ne Indijā, ne Krievijā. Visiem ir pozitīva attīstība, izņemot eirozonu. Taču mēs tagad šajā krīzes zonā vēlamies iestāties! Vācijas Centrālās bankas prezidents nupat komentēja, ka eirozona no krīzes var iziet 10 gadu laikā, kur nu vēl attīstīties. Turklāt jāņem vērā, ka mums būs jāmaksā Stabilizācijas fondā, no kura tiks finansēti glābšanas pasākumi grimstošajām eirozonas valstīm, tādām kā Kipra. Es nesaprotu – kāpēc jāpievienojas krīzei? Tas būtu tas pats, kas gribēt Latviju, kas atrodas seismiski drošā zonā, pārvietot kaut kur uz tektoniskā lūzuma zonu, kur notiek zemestrīces, vulkānu izvirdumi, cunami un tamlīdzīgi. Kāpēc mums meklēt šādus piedzīvojumus?

– Valdis Dombrovskis jums iebilstu, ka vajag gan.

– Dombrovski es saprotu. Viņam eiro ieviešana ir viņa politiskās darbības mērķis. Viņš nevar atkāpties. Ja vēl pirms gada, diviem... tad vēl bija atkāpšanās ceļi. Tagad jau vairs ne.

– Pašvaldību vēlēšanas lielākajā pašvaldībā – Rīgā – raksturo liels ideju trūkums. Ja jūs Rīgā kandidētu, kā ieteiktu, piemēram, risināt siltumapgādes rēķinu parādu problēmu?

– Mums Ventspilī šī problēma ir pamatā atrisināta, jo iedzīvotāji, klienti slēdz tiešos līgumus ar siltuma piegādātāju, nevis izmanto starpnieku – apsaimniekotāju – pakalpojumus, kā tas ir Rīgā. Šo sistēmu pašvaldība ieviesa jau deviņdesmito gadu vidū, lai neveidotos pārrāvums starp pakalpojuma sniedzēju un klientu. Katram mājoklim ir līgums ar Ventspils siltumu, un rēķinus apmaksā aptuveni 98% klientu, kas ir ļoti augsts procents. Protams, vēlētos, lai siltumapgādes tarifi ir zemāki, un tagad, kad pāriesim uz kurināšanu arī ar šķeldu, ne tikai ar mazutu, oglēm, tarifi Ventspilī arī kļūs zemāki, tas jau ir aprēķināts.

Rīgā, protams, nevar izteikt daudzus pārmetumus Ušakovam. Rīgā ir problēmas, kurām pašvaldība nav ķērusies klāt 20 gadus. Ielas, piemēram. Ventspilī ielu bez cietā seguma nav. Savukārt Rīgā – pat no Brīvības ielas nogriežoties, var nokļūt ielās, kur kā pirms 20 gadiem nebija cietā seguma, tā nav vēl joprojām.

– Ventspilij komplimentu intervijā Neatkarīgajai izteicis Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis. Viņš uzskata, ka krīzes gados no Latvijas emigrējušajiem cilvēkiem būtu vērts atgriezties vienīgi Ventspilī, jo šeit ir atbalsts ģimenēm un atrasts līdzsvars sadarbībai starp zinātni un uzņēmējdarbību. Vai jūsu rīcībā ir informācija – kāds jau ir atgriezies?

– Jā, tiešām ir! Aizvien vairāk pieaug arī tendence no Rīgas pārcelties uz Ventspili. Īpaši ģimenēm ar bērniem.

Jāsaprot, ka uz aizbraukušajiem no Latvijas krīzes laikā nevar attiecināt vārdu emigranti, bet gan – ekonomiskie bēgļi. Jālieto pareizie termini. Jo, tā kā tie ir ekonomiskie bēgļi, tad arī jālikvidē ir tie sociālekonomiskie iemesli, kuru dēļ cilvēki bēg prom. Viņi bēg prom tāpēc, ka nav labi apmaksāta darba un grūti uzturēt ģimeni. Tāpēc pēdējos trīspadsmit gadus lielu uzmanību mēs veltām industrijas attīstībai, infrastruktūras radīšanai un atbalstam ģimenēm. Ventspilī, piemēram, nav rindas uz bērnudārzu. Tas ir ļoti svarīgi, jo, ja bērni ir dārziņā, tad var strādāt abi vecāki. Arī interešu izglītība bērniem Ventspilī ir bez maksas. Ja nu tikai par hokeju nedaudz ir jāpiemaksā.

Rīdzinieki par to brīnās – kā tā, par velti? Arī maksas autostāvvietu mums nav.

– Un brīvās darbavietas ir? Vai būs?

– Pērnajā rudenī divas jaunas rūpnīcas sāka strādāt, šogad būs četras. Tās nav lielas – no divdesmit līdz simt strādājošajiem. Taču pēc lielām rūpnīcām arī netiecamies, jo tās nozīmē arī lielus sociālekonomiskos riskus, kā mums to parāda Liepājas metalurga piemērs.

– Ekonomiskos bēgļus no Liepājas negaidāt?

– Nē, jo Ventspilī nav smagās metalurģijas uzņēmumu. Pie mums attīstās mašīnbūve, metālapstrāde, elektronika, kokapstrāde un IT – šīs ir piecas galvenās pamatnozares. Liepājas metalurga krahs būs traģēdija Liepājai, jo atrast darbu 2300 cilvēkiem nebūs vienkārši, t.i., pēc Latvijas mērogiem kādas 50 jaunas rūpnīcas. Tādu uzņēmumu skaitu pat pie milzīga darba un veiksmes var izveidot 15 gadu laikā.

Tāpēc valstij ir svarīgas investīcijas industrializācijā, jo globālā konkurences cīņā kopumā mums ir ļoti maz argumentu par labu Latvijai – šeit nav laba infrastruktūra un ir slikti sagatavots darbaspēks, pateicoties nolaistai profesionāli tehniskajai un augstākajai izglītībai. Kāpēc es personīgi veltu tik lielas pūles, piemēram, profesionāli tehniskās skolas projektam Ventspilī? Tā taču ir valsts skola, kas man tur būtu par daļu? Bet es apzinos, ka tām rūpnīcām, kas ir un vēl būs pilsētā, būs vajadzīgs augsti kvalificēts darbaspēks. Ja nav darbaspēka, nav rūpnīcu, nav ienākumu, un tad paliek tukša pilsēta, valsts, jo galu galā visi aizbrauc. Tādu situāciju pieļaut nedrīkst.

***

Aivara Lemberga ATZIŅAS

Es nesaprotu – kāpēc jāpievienojas krīzei? Tas būtu tas pats, kas gribēt Latviju, kas atrodas seismiski drošā zonā, pārvietot kaut kur uz tektoniskā lūzuma zonu, kur notiek zemestrīces, vulkānu izvirdumi, cunami un tamlīdzīgi. Kāpēc mums meklēt šādus piedzīvojumus?

Ja Vienotība šajās vēlēšanās nostartēs pieklājīgi un, iespējams, nonāks kādu pašvaldību vadībā, tad valdības attieksme pret pašvaldībām mainīsies. Ja ne, tad Latvijas pašvaldības grims nabadzībā.

Pēc lielām rūpnīcām Ventspilī arī netiecamies, jo tās nozīmē arī lielus sociālekonomiskos riskus, kā mums to parāda Liepājas metalurga piemērs.