Tradicionāli ziema ir aktīvākais mežizstrādes laiks, taču šogad, kaut arī siltākas dienas mijas ar sala periodiem, zeme mežos nav sasalusi.
Līdz ar to cirsmu izstrāde ir apgrūtināta.
Vairāk par mežsaimniecību šogad un kopumā stāsta Rietumvidzemes mežsaimniecības izpilddirektors Vilmārs Katkovskis.
– No cilvēka, kurš nav saistīts ar mežiem, viedokļa raugoties, šogad ziema ir padevusies – ir pietiekami auksts un sniega kārta bieza. Taču mežinieki sūdzas, ka iebraukt mežos grūti, darba temps lēns un tehnika lūst. Kāpēc?
– Šī ziema ir īsti piemērota tiem, kuriem patīk mērens sals, sniegs un ziemas sports, taču mūsu nozarei tā nav īsti labvēlīga. Biezā sniega kārta, kas izveidojās, pirms zeme bija sasalusi, strādā kā termoss – vietām skaidri redzams, ka sniegs kūst no apakšas – zeme ir siltāka par gaisu.
Paskaidrošu, ka ziemas cirsmas parasti ir ieplānotas vietās ar augstu gruntsūdens līmeni, slīkšņās un pat pārpurvotās vietās. Turklāt pagājušais gads bija statistiski viens no lietainākajiem un gruntsūdeņu līmenis salīdzinoši augsts arī vietās, kur parasti ir sausa augsne. Tādējādi – ja zeme nav sasalusi, iebraukt ar mežizstrādes tehniku ir ļoti grūti. Tāpat arī, izvedot koksni no cirsmas līdz krautuvei, kas parasti atrodas uz stabila ceļa seguma, ir sarežģīti – mums jādomā arī par mežu augsnes un ceļu saglabāšanu.
– Varbūt var atlikt līdz vasarai?
– To nedrīkst darīt – ar ieplānoto apjomu ir rēķinājušies gan pircēji, gan izstrādātāji. Tāpat nedrīkst izstrādāt vasarai ieplānotās cirsmas, jo nekad nevar zināt, kāda būs nākamā vasara un kāda – nākamā ziema. Ja mainīsim cirsmas, vienā brīdī var izrādīties, ka palikušas vairs tikai ļoti grūti izstrādājamās teritorijas, kurās iebraukt var tikai ļoti bargā ziemā. Vai kāds zina, kad tā būs? Jau pagājusī vasara ar lietavām nebija piemērota mežizstrādei.
Neskatoties uz grūtībām, praktiski iekļaujamies plānotajā laikā.
– Ko darīt?
– Visbūtiskāk ir radīt normālus apstākļus meža apsaimniekošanai – tāpēc prioritāte ir ceļi. Vietās, kur LVM pēdējo gadu laikā ir uzbūvējuši jaunos meža ceļus, problēmu nav, taču arī no cirsmas līdz ceļam kaut kā ir jātiek. Tāpēc aukstuma periodos, kad temperatūra noslīd zem 10 grādiem, ceļus iesaldējam. Tas nozīmē – ar kāpurķēžu traktoriem, kam spiediens uz vienu kvadrātcentimetru ceļa ir mazāks nekā riteņu tehnikai, tiek nošķūrētā liekā sniega kārta, bet atlikusī tiek blietēta – piebraukāta. Pēc šādas apstrādes ceļa virsma ir daudz stabilāka – vietām šādi iesaldēti ceļi pilnībā atkūst tikai maijā. Protams, tas prasa papildu izmaksas.
Diemžēl šoziem tik zemas temperatūras bija tikai retumis – pēdējais aukstuma vilnis februāra padsmitajos datumos mums deva iespēju meža izvešanai sagatavot ceļus no dažām cirsmām.
– Jau pieminējāt LVM meža ceļu programmu. Cik kopumā jau ir uzbūvēts Latvijas mežos?
– Kopumā mūsu uzņēmuma pastāvēšanas laikā ekspluatācijā ir nodoti vairāk nekā 5 tūkstoši kilometru LVM būvēto un rekonstruēto ceļu, no tiem Rietumvidzemes mežsaimniecības teritorijā ap 600 km. Patlaban būvniecības stadijā un šogad ieplānota ir vēl 33 km izbūve. Atzīmēšu, ka mūsu prasības pret ceļu būves kvalitāti ir ļoti augstas, tāpēc ziemā būvnieki var veikt tikai daļu darbu – izstrādāt un atcelmot trases, rakt grāvjus, sagatavot smilts un grants krājumus. Tos ceļus, kas ir pabeigti vēlu rudenī vai ziemā, mēs nepieņemam ekspluatācijā, līdz neesam pārliecinājušies, ka darbi veikti kvalitatīvi – gaidām pavasari, vismaz aprīli.
Šogad meža ceļu būvē LVM investēs 20 miljonus latu, no tiem 2,2 miljonus Rietumvidzemē.
– LVM ar mežizstrādi nenodarbojas, bet pērk ārpakalpojumu. Vai uzņēmēji neprasa lielāku samaksu?
– Līgumi par izstrādi ir noslēgti, un tajos nav paredzēts veikt izmaiņas. Taču nav jau tā, ka visas cirsmas ir ļoti smagas – izstrādes apstākļi mainās. Atzīmēšu, ka mežizstrādes uzņēmumu vidū ir liela konkurence, jo šobrīd LVM ieplānotais izstrādes apjoms samazinās. Salīdzinājumam – pats lielākais apjoms Rietumvidzemē tika izstrādāts 2010. gadā, kad kopumā tika sagatavots nedaudz vairāk par 1 miljonu m3, savukārt 2013. gadam Rietumvidzemes mežsaimniecībā kopējais ciršanas apjoms paredzēts ap 700 tūkstošiem kubikmetru. Arī 2014. un 2015. gadam plānojam līdzīgus apjomus.
Par mūsu plāniem jau laikus tika brīdināti gan koksnes pircēji, gan izstrādātāji, lai dotu iespēju viņiem pārplānot savu darbību un attīstību. Tāpat arī privātie mežu īpašnieki aktīvāk sāk izstrādāt savus meža īpašumus, kas nodrošina izejvielu piegādi kokrūpniecības nozarei.
– Kopumā pēdējos gados Latvijā izstrādāja tiešām lielu apjomu. Visvairāk cilvēkus uztrauc izmaiņas vidē – kailcirtes sāpīgi kož acīs, zaudētas arī iemīļotās sēņu un ogu vietas…
– Daudzviet tā tiešām ir, taču, izstrādājot cirsmas, mēs arvien vairāk domājam arī par ainavu un sociālajiem aspektiem. Gar ceļu malām un citās sociāli aktīvās vietās mežizstrāde tiek organizēta izlases ciršu veidā – lielākā daļa koku tiek atstāta un mežs paliek savā vietā. Šādi strādājām gan Valmieras pievārtē, tostarp pie Baiļu trases, kā arī Saulkrastu pusē gar Tallinas šoseju. Visos gadījumos, kad tiek pieņemts lēmums par kādas cirsmas izstrādi, vispirms tiek izvērtēts vides un arī sociālais aspekts. Likums mums daudzviet neaizliedz izcirst kailcirtes, kas ekonomiski noteikti ir izdevīgākas, bet mēs zinām, ka cilvēkam bez naudas ir nepieciešama arī skaista ainava un vieta atpūtai.
Sākumā mežizstrādātāji pukojās, ka nav iespējams ar hārvesteru izgrozīties un izstrādāt cirsmu izlases veidā. Izrādījās, ka nav tik traki, un tagad jau visi ir pieraduši strādāt arī šādā veidā.
– Ķīšezera krastā redzēts mežacūku bars, un ziņās bieži dzirdams par auto sadursmēm ar lielajiem zvēriem. Kāpēc zvēri arvien vairāk nāk ārā no meža?
– Tā tikai šķiet, ka viņi nāk ārā no meža – faktiski cilvēks ir ielauzies viņu teritorijā. It īpaši tas attiecas uz Pierīgas mežiem – visapkārt Rīgai viens pie otra tiek būvēts kāds privātmāju puduris. Protams, ka dzīvniekiem jāsāk migrēt. Runājot par pārnadžiem – briežiem un aļņiem, ko nereti redz uz lielajām šosejām, ir divi iemesli – tuvojoties salam, viņi nāk uz brauktuvēm laizīt sāli, ko lieto ceļu kaisīšanai, otrkārt, ir dabiskie dzīvnieku migrācijas ceļi, ko neviens nespēs mainīt – tie ir ģenētiski ielikti. Tāpēc jau tiek izliktas brīdinājuma zīmes, ko noteikti vajadzētu ņemt vērā. Automašīnu sadursmes ar lielajiem dzīvniekiem parasti ir ļoti smagas abām pusēm.
Ir arī trešais fakts – kopumā meža dzīvnieku skaits tiešām kļūst arvien lielāks. Uz to dažādas cilvēku kategorijas skatās dažādi – vieni priecājas, tostarp mednieki, citi sūdzas – tie parasti ir lauksaimnieki, kam izēstas kartupeļu vagas un izgulēti sējumi. Savukārt mežinieku nosacītie nedraugi ir pārnadži – aļņi, brieži un stirnas, kam ļoti garšo priedīšu un eglīšu jaunie dzinumi un miza. Daba ir daba… Visiem mums uz šīs planētas ir jāsadzīvo.
– Bažījoties par mežu platību samazinājumu, sabiedrības uzmanība ir pievērsta mežu atjaunošanai. Kā sokas ar šo uzdevumu?
– Mežs tiek atjaunots ar divām metodēm – stādot vai radot apstākļus mežam pašam dabiski atjaunoties. Gan vienai, gan otrai jaunaudzei ir nepieciešama kopšana – jaunajiem kociņiem tā ir agrotehniskā kopšana, kas nozīmē zāles pļaušanu un atvašu vai krūmiņu izgriešanu, lai mazās eglītes un priedītes pieņemtos spēkā. Vēlāk tās ir jaunaudžu kopšana un retināšanas cirtes.
Jau no pagājušā gada pastiprināta uzmanība ir pievērsta jaunaudžu kopšanai, 2013. gadā ir jāizkopj jaunaudzes 4,7 tūkstošu ha apjomā.
– Tas tiešām izklausās daudz. Pagūsiet?
– Būs ļoti saspringti jāstrādā, jo jaunaudzes kopt varēs tikai tad, kad nokusīs sniegs. Savukārt aprīlī, maijā un jūnijā daudzviet ir saimnieciskās darbības ierobežojumi sakarā ar putnu ligzdošanu. Reāli jaunaudžu kopšanai var izmantot septiņus astoņus mēnešus gadā, tas nozīmē vairāk nekā 600 ha mēnesī. Līgumi par darbu veikšanu jau ir noslēgti, taču arī mūsu uzņēmuma darbiniekiem būs darba pilnas rokas. Papildus jau pieminētajām platībām būs jākopj arī šogad iestādītais mežs, kam nepieciešama agrotehniskā kopšana – tie ir vēl 2000 ha.
Runājot par sanitārajām cirtēm, kuru izstrāde pamatā notiek ar motorzāģiem, ir ļoti liela problēma – trūkst vīru, kuri ir gatavi iet mežā un strādāt ar zāģiem. Darbs nenoliedzami ir smags – nevienam vairs nepatīk strādāt salā, sniegā, taču nekad nebūs tā, ka roku darbs mežā nebūs vajadzīgs – ar mašīnām visu izdarīt nevar un nevarēs.
Pavasaris, kā jau pierasts, būs ļoti noslogots – nereti strādāsim arī brīvdienās, jo Meža dienās stādīt kociņus cilvēki piesakās arī sestdienās un svētdienās.
– Cik atsaucīga ir sabiedrība?
– Ļoti. Piemēram, pagājušā gada Meža dienu talkās Rietumvidzemes mežsaimniecībā piedalījās ap pusotra tūkstoša cilvēku. Kopumā tie bija ap 30 pasākumiem. Talku pasākumu organizēšanai netiek pieaicināti papildu darbinieki – mums pašiem jātiek ar visu galā, gan ar ikdienas darbiem, gan talcinieku gribu strādāt. Tikai nedomājiet, ka mēs sūdzamies – sabiedrības pozitīvā attieksme un ieguldījums ir tā vērts, lai mēs strādātu arī brīvdienās.
Īpaši gribu uzteikt Valmieras Pārgaujas sākumskolas bērnus – divu dienu laikā meža stādīšanā piedalījās ap 250 skolēnu, šogad būs vēl vairāk. Mēs neatsakām nevienam – visi vienmēr laipni gaidīti, jo mēs saprotam, ka liela daļa bērnu ar mežu ir uz jūs – mūsu pienākums ir viņus iepazīstināt ar dabu. Šogad Meža dienu pasākumos jau ir ap 40 dažādu plānotu pasākumu.