Pēc restrukturizācijas Latvijas autoceļu uzturētāja (LAU) Valmieras ceļu rajonā iekļautas bijušās Valmieras, Smiltenes, Limbažu un Cēsu struktūrvienības. Valmieras ceļu rajona pārziņā ir valsts autoceļi ar kopgarumu 3500 kilometru, no tiem 235 kilometri ir valsts galvenie ceļi. Vairāk stāsta Valmieras ceļu rajona direktors Guntis Karps.
- Kādi ir lielākie uzņēmuma restrukturizācijas ieguvumi Valmieras pusē?
– Pirmkārt, būtiski ir samazināti administratīvie izdevumi. Otrkārt, daudz operatīvāk un efektīvāk varam izmantot esošo tehniku. Atzīmēšu, ka mūsu rīcībā ir arī ļoti specifiska tehnika : virsmu apstrādes iekārtas, gudronatori, asfalta frēzes, veltņi, treileri u.c., kuras vajag retāk. Lielā ceļu rajonā ir vieglāk atrast tai pielietojumu. Bijušo ceļu rajonu vietā tagad ir mūsu nodaļas, ar ko uzturam nepārtrauktu komunikāciju un kopīgi plānojam aktuālos un ilgtermiņa darbus. Īpaši saspringts laiks mums ir ziemas dienests no 1. novembra līdz 1. aprīlim – tad dežūras un darbi norit 24 stundas diennaktī .
– Kā jūs kopumā raksturotu ceļu stāvokli Valmieras ceļu rajona apkalpes zonā?
– Ir sliktāki un labāki ceļi un ceļu posmi. Sliktākie ir a/c A2 Rīdzene–Bērzkrogs, a/c A3 pie Rubenes, a/c P30 Kleķeri–Vecpiebalga. Labākie ir visi pēdējā desmitgadē atjaunotie, piemēram, a/c A1 Skulte–Svētciems, a/c P20 Valmiera–Liepa. Kopumā stāvoklis apmēram tāds pats kā visā Latvijā, varbūt nedaudz labāks, jo pēdējā desmitgadē aktīvi strādājam pie melno segumu virsmas apstrādes, kas samazina bedrīšu veidošanos. Līdz ar to vairāk naudas var novirzīt jau pieminētajai virsmas apstrādei, kas uz gadiem pieciem līdz septiņiem palīdz saglabāt asfalta segumu. Aizvadītajā gadā šādi apstrādājām ap 152 km.
Diemžēl salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm mūsu ceļu stāvoklis ir slikts – remontu deficīts uzkrājies jau vairāku miljardu latu vērtībā. Tas ir likumsakarīgi, jo, piemēram, Lietuvā un Igaunijā viena kilometra uzturēšanai tiek novirzīts vidēji trīs reizes vairāk naudas nekā Latvijā.
– Par naudas trūkumu nozarē tiek runāts jau gadiem, – vai tas nozīmē, ka drīz mūsu ceļi nebūs izbraucami?
Tik traki nebūs, bet īpašam optimismam arī nav pamata, jo, kamēr netiks izstrādāta konkrēta nozares finansējuma sistēma, kā savulaik bija ceļu fonds, nekas labs arī nav gaidāms. Tuvākajiem pieciem gadiem valdība nav plānojusi palielināt finansējuma apjomu nozarei, bet tam var būt «bumeranga» efekts attiecībā uz visas valsts ekonomisko attīstību, uz mūsu cilveku emigrāciju un uz elementāru kustību. Patiesībā ne jau LAU darbiniekiem par to vajadzētu sāpēt galvai, bet gan īpašniekam – valstij. Mēs esam tikai izpildītāji, kam jāiekļaujas paredzētā finansējuma apjomā.
– LAU lielākais pasūtītājs ir Latvijas Valsts ceļi – vai ar šo pasūtījumu pietiek, lai pilnībā izmantotu esošos cilvēku un tehnikas resursus?
– LAU darbojas uz komercuzņēmuma darbības principiem, tāpēc mūsu interesēs ir paplašināt klientu loku un palielināt darbības apjomus un ieņēmumus. Atklāta konkursa rezultātā noslēgtie 12 līgumi par valsts autoceļu uzturēšanu paredz, ka Latvijas valsts autoceļi vienmēr ir prioritāte, taču tas neliedz mums piedalīties pašvaldību un citu pasūtītāju izsludinātajos konkursos. Ilggadēja sadarbība mums ir ar Latvijas Valsts mežiem, kuri ik gadu meža ceļu būvē iegulda vairākus miljonus latu. Tāpat sadarbojamies ar apkārtējo novadu pašvaldībām gan par ceļu uzturēšanu, gan remontiem.
Skatoties uz šā gada prognozēm, redzams, ka bezdarbība mums nedraud.
Atzīmēšu, ka pēdējo piecu gadu laikā darbinieku skaits ir būtiski samazinājies – 2006. gadā kopumā Valmieras ceļu rajonā, ieskaitot nodaļas Limbažos, Smiltenē un Cēsis, strādāja 285 cilvēki, bet 2012. gada beigās tikai 193. Tajā pašā laikā izstrāde uz katru darbinieku naudas izteiksmē ir praktiski dubultojusies. Tas nozīmē, ka darba efektivitāte ir būtiski palielinājusies.
– Ziema ir saspringtākais darba laiks, bet vasara apjomīgākais. Vai vasaras periodā tiek pieņemti papildu cilvēki?
– Tā ir jau gadiem izstrādāta prakse – visbiežāk uz vasaras sezonas darbiem piesakās cilvēki, kuri jau iepriekš ir strādājuši mūsu uzņēmumā un labi pārzina darba specifiku. Vasarā papildus cenšamies ar prakses vietām nodrošināt jauniešus, kuri mācās ar nozari saistītās profesijas. Ziemā vajadzētu vairāk cilvēku – īpaši profesionālus šoferus, kas strādā ar ceļu kaisīšanas un tīrīšanas tehniku. Senāk katrai mašīnai bija divi šoferi, kam maksājām algu. To vairs atļauties nevaram.
LAU kopumā un arī Valmieras ceļu rajonā atalgojums ir labs un darba organizācija augstā līmenī, tāpēc arī kadru mainība mums ir minimāla.
– Ko jūs gribat pateikt ceļu lietotājiem, it īpaši tagad – ziemā?
– Savstarpēju cieņu braucējiem un ceļu uzturētājiem! Brauciet atbilstoši savām spējām un ceļa apstākļiem!