Tagad mēs par Latvijas dzelzceļa centru varam saukt Daugavpili, kurā krustojas vairākas dzelzceļa līnijas, notiek vagonu un lokomotīvju remonts, bet pagājušā gadsimta sākumā viss bija citādi – visas lielākās aktivitātes, kas saistījās ar dzelzceļu, notika Liepājā.
Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja vecākais speciālists Toms Altbergs ir pārliecināts, ka Liepājas nozīmi Latvijas dzelzceļu attīstībā ir grūti pārvērtēt. Līdz sīkumiem viss vēl nav izpētīts, bet ir zināmi daudzi ļoti interesanti fakti. Par Latvijas dzelzceļa dibināšanas datumu tiek uzskatīts 1919. gada 5. augusts, taču jau 1919. gada janvārī tika oficiāli dibināts pirmais neatkarīgās Latvijas dzelzceļu ekspluatācijas iecirknis. Tātad tieši Liepāja ir Latvijas dzelzceļa šūpulis. Tā tapa Latvijas dzelzceļa galvenajās darbnīcās Liepājā un ekspluatācijā nodota 1933. gada 13. maijā.
Turklāt vēsturiskie dokumenti liecina: "1919. gada 1. jūlijā plkst. 4 p. p. nolaists pirmais vilciens uz brīvās Latvijas teritorijas, starp Liepāju un Lanģiem (38 km); vilciena sastāvs – 3 ar sēdekļiem ierīkotas platformas un lokomotīve, kas remontētas Liepājas darbnīcās." Tas nozīmē, ka arī Latvijas dzelzceļa pirmais reiss tika realizēts tieši Liepājā. Liepājā ir būvēti vagoni un lokomotīves, turklāt ne tikai vienā vien rūpnīcā. Nozīmīga vagonu un lokomotīvju būve notika Latvijas dzelzceļa galvenajās darbnīcās Liepājā, kā arī Tosmarē. Liepāja ir pirmā vieta Latvijā, kur izgatavota pirmā pašu ražotā lokomotīve inženiera VilhelmaMatuzeļa vadībā. Tā tapa Latvijas dzelzceļa galvenajās darbnīcās Liepājā un ekspluatācijā nodota 1933. gada 13. maijā. Tosmare, kas ir Karostas teritorijā, izgatavoja arī ledus vagonus Krievijas dzelzceļu vajadzībām. Šodien mēs teiktu refrižeratorus, taču pagājušā gadsimta sākumā sarežģīto saldēšanas iekārtu aizstāja reāls ledus, ko vagonos papildināja katrā nozīmīgā stacijā. Jāteic gan, ka Latvijai šādi liela tilpuma vagoni nebija vajadzīgi – preču apjoms pārāk mazs un attālumi nelieli.
Viens no interesantākajiem un pieminēšanas vērtajiem procesiem, kas risinājušies Liepājā, ir Latvijai netipiskā platuma sliežu ceļa izbūve no Liepājas uz Aizputi. Šis sliežu ceļš bija metru plats, un to būvējusi Kurzemes muižnieku apvienība. Iespējams, ka finansētāji bijuši angļi, jo pirmās lokomotīves, kas kursējušas pa šo līniju, ražotas Anglijā. Arī tramvaja sliežu platums ir metrs. Tas, iespējams, tāpēc, lai produkciju no Aizputes bez pārkraušanas varētu nogādāt tieši Liepājas tirgū. Tramvajam var piekabināt vilciena vagonus, un tie tiešā ceļā nonāk tirgū. Jāteic – vienkārši ģeniāls risinājums.
Arī pārējā dzelzceļa infrastruktūra bija ļoti loģiska un veda gar metalurģijas uzņēmumu, kam vēl joprojām ir Latvijā lielākais lokomotīvju parks, kurš apkalpo vienu uzņēmumu; tālāk tas virzījās gar ostu, līdzīgi kā šodien varam redzēt Ventspilī, un aptvēra visu pilsētu, nodrošinot loģisku dzelzceļa transporta kustību.
Savu nozīmību Liepājas osta, līdz ar to arī dzelzceļš, zaudēja ostas militarizācijas dēļ sešdesmitajos gados. Pakāpeniski Liepāja atgriežas apritē, un arī dzelzceļa infrastruktūra piedzīvo izmaiņas.