Šogad paiet 115 gadu, kopš dibināts uzņēmums Liepājas papīrs. Pēdējos gados uzņēmums piedzīvojis strauju izaugsmi un 2012. gadu noslēdzis ar līdz šim lielāko ražošanas apjomu un lielāko eksporta īpatsvaru. Vairāk par uzņēmumu un valstiski nozīmīgiem procesiem stāsta uzņēmuma Liepājas papīrs prezidents Jānis Vilnītis.
– Vai var teikt, ka pagājušā gada darbības rezultāti ir līdzvērtīgi uzstādītajiem mērķiem?
– Mērķi pieaug proporcionāli sasniegtajam, jo labāki rezultāti, jo augstāki turpmākie mērķi. Pērn bijām plānojuši sasniegt 60% eksporta īpatsvaru – mazliet pietrūka, gadu noslēdzot, 59% tika eksportēts mūsu produkcijas. Nākotnes mērķis, protams, ir pārsniegt minētos 60% un arī kopumā palielināt apjomu.
– Pirms dažiem gadiem atvērāt filiāli Baltkrievijā. Kā sokas šai struktūrai?
– Tā gan vairāk nav mūsu īpašumā, bet sokas tai labi. Baltkrievijā izveidotais uzņēmums ir uzsācis ražošanu, uzņēmumā strādā vairāk nekā 40 cilvēku, un mēneša apgrozījums vidēji sastāda 150 tūkstošus eiro, saglabājot nepārtrauktu apgrozījuma pieauguma tendenci. Faktiski pusotrā gadā uzņēmums no nulles ir attīstījies tiktāl, ka sastāda nopietnu konkurenci vietējiem Baltkrievijas ilggadējiem uzņēmumiem un jaunajiem tirgus dalībniekiem, kas ienāk no Krievijas.
Līdz ar spēcīgo konkurenci, ko pastiprina muitas ūnija, kā arī aizvien agresīvākā Krievijas lielo kompāniju ienākšana Baltkrievijas tirgū, jau pagājušajā gadā mudināja mūs domāt par tālāko scenāriju. Nevar noliegt, ka tik augstā kvalitātē, kā mūsu izveidotais uzņēmums, spēj strādāt tikai ap 15% Baltkrievijā izvietoto nozares ražotņu – mēs sevi pozicionējām kā augstvērtīga produkta ražotājs, un bija jādomā par jaunu iekārtu iegādi, lai arī Baltkrievijā nodrošinātu pašas augstākās kvalitātes preču izgatavošanu.
Ņemot vērā iepriekšteikto, pieņēmām lēmumu izveidoto ražotni pārdot vietējai kompānijai, saglabājot iespēju realizēt augstvērtīgas produkcijas ražošanu Liepājā – caur jauno partneri to eksportējot uz Baltkrieviju. Tādējādi mēs saglabājām eksporta tirgu un ieguvām līdzekļus investīcijām Liepājas ražotnē.
– Kā attīstās citi noieta tirgi?
– Eksports tiešām ir mūsu prioritāte – kā jau teicu, noieta tirgu Baltkrievijā mēs saglabājām un attīstām, eksports uz Krieviju un Poliju palielinās, tāpat lēnām, bet ar pozitīvu tendenci pieaug Vācijas tirgus daļa, bet pirmie mēģinājumi pērn saistījās ar Skotiju. Mēs esam ieinteresēti vienlīdz spēcīgi attīstīt gan Rietumu, gan Austrumu tirgus.
Lielākā problēma eksporta tirgu apgūšanā ir pirmo klientu iegūšana – ja kādā valstī jau esam realizējuši pasūtījumu un klients ir palicis apmierināts, tad nākamo klientu piesaiste jau notiek vieglāk – ir iespējams dabūt labas rekomendācijas. Jāatzīst, ka Vecajā Eiropā ļoti spēcīgi darbojas nacionālais protekcionisms – vācietis labāk pirks no vācieša, nevis mums, kaut arī mēs spējam piedāvāt lētāku un labāku produktu. Manuprāt, tas ir apsveicami valstiskā līmenī, – protams, mūsu darbu tas sarežģī.
– Cik lielas un kādiem mērķiem paredzētas ir ieplānotās investīcijas Liepājā?
– Šogad plānojam investēt ap pusmiljonu eiro. Investīcijas domātas produkcijas kvalitātes uzlabošanai – tiks iegādātas jaunas iekārtas, kas pavērs nebijušas iespējas. Tieši kādas iekārtas tiks uzstādītas un ko ar tām varēs saražot, pagaidām lai paliek noslēpums, jo mēs strādājam ārkārtīgi spēcīgas konkurences apstākļos. Negribas konkurentiem atklāt visus mūsu nodomus.
Mūsu esošajiem un potenciālajiem klientiem varu pateikt, ka etiķetes un iepakojums būs vēl krāsaināki un spilgtāki, lai prece veikalu plauktos nepaliek nepamanīta. Jāteic, ka prasības pret etiķetēm kļūst arvien augstākas – ir jānodrošina tāds iepakojums, lai tas jau pats par sevi pastāstītu par saturu un tā izcilību. Lai to sasniegtu, mēs veicam investīcijas ne tikai tehnoloģiskajās iekārtās, bet sadarbojamies arī ar dizaineriem Latvijā, Igaunijā, Maskavā, Minskā un sabiedrības partneriem Rietumos. Viņi zina mūsu tehnoloģiskās iespējas un prot tās izmantot, veidojot jaunus iepakojumus un apdruku. Izcils rezultāts ir sasniedzams tikai savstarpējā klienta, dizainera un ražotāja sadarbībā.
– Kas ir jūsu lielākie pasūtītāji?
Mēs izgatavojam etiķetes visdažādākajiem produktiem – sākot ar pīrādziņiem, desām un pienu, līdz zālēm un kosmētikai. Ļoti laba sadarbība mums bijusi ar Pūri, kas savulaik produkciju piedāvāja galvenokārt plastmasas spaiņos un spainīšos, respektīvi, lielos iepakojumos. Attīstot ideju par produkcijas pārdošanu burciņās, kopā sanāca dizaineri, ražotājs un mēs kā etiķešu izgatavotājs. Rezultāts ir ļoti labs – arī burciņa izskatās garšīga. Tas ir tikai viens no piemēriem, kā mūsu uzņēmums ir palīdzējis ieviest tirgū jaunu mārketinga konceptu.
Runājot par Latvijas kosmētikas ražotājiem – dažiem no viņiem ir vēl jāpadomā par iepakojuma nozīmību tirgus iekarošanā. Redzu, cik daudz spēka, laika un naudas šiem mērķiem velta Krievijas kosmētikas ražotāji. Ir svarīgi panākt, lai iepakojums pats uzrunā pircēju un piespiež viņu iepazīties tuvāk ar šo produktu. Nereti mēs pat uzņemamies iniciatīvu un esam pirmie, kas uzrunā ražotāju un mudina to mainīt noformējumu, lai panāktu plašāku preču noietu.
– Vai līdz ar jauno iekārtu uzstādīšanu tiks radītas jaunas darba vietas?
– Darba vietas būs, bet tā nebūs masveida jaunu darbinieku pieņemšana. Ir jādomā ne tikai par darba vietu skaitu, bet arī par darba efektivitāti, kas palīdz palielināt algas esošajiem darbiniekiem. Liepājas papīrā ir nodarbināti ap 100 cilvēku, un mans primārais uzdevums ir nodrošināt viņiem ritmisku darbu un adekvātu algas pieaugumu.
– Tikko noritēja izstāde Ražots Liepājā. Vai piedalījāties?
– Nē, kaut arī visu cieņu – šāda izstāde ir nepieciešama. Taču tās organizēšanu pašvaldībai vajadzēja deleģēt kādam privātajam uzņēmumam, patlaban man tā vairāk atgādina pašvaldības reklāmas kampaņu. Es negribu kritizēt izstādi un uzņēmējus, bet pret tās organizēšanas veidu man ir dalītas jūtas.
– Saka, ka krīze ir beigusies. Kā jūs skatāties nākotnē?
– Es nepiekrītu viedoklim, ka krīze ir beigusies – tā ir atstājusi vēl daudz ļoti dziļu rētu. Viena no tām ir ekonomiskā situācija – iedzīvotāju ienākumi ir kritušies un nav atgriezušies iepriekšējā līmenī. Es pat nerunāju par tiem, kuri saņem 200 latu – tas ir briesmīgi, diemžēl šādu cilvēku ir ļoti daudz. Dēļ zemā atalgojuma Latvija zaudē ļoti daudz gudru galvu – nav pareizi, ja, piemēram, cilvēks, kurš atbildīgs par nacionālā plāna izstrādi, saņem 700 latu mēnesī. Tas nav adekvāts atalgojums darbam, kam jāvelta gandrīz visas 24 stundas diennaktī. Protams, tam, kurš saņem 200 latu, tā liekas milzīga alga.
Arī finanšu sistēma nav atlabusi. No valdības vadītāja viedokļa, protams, cilvēkiem tas ir jāstāsta, bet faktiski tas ir tikai veids, kā nomierināt cilvēkus, lai nebūtu streiku un masveida nekārtību. Es neesmu valdības vadītājs, un man nav jāsaka tas, kas jāsaka, bet varu teikt to, ko redzu. Viens no piemēriem ir fakts, ka bankas nelabprāt kreditē jaunos uzņēmumus. Liepājas papīrs nav jaunais uzņēmums, bet ir viens no akcionāriem Liepājas biznesa inkubatorā, kur inkubējas vairāk nekā 100 jauno uzņēmumu. Šie uzņēmēji ir prezentējuši savas idejas nozaru profesionāļiem un dažādām komisijām, tostarp par finansējuma saņemšanu ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru, taču, aizejot ar savu biznesa plānu uz banku, visbiežāk saņem atteikumu, ja vien nespēj iesniegt ķīlu, kas vairakkārt pārsniedz nepieciešamā kredīta apjomu. Tas nav normāli – ļoti daudziem ir lieliskas idejas, kas tā arī paliek neīstenotas. Tāpēc es pilnīgi nepiekrītu apgalvojumam, ka krīze ir beigusies.
Lielā mērā krīzē ir vainojamas bankas – viņas bija tās, kas veicināja nekustamā īpašuma burbuli, kā rezultātā arī cieta zaudējumus. Uzņēmēji un sabiedrība šajā virpulī tika ierauti pastarpināti, bet tagad mēs esam tie, kas ciešs visvairāk – un atkal no banku puses.
Domāju, ka Latvija vēl ilgi laizīs brūces.
– Kāds ir jūsu viedoklis par eiro ieviešanu?
– Es neesmu tā piekritējs. No vienas puses, man kā uzņēmējam būtu vieglāk strādāt, ja būtu tikai viena valūta, taču, no otras puses, nekas jau daudz nemainās – man vēl joprojām paliek krievu rublis, baltkrievu rubelis, Šveices franks, ASV dolārs, japāņu jenas un citas valūtas, ar ko strādājam ikdienā.
Mums kā uzņēmumam uz valūtas maiņu nekas daudz nebija jāzaudē –pietika tās valūtas, ko ieguvām dažādu darījumu procesā. Arī man kā privātpersonai valūtas maiņa vispār nav nepieciešama – es visās valstīs norēķinos ar bankas karti un pat nezinu, kāda valūta ir kurā valstī. Arī emocionāli tas ir skumji, jo zaudējam vienu no nacionālajiem simboliem.
– Šogad Liepājas papīram aprit 115 gadu. Ar kādām sajūtām dzīvojat?
– Tik ilggadēja uzņēmuma darbība uzliek pienākumus un atbildību arī man kā pašreizējam vadītājam. Esmu atbildīgs strādnieku, akcionāru un vēstures priekšā, jo Liepājā vairs nav daudz uzņēmumu, kas pastāvējuši trijos gadsimtos – mēs esam viens no retajiem, kas vēl turpina darbu. Jāatzīmē, ka 1995. gadā, kad atnācu uz Liepāju, ražotāju ar ļoti garu vēsturi bija daudz vairāk, paldies Dievam, ka Liepājas metalurgs vēl dzīvo. Žēl, ka nav vairs piena kombināta, sērkociņu fabrikas un daudzu citu.
Atzīmējot savu jubileju, piesaistot sportistes un citas meitenes, kas ir mūsu atbalstīto kolektīvu dalībnieces, dizainerus un labus fotogrāfus, izdevām jubilejas kalendāru. Ļoti gribam, lai vēl pēc pieciem gadiem mēs varam teikt – Liepājas papīrs ar 120 gadu pieredzi ir stabils Eiropas mēroga uzņēmums.