Vai Liepājas papīrs paliks Latvijā?

Pēdējā laikā vairāki uzņēmēji publiskojuši pārdomas par ražošanas pārcelšanu uz kādu citu valsti, piemēram, Poliju. Arī AS Liepājas papīrs jau ieviesusi zīmolu First Labels un izveidojusi šāda nosaukuma interneta mājas lapu ārvalstu esošajiem un potenciālajiem klientiem, neafišējot Latvijas piederību.

Daudzi ir neizpratnē, un uzvirmo kaislības. Uz Neatkarīgo interesējošiem jautājumiem atbild AS Liepājas papīrs valdes priekšsēdētājs Jānis Vilnītis.

– Esat jau saņēmis bargu kritiku par mājas lapas firstlabels.com izveidošanu, kurā nav atrodama atsauce, ka pakalpojumus piedāvā Latvijas uzņēmums, un tagad arī pieļaujat iespēju jaunu ražotni būvēt Polijā. Kāpēc?

– Es joprojām esmu savas valsts patriots, taču šobrīd valstī notiekošais, tās esošais reitings, tai skaitā kredītreitings, un citādi ne visai labā slava reāli ietekmē mana biznesa attīstību un jaunu ārvalstu klientu piesaisti. Ārvalstu uzņēmēji ir ļoti piesardzīgi un atturīgi sadarboties ar valsti, kura netiek galā nedz ar savu ekonomiku, nedz sociālajiem jautājumiem.

First Labels pakalpojumus Eiropas klientiem piedāvā mūsu algoti menedžeri šajās valstīs, un jāteic, ka strādā ar panākumiem, jo Eiropas valstīs patērētāji un pasūtītāji vairāk uzticas savas valsts cilvēkiem. Atšķirībā no Latvijas Zviedrijā, Vācijā un citās Eiropas valstīs nacionālais protekcionisms un lokālpatriotismsms ir ļoti augsts – pasūtītājs nemainīs savu pakalpojumu sniedzēju tikai tāpēc, ka kāds piedāvā par 10% zemāku cenu. Šāda attieksme nav likumdošanas diktēta, bet katra uzņēmēja iekšējā pārliecība. No vienas puses, var teikt, ka First Labels zīmols ir mārketinga triks.

Savukārt par ražotni Polijā mums liek domāt citi apstākļi – mēs vēlamies piesaistīt ES struktūrfondu līdzekļus, lai attīstītu uzņēmumu un ieviestu jaunas, inovatīvas tehnoloģijas un produktus. Taču atkal ir pārlikts konkrētās programmas atvēršanas laiks no šā gada sākuma nu jau uz septembri un projekta realizācija kavējas. Tas ir Ekonomikas ministrijas jautājums, ko mēs nespējam ietekmēt. Tāpēc spriežam – ja naudu no ES fondiem nedabūsim Latvijā, iespējams, būvēsim ražotni Polijā, kur ES fondu līdzekļus apgūt ir vienkāršāk un ātrāk. Tas ir vienkārši bezatbildīgi un, piedodiet, stulbi no valsts puses – neizmantot šos ES struktūrfondu piešķirtos miljardus, no kuriem reāli naudā ir apgūti mazliet vairāk par 1%.

– Ko par šo situāciju saka Ekonomikas ministrija?

– Kampara kungs Dienas Biznesā atbildēja, ka sava biznesa veidošana ir katra uzņēmēja paša ziņā un valsts negrasās iejaukties. Faktiski es šo atbildi saprotu kā: "Man vienalga." Es, protams, saprotu, ka salīdzinoši neliels uzņēmums ar 100 strādājošajiem valsti nespēj ieinteresēt, jo līdzīgas tendences vērojamas vairāku uzņēmumu darbībā, arī ļoti lielu, un nav manāms, ka kādu tas satrauktu. Labākajā gadījumā mēs esam svarīgi Liepājai, jo 100 darba vietas ar stabilu un konkurētspējīgu algu ir pietiekams arguments pašvaldībai, lai tā censtos mūsu darbību atbalstīt savu iespēju un kompetences robežās.

– Izklausās skarbi... Vai pieļaujat iespēju vispār aiziet no Liepājas?

– Tādu plānu gan mums nav, un par to liecina arī plānotās investīcijas. Patlaban ļoti aktuāla ir tehnoloģisko risinājumu pilnveidošana, lai samazinātu materiālu patēriņu, pieregulējot iekārtas katram konkrētam pasūtījumam. Atzīmēšu, ka apmēram 25 tonnas dažādu atgriezumu un brāķētas produkcijas ik mēnesi esam spiesti nodot atkritumos. Par to mēnesī maksājam ap 1000 latiem. Lai arī plānots samazināt procentuālo atkritumu apjomu, tas tomēr būs nozīmīgs, turklāt jāskatās arī nākotnes perspektīvās – pieaugot ražošanas apjomam, palielināsies atkritumu daudzums. Ik mēnesi par elektrību Latvenergo samaksājam ap 10 tūkstošiem latu. Tāpēc esam sākuši strādāt pie ieceres par koģenerācijas stacijas būvniecību. Tā mūs nodrošinās ar nepieciešamo elektroenerģiju, tvaiku un siltumu, bet elektroenerģijas atlikumu pārdosim kopējā Latvenergo tīklā. Pamatā kā kurināmais tiks izmantota dabasgāze, bet būs iespēja sadedzināt arī pieminētos papīra atlikumus.

– Plāni tiešām liecina ar attīstību, bet kāda ir pašreizējā situācija – vai darbinieku skaitu saglabājāt?

– Faktiski jā, turklāt pēdējā mēneša laikā pieņēmām darbā vēl 10 strādājošos. Domāju, ka jau tuvākajā laikā darbinieku skaits pieaugs vēl vairāk. Protams, viss ir atkarīgs no pasūtījumu apjoma, taču mums ir pamats domāt, ka darba pietiks.

– 4. maijā svinēsim divdesmito gadadienu, kopš Latvija atguva neatkarību. Ar kādām domām gaidāt šo datumu?

– Ir pienācis pēdējais brīdis, kad uzņēmējiem, lēmējvarai un izpildvarai ir jānovelk svītra un jāapskatās, kur mēs, šādi saimniekojot, esam nonākuši. Padomju laikos bijām viena no vadošajām republikām un pie mums mācīties brauca no visas Padomju Savienības, jo varējām lepoties ar tādiem uzņēmumiem kā Rīgas radiorūpnīcu, VEF, Alfu, Robotu rūpnīcu un vēl virkni lielu uzņēmumu, kuros strādāja cilvēki ar milzu intelektuālo potenciālu un radīja augstas kvalitātes preces, bet tagad esam pašā zemākajā punktā – mūs ir apsteigušas gandrīz visas bijušās Padomju Savienības valstis. Vienīgi Moldovā un Ukrainā varbūt ir vēl zemāks līmenis, pat Gruzija ir sasparojusies un droši stāv vismaz uz tā paša pakāpiena, kur Latvija. Ja šobrīd Latvija ir kaut kur 1. vietā, tad tas ir ES regulu apgūšanā. Šeit mēs strādājam ļoti aktīvi, nelauzot galvas, vai tas der mūsu valsts tautsaimniecībai vai nē. Ja mēs patiesi mīlam savu zemi un valsti, tad kļūsim beidzot tajā par galvu, nevis asti lācim austrumos vai vilkam rietumos. Dievs mums devis īpašu vietu uz pasaules kartes, tad arī būsim kā tilts starp Rietumiem un Austrumiem, draudzēsimies ar visiem saviem kaimiņiem un būsim paši saimnieki!