2012. gadā SIA Poliurs, kura pamatnodarbošanās ir rūpniecisku izolētu siltuma pārvades cauruļu ražošana un montāža, praktiski dubultoja apgrozījumu un sasniedza līdz šim lielāko apjomu – 9,3 miljonus latu.
Saruna ar SIA Poliurs valdes priekšsēdētāju Viktoru Melnaci.
– Ar ko skaidrojams tik liels apgrozījuma pieaugums pagājušajā gadā?
– Jau tradicionāli Poliurs produkcija tiek eksportēta. Arī pagājušā gada pieaugums skaidrojams ar eksporta tirgu pieprasījuma pieaugumu, kas mums deva iespēju saražot un pārdot vairāk nekā iepriekšējos gados. Sadalījums starp eksporta valstīm saglabājas gadu no gada – 50% paņem Krievijas tirgus, tālāk Lietuva, Igaunija, Zviedrija.
Vislielākais pieaugums bija eksports uz Krieviju, precīzāk, Kaļiņingradas apgabalu, kur tika realizēts siltumapgādes rekonstrukcijas projekts ar Eiropas Rekonstrukciju un attīstības bankas līdzfinansējumu. Tā realizācijas nodrošināšanai ļoti īsā periodā piegādājām rūpnieciski izolētās caurules 4,5 miljonu latu vērtībā.
– Vai, strādājot Krievijas tirgū, ir derīgs ES valstu akceptēts produkcijas sertifikāts?
– Nē, katrai valstij ir savi noteikumi, un Krievija prasa atbilstību saviem standartiem – GOST. Saņemt šādu sertifikātu nav problēma – tas vienkārši ir jāizdara, un, protams, tas maksā naudu un laiku. Jāatzīst, ka dažādu valstu prasības ir atšķirīgas, taču izpildāmas – mēs varam sakārtot ražošanu atbilstoši tās valsts standartiem, uz kurieni produkcija tiks piegādāta. Pamatā atšķirības ir niansēs, piemēram, metāla un polietilēna biezumā.
Savukārt, lai ražotājam būtu iespēja piedāvāt produkciju ES fondu programmās, jābūt ISO sertifikātam, vides atbilstības sertifikātam un Euroheat& Power, kas ir cauruļu ražotāju kvalitātes uzraudzības institūcija, sertifikātam. Mums ir viss nepieciešamais, lai piedalītos ES projektu realizācijā.
Sistēma, kurā praktiski katrā valstī ir savas būvniecības normatīvu nianses, no vienas puses, sarežģī ražotāja dzīvi, taču ir saprotama, jo katra valsts aizstāv savu tirgu un savus ražotājus. Savi atbilstības normatīvi ir arī Lietuvai un Latvijai, vienīgi Igaunijā nav savu individuālu prasību.
– Kāds ir šim gadam plānotais apgrozījums?
– Tuvu iepriekšējam gadam. Katrā gadījumā ceram, ka izdosies sasniegt deviņus miljonus latu. Pagaidām līgumi visas sezonas piegādēm vēl nav noslēgti. Viss ir atkarīgs no tā, cik aktīvi tiks apgūts pieejamais ES finansējums – atzīmēšu, ka šogad noslēdzas esošais ES finanšu plānošanas periods, tātad ir jāpagūst izdarīt ļoti daudz.
Arī šogad ieplānotas piegādes uz Krieviju, bet ne tik lielā apjomā kā pērn. Kā viens no jaunajiem tirgiem minama Grieķija – uz Atēnām šogad aizvesta jau pirmā partija ar izolētajām caurulēm, dažādu diametru caurules kopgarumā vairāk nekā divi kilometri. Protams, sākumā bija bažas, vai viss noritēs, kā plānots, jo par Grieķijas krīzi zina visi un par paņēmieniem, kā viņi to risina, – arī. Taču pagaidām viss ir labi – nauda ir samaksāta. Balkānu reģionā strādā mūsu sadarbības partneris, kas palīdz atrast noieta tirgu arī minētā reģiona valstīs. Savulaik esam sadarbojušies arī ar Horvātiju.
Piegādes notikušas arī uz Krieviju un Lietuvu, kā arī Latvijas siltumtrašu rekonstrukciju nodrošināšanai. Arī a/s Rīgas siltums pērn piegādājām 1,5 km izolēto cauruļu – šā uzņēmuma galvenais nosacījums bija ļoti īsi piegāžu termiņi.
– ES finanšu plānošanas periods faktiski ir beidzies, bet jaunā perioda finansējuma modelis un apjomi vēl ir ar pirkstu mākoņos rakstīti. Vai nebaida, ka līdz ar pārtraukumu ES fondu finansēšanā būtiski samazināsies arī Poliurs darbības apjoms?
– Skatoties Eiropas mērogā, mēs esam mazs uzņēmums, tātad arī vajadzības normāla darba ritma noturēšanai mums nav lielas. Milzīgs uzņēmums izteikti izjūt pat 5% tirgus kritumu, savukārt mums tāds kritums nav būtisks. Mazam uzņēmumam ir vieglāk pielāgoties situācijas izmaiņām – mēs pat trakos krīzes gadus pārdzīvojām salīdzinoši normāli, kaut arī 2009. gadā apjoms pret 2007. gadu samazinājās gandrīz trīskārt.
Runājot par nākamā plānošanas perioda Latvijai pieejamajiem finanšu resursiem, gribu pateikt: cik kam iedos, tāpat vēl konkrēti nav zināms – plāni var mainīties desmit reižu un katru medijos izskanējušo ciparu nevajag uztvert nopietni. Tāpat bez mums izlems, cik un kam dot. Ir taču jāsaprot, ka esam maza valstiņa, turklāt nabadzīga. Cik iedos, tik iedos, nav ko trakot, gan jau iedos gan siltumam, gan ūdenim, atkritumiem un caurulēm. Kā būs – tā dzīvosim.
– Vai tagad, kad krīze ir pārvarēta, domājat par ražošanas jaudu kāpināšanu, jaunu investīciju veikšanu?
– Pirms dažiem gadiem pabeidzām investīciju plāna realizāciju, kā rezultātā ražošanas modernizēšanā tika ieguldīti 1,4 miljoni latu. Pagaidām jaunas investīcijas neplānojam, jo mūsu mērķis nav izveidot milzīgu uzņēmumu, bet gan veiksmīgi strādāt esošās kapacitātes ietvaros. Ar esošajām tehnoloģijām un ražošanas telpām apgrozījumu varam trīskāršot. Arī esošais darbinieku skaits atļauj palielināt ražošanas apjomu. Taču tas nav mūsu mērķis, jo zinām, ka pa lielam viss tirgus jau ir sadalīts – lielos ES līdzfinansētos projektus ar materiāliem nodrošina milzīgas kompānijas, kam ir sakari augstu stāvošās institūcijās. Poliurs faktiski nav izredžu ielauzties šajā lielajā spēlē, mums paliek tas, kas paliek – mazie projekti. Būtībā ir labi, kā ir.
Mums ir jāmācās no dāņiem – Dānijā nav milzīgu uzņēmumu, bet to ir daudz un pārstāv visdažādākās nozares. Ja valsts vai pilsētas ekonomika, kā gadījumā ar Liepāju, ir balstīta uz viena giganta saimniecisko darbību, tad neparedzētās situācijās ciešs liels skaits cilvēku un arī valsts ekonomika. Labāk, ja Liepājas metalurga vietā būtu bijuši 20 mazi uzņēmumi. Paskatieties, kā somi cīnās ar Nokia... es uzskatu, ka vienas nozares dominante pilsētā vai valstī rada pārāk lielus riskus valsts ekonomikai.
Patlaban pie mums strādā 76 cilvēki, kā arī papildus pieņemam sezonas darbiniekus, pamatā studentus, kam šī ir iespēja nopelnīt jaunam uzvalkam un lieku reizi aizvest meiteni uz kino.
– Kāda ir darbinieku vidējā alga?
– Alga ir atkarīga no tā, ko konkrētais darbinieks prot un cik labi viņš strādā, taču vidēji uzņēmumā strādnieks saņem ap 500 latu uz rokas. Tajā pašā laikā visiem strādājošajiem ir veselības apdrošināšanas polises un dažādas iespējas bez maksas sportot, peldēt.
Protams, cilvēkiem vienmēr šķitīs, ka saņem viņi par maz, taču atskaites punkts nevar būt līdzīgs uzņēmums Beļģijā. Tā ir pavisam cita valsts ar citādāku ekonomisko situāciju un citu darba intensitāti. Piemēram, Beļģijas metālapstrādes uzņēmumā gadā uz vienu strādājošo izstrāde sastāda 260 tūkstošus, bet pie mums tikai 120 tūkstošus latu. Arī pie mums, laikam ejot, situācija ir mainījusies – atceros, ka sākumā darbiniekiem bija alga ap 100 latu mēnesī. Uzņēmuma algu līmenis ir saskaņā ar darba efektivitāti un valsts ekonomisko situāciju.
– Kāds ir jūsu viedoklis attiecībā uz eiro ieviešanu Latvijā?
– Jo ātrāk, jo labāk, jo arī tās valstis, kas nav eirozonas dalībnieces, tostarp Lietuva, Zviedrija un pat Krievija, par produkciju norēķinās eiro. Arī izejvielas no sadarbības partneriem iepērkam eiro. Savukārt algas, nodokļus, par elektroenerģiju, ūdeni un citām lietām mums ir jāmaksā latos. Protams, konvertēšanas rezultātā zaudējam, kā arī dažādu valūtu izmantošana būtiski apgrūtina grāmatvedību.
– Vēl arvien pa spici Latvijas volejbolā spēlē Poliur komanda. Ar ko jums tik tuvs volejbols?
– Volejbols ir Ozolnieku tradicionālais sporta veids. Uzskatu, ka komandas atbalstīšana ir ieguvums visiem – gan tiem, kas spēlē, gan tiem, kas skatās. Ja reiz valsts ir paredzējusi iespēju daļu peļņas novirzīt sponsorēšanai, es uzskatu par pienākumu to izmantot un dot tiem, kam tas vajadzīgs. Es jūtos labāk, ja zinu, ka uzņēmuma peļņas daļa nonāk pie konkrētiem cilvēkiem, kas veic konkrētu uzdevumu. Diezin vai valsts no sava budžeta kādreiz uzņemsies uzturēt profesionālā sporta komandas.