Sešu dzelzceļa līniju krustpunkts – Jelgava

Jelgavai aizvien bijusi īpaša loma reģiona politiskajā, saimnieciskajā un garīgajā dzīvē.

Kopš 1863. gada, kad atcēla zemnieku pārvietošanās ierobežojumus, pilsētā ieplūda daudz latviešu, kuri drīz vien papildināja Jelgavas namsaimnieku, tirgotāju, amatnieku, skolotāju un ierēdņu aprindas. Pilsēta strauji pletās plašumā, un radās jaunas vajadzības.

Tieši šajā laikā ierosināja būvēt dzelzceļu no Rīgas caur Jelgavu uz Liepājas ostu, lai ziemas mēnešos varētu pārvadāt caur to preces. Atļauja tika saņemta 1867. gadā, un jau pēc gada atklātais dzelzceļš deva spēcīgu impulsu Jelgavas tālākajai attīstībai. Līdz ar dzelzceļa izbūvi uzcēla 78 m garu un 18 metrus platu ķieģeļu stacijas ēku, tvaika lokomotīvju šķūni (depo), vagonu šķūni, preču šķūni, svaru būdu, preču rampu, ūdenstorni, pārmijnieka būdu, malkas šķūni, dzīvojamo ēku; ierīkoja divas akas, lokomotīvju griezuli, preču vagonu bīdāmo platformu. Sākotnējās gala stacijas nozīme pieauga 1873. gadā, kad Rīgas–Jelgavas dzelzceļu pagarināja līdz Mažeiķiem. 1904. gadā vilcienu kustība Jelgavas dzelzceļa mezglā līdz ar Maskavas–Ventspils dzelzceļa izbūvi atkal strauji pieauga. Stacija tika pārdēvēta par Mitavu I. Pirmā pasaules kara gados tās nosaukums bija Mitau–West, 1919. gadā – Jelgava I. Kopš 1921. gada stacijas nosaukums ir Jelgava.

Pārvadāto pasažieru daudzums jau pirmajos dzelzceļa pastāvēšanas gados sasniedza plānoto apjomu – gandrīz 180 tūkstošus gadā. Stacijas ēka tika postīta abos pasaules karos, tomēr ikreiz izdevies to atjaunot.

Jelgava atrodas Lielupes krastā, tāpēc zināmu laiku ar dzelzceļu konkurēja arī upes transports, bet ļoti ātrā laikā dzelzceļš kļuva populārāks par kuģošanu un pajūgu transportu, kas pārvadājumu sektorā sekmīgi strādāja līdz 20. gadsimta sākumam. Visvairāk pārvadāto preču klāstā Mitavas (Jelgavas) dzelzceļā bija lini, labība, kaņepāji, spirts, tabaka, sāls, cukurs, tekstilizstrādājumi, metāls, izstrādājumi no koka. 1904. gada 11. novembrī Maskavas–Vindavas – Ribinskas dzelzceļa sabiedrība atklāja kustību iecirknī Krustpils–Tukums, kas veicināja tālāku Jelgavas mezgla attīstību, īpaši preču plūsmu caur to. 1915. gadā kontroli pār Jelgavas staciju un daļu līnijas pārņēma vācu armija, kas pielāgoja sliežu ceļu sev ierastajam normālplatumam (1435 mm). Savukārt 1919. gadā, līniju pārņemot Latvijas dzelzceļiem, tika nolemts starp Torņakalnu un Jelgavu uzlikt otru, paralēlu sliežu ceļu tā sauktajā krievu platumā (1524 mm. Šāds statuss līnijai tika saglabāts līdz 1940. gadam.

Stacija Jelgava II tika atklāta 1904. gadā. Stacija savu nozīmi zaudēja Pirmā pasaules kara gados. Sākotnēji šeit šķiroja vagonus, kurus bija jāpadod uz Rīgas–Orlas dzelzceļu, respektīvi – Rīgas–Mažeiķu līniju. Stacijas kompleksā bez ievērojama sliežu ceļu daudzuma ietilpa arī sešvietīgs lokomotīvju depo ar lokomotīvju apgriešanas iekārtu – griezuli, preču kantoris, materiālu noliktava, lokomotīvju un konduktoru brigāžu atpūtas telpas, dzīvojamās ēkas. Pasažieru apkalpošana un vietējo sūtījumu pieņemšana tika organizēta Jelgavas I stacijā, kuru kopējiem spēkiem apsaimniekoja kā valsts Rīgas–Orlas dzelzceļa pārvalde, tā privātā Maskavas–Ventspils sabiedrība. Starp abām Jelgavas stacijām, paralēli Rīgas–Jelgavas līnijas tiltam pār Lielupi, tika izbūvēts vēl viens, Maskavas–Ventspils dzelzceļa līnijas tilts (mūsdienās to izmanto tikai uz un no depo braucošās lokomotīves). Pēc 1922. gada stacija vilcienu sarakstos vairs netiek minēta. 1936. gadā te atvērta pietura pasažieru iekāpšanai un izkāpšanai – Mintava. Pēc 1948. gada tā kartēs vairs neparādās, toties kopš 50. gadiem vilcienu sarakstos uzrādīta vilcienu pietura Jelgava II vai Jelgava–2.

Materiāls sagatavots, izmantojot Latvijas Dzelzceļa vēstures muzeja zinātnisko arhīvu.

Svarīgākais