To, kāda ir katra pilsēta, ietekmē milzums faktoru, sākot ar ģeogrāfisko novietojumu, pašvaldības tālredzību un beidzot ar konkrētā reģiona iedzīvotāju mentalitāti. Šoreiz uz pilsētu un tās cilvēkiem mēģināsim paskatīties caur tās ilggadējā priekšsēdētāja Leonīda Salceviča skatpunktu.
– Pēdējos gados pilsētas infrastruktūrā ir veikti ļoti lieli uzlabojumi – sakārtotas ielas, izveidoti jauni tūrisma objekti, renovētas sabiedriskās ēkas, sācies daudzdzīvokļu māju siltināšanas process, top projekts par otru tiltu pār Daugavu. Vai var teikt, ka galvenais ir padarīts un tagad var baudīt augļus?
– (Domīgi) Vecs teiciens vēsta, ka Rīga nekad nebūs gatava! To pašu var teikt par Jēkabpili – mēs varam darīt daudz, bet nekad nevarēs pateikt stop! un sākt baudīt darba augļus. Darāmā ir tik daudz, ka nepietiks lapu avīzē, lai uzskaitītu visu, kas vēl jādara.
Tā pa īstam visas vajadzības zina tikai tie, kuri ir līdz ausīm iekšā procesā, ko sauc par pilsētas vadīšanu. Apzinoties visas esošās problēmas un tās, kas, pilsētai attīstoties, var parādīties nākotnē, – bail pat domāt. Mēs varam priecāties par ielām, skvēriem, skulptūrām un citām lietām, bet tā ir tikai aisberga redzamā daļa – ir jārada ne tikai fiziskie un sociālie priekšnoteikumi, bet arī mentālie un emocionālie, lai cilvēki Jēkabpilī justos labi, – lai gribētu dzīvot paši, lai radītu jauno paaudzi, kura turpinātu mūsu iesākto šeit – Jēkabpilī. Saknes bija, ir un būs attīstības pamatu pamats.
– Kā atgādinājums pilsētas sākumam, tātad arī jēkabpiliešu saknēm, kalpo arī atjaunotais tirgus laukums...
– Tieši tā – var teikt, ka mūsu pilsētu ir dibinājis hercogs Jēkabs, kurš šeit nomedīja lūsi un pateica – šeit būs Jēkabštate. Tagad pilsētā ir ne tikai lūša skulptūra, bet arī zirgs, kas simbolizē tirdzniecību, un karuselis, kas atgādina arī par izklaidēm, un aka – ūdens kā dzīvības simbols. Akas vinču rotā mūsu pilsētas slavenāko cilvēku gravējumi – to, kuri pilsētas attīstībā devuši vislielāko ieguldījumu.
– Bet dzīvokļi pārsvarā ir privatizēti – tātad īpašumā, un cilvēki var darīt ar savu īpašumu to, ko vēlas.
– Tur jau tā problēma – dzīvoklis ir īpašumā, bet visa māja kopīpašums. Tāpat arī ar daudzdzīvokļu mājām – nekad visi mājas iedzīvotāji nebūs vienādās domās, vienādi zinoši un ar vienādu finansiālo nodrošinājumu, lai vienotos par optimālu kopīpašuma apsaimniekošanu. Uzskatu, ka savulaik, nododot dzīvokļus privatizācijai, tika pieļauta kļūda. Vajadzēja izmantot citu mehānismu.
– Neskatoties uz centieniem sakārtot veselības aprūpes iestāžu infrastruktūru, iedzīvotāju neapmierinātība par veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību un kvalitāti nesamazinās, bet pieaug. Arī Jēkabpils reģionālajā slimnīcā nu jau vairākus gadus realizē ES un pašvaldības līdzfinansētus projektus jaunu korpusu būvniecībā un esošo rekonstrukcijā. Vai tas uzlabo pieejamo veselības aprūpes pakalpojumu kvalitāti?
– Jā un nē. No vienas puses, ir patīkami uzturēties skaistās un komfortablās telpās, veikt izmeklējumus ar modernām tehnoloģijām un tamlīdzīgi, taču veselības aprūpes pamats ir medicīniskais personāls, kura katastrofāli trūkst, it īpaši ārstu speciālistu.
Patlaban reģionālās slimnīcas bieži izmanto viesārstus, – ārstus, kuri strādā vairākās slimnīcās. Viņi atbrauc, veic savu darbu augstā līmenī, saņem atalgojumu un aizbrauc uz citu slimnīcu. Es viņus saprotu – ar vienu ārsta slodzi vienā slimnīcā alga ir pārāk maza.
Manuprāt, vajadzētu rast risinājumu, lai ārsts varētu izdzīvot, strādājot vienā vietā. Tas pats attiecas uz vidējo medicīnisko personālu – ja palielinās minimālo algu, tad apkopēja saņems vairāk nekā medmāsa par vienu slodzi. Visu cieņu apkopējai – arī viņai ir jāsaņem adekvāts atalgojums, tomēr nevar salīdzināt medmāsas un apkopējas atbildību un nepieciešamo izglītību. Medmāsas strādā vismaz pusotras slodzes, lai nopelnītu nedaudz pāri 300 latiem. Tas nav nopietni. Kad lai šis cilvēks izmazgā veļu un velta laiku bērniem?! To pašu var teikt par skolotājiem – ja viņi varētu pietiekami nopelnīt, strādājot vienu slodzi, tad varētu gan kvalitatīvi sagatavoties nākamajai stundai, izlabot mājasdarbus un atrast laiku arī savai ģimenei un atpūtai. Tagad viņi ir pārstrādājušies, kas nedod labumu nevienam – nedz skolēniem, nedz pašiem kā personībām.
– Vai jūs kā pašvaldības vadītājs varat ietekmēt šos procesus?
– Būtībā nē, – tikai ar morālo atbalstu, jo atalgojuma apmēru skolotājiem un mediķiem nosaka valsts. Mēs varam palīdzēt uzbūvēt jaunu korpusu, iekārtot telpas un iegādāties iekārtas, atrast dzīvesvietu vai samaksāt stipendiju nākamajiem speciālistiem.
Atzīmēšu, ka ar Jēkabpils domes atbalstu par ginekologu mācās viens no jēkabpiliešiem – rudenī viņu jau gaidām mūsu slimnīcā. No Rēzeknes pašvaldības piesaistījām jēkabpilieti dakteri Urtānu, kurš nu veiksmīgi operē mūsu slimnīcā. Tagad Jēkabpilī atkal notiek operācijas, kādas šeit neveica vismaz desmit, piecpadsmit gadus.
Es uzskatu, ka vislabāk var paveikt darbu tad, ja cilvēks jūtas piederīgs šai vietai, šiem cilvēkiem. Varbūt es kļūdos, bet tādas ir manas emocijas.
– Pirms pusotriem gadiem pilnībā tika rekonstruēts Krustpils kultūras nams. Vai tas ir mainījis arī pilsētas iedzīvotāju izpratni par kultūru – vēlmi piedalīties, klausīties, skatīties?
– Atzīmēšu, ka atjaunotajā kultūras namā pirmais pasākums notika 2011. gada 18. novembrī par godu valsts dzimšanas dienai. Tas bija emocionāli ļoti skaists pasākums un ielika pamatu jaunai ērai mūsu pilsētas kultūras dzīvē. Mēs tagad varam piedāvāt saviem cilvēkiem daudz augstākas raudzes mākslinieku koncertus, teātra un operas izrādes, kas acīmredzami bija mūsu pilsētniekiem ļoti nepieciešams.
Visbiežāk pasākumi piepulcina pilnu zāli – ap 600 skatītāju.
Ne mazāk svarīgi, ka arī mūsu pašdarbnieki – dziedātāji, dejotāji, mūziķi – tagad var mēģināt un uzstāties mūsdienīgā, ar labām tehnoloģiskajām iespējām aprīkotā vidē. Protams, arī viņus tas ietekmē pozitīvi – gribas strādāt vēl labāk un sasniegt vēl augstākus mērķus.
Atgādināšu, ka arī Daugavas otrā krastā izvietotajam Tautas namam nepieciešama pamatīga restaurācija. Tas jau ir iekļauts nākamā ES finanšu plānošanas perioda plānos.
Liela loma kultūras dzīvē ir arī Krustpils saliņas estrādei, kurā nu jau trešo gadu notiks Operas dienas. Šogad jūlijā skatīsimies Sanktpēterburgas operas teātra iestudējumu – G. Doniceti Pēteris lielais, bet augustā Latvijas Nacionālās operas baleta izrādi Žizele.
– Jēkabpilij ir savs pusprofesionālais kamerorķestris, un liela vērība tiek veltīta klasiskās mūzikas baudīšanas iespējām. Vai tas saistās ar faktu, ka jums pašam ir tuva klasiskā mūzika?
– Jo vecāks palieku, jo vairāk gribas klausīties tieši augstvērtīgu klasisko mūziku, piemēram, mūsu pašu Emīla Dārziņa Melanholisko valsi varu baudīt, kaut naktī trijos pamostoties. Nebeidzu sajūsmināties par Alekseja Lundina filigrāno vijoļspēli – viņu mums ir bijis gods uzņemt vairākkārt. Ar nepacietību gaidu 4. maiju, kad kopā ar mūsu kamerorķestri Krustpils kultūras namā uzstāsies Vestards Šimkus.
Runājot par kamerorķestri – sākotnēji profesionāla kamerorķestra izveidošana Jēkabpilī man šķita visai utopiska ideja, taču tagad redzu, ka viss notiek. Kopā ar profesionālajiem mūziķiem orķestrī spēlē arī talantīgākie Jēkabpils mūzikas skolas audzēkņi – redzu, kā diriģenta Mārtiņa Berga vadībā aug šī orķestra profesionalitāte un popularitāte. Viņi spēj pulcēt pilnu lielo kultūras nama zāli. Ceru, ka ar laiku šis kolektīvs pārtaps par profesionālu simfonisko orķestri.
Jēkabpili pozicionējam kā klasiskās mūzikas aktīvu norišu vietu, kas aizpildīs kultūras pieejamības trūkumu visam reģionam, jo cilvēki arvien vairāk interesējas ne tikai par izklaidi, bet arī par augstas raudzes mākslu. Cilvēki aug intelektuāli un garīgi – mūsu pienākums ir viņiem dot šo iespēju. Protams, es augu līdz ar viņiem.
– Tikpat būtiska kā cilvēka garīgā pasaule, ir arī viņa fiziskā forma. Pēdējo gadu novērojumi liecina, ka Latvijas cilvēki arvien vairāk iesaistās dažādās sportiskās aktivitātēs – brauc ar velosipēdiem, skrien, nūjo, skrituļo, slēpo, peldas. Kā jūs domājat – kāpēc?
– Cilvēki daudz strādā, jūtas noguruši. Viņi saprot, ka nekas nespēj labāk atjaunot spēkus kā kontakts ar dabu – pieskarties kokam, sajust zāles smaržu caur pēdām, izjust dabiskas ūdenskrātuves dzīvinošo valgmi, ieelpot dzidro gaisu un atlaisties saulē. Mēs esam piekusuši no asfalta, no mašīnām, no trokšņa.
Diemžēl Jēkabpilī infrastruktūra, kas nodrošinātu šo cilvēku vajadzības, vēl ir bērna autiņos, taču mēs cenšamies. Jēkabpils šaurās ielas nedod mums iespēju izveidot veloceliņu tīklu pašā pilsētā, tāpēc mēs attīstām paši savu Mežaparku pie Radžu ūdenskrātuves, kur ir labiekārtota zilā karoga pludmale, izveidota apgaismota slēpošanas trase, top veloceliņi. Šogad īpaši populārs ir mākslīgi uzbērtais kalns – tur rosība valda gan darbdienās, gan brīvdienās. Nākamgad kalns būs vēl augstāks – varēs attīstīt arī kalnu slēpošanas trasi.
– Kā jūs pats atpūšaties?
– Man ir privātmāja – tā prasa daudz fiziskā darba. Vasarā jāpļauj zāliens un jākopj dārzs, ziemā no sniega jāatrok 70 m celiņš līdz mājai. Vasarā ir jāizved izskrieties abi labradori, no makšķerēšanas arī grūti atteikties... Reizēm esi tā atpūties, ka tik tikko līdz dīvānam vakarā var tikt. Bet tas ir gandarījuma piepildīts nogurums. Tā nu es to enerģiju nākamajai darba nedēļai salasu.
– Jau sarunas sākumā jūs teicāt, ka cilvēkam svarīgas ir saknes – ir jāzina, kas tu esi un no kurienes nāc. Vai pats to zināt?
– Lielos vilcienos, jā, bet pēdējā laikā priekšā nāk informācija, ko pat nebiju apjautis. Diemžēl pēdējos gados Dieviņš pie sevis ir aizsaucis daudzus izcilus jēkabpiliešus, piemēram, mežkopi Vuškānu, skolotāju Ozoliņu, inženieri Kikustu, ekslibristi Karlsoni, kuri pastiprināti pētījuši mūsu novadu un novadniekus – viņu zināšanas ir nepietiekami novērtētas, pārāk maz dokumentētas. Ar steigu jālabo vējā palaistā iespēja. Paldies skolotājai Zimovai par sakrātajām vēstures liecībām, kas ļaus mums izdot grāmatu par Jēkabpils vecticībniekiem, kuri ir faktiskie šīs pilsētas dibinātāji. Viens no interesantākajiem faktiem, kas atklājās, ir tas, ka no mūsu bibliotēkas, kas celta uz klostera pamatiem, ved pazemes eja uz bijušo ebreju namu, kur tagad mājo mākslas galerija Mans's. Šādu pārsteigumu ir daudz. Es ļoti ceru, ka ar šo grāmatu mēs būsim devuši ieguldījumu savas pilsētas vēstures saglabāšanā, lai nākamajām paaudzēm ir kārtīgas saknes, uz kā balstīt savu dzīvi.
