Intervija ar Jēkabpils pilsētas domes priekšsēdētāju Leonīdu Salceviču.
– Ar nākamo gadu pašvaldībām uzdevumu, ko līdz šim līdzfinansēja valsts, ir daudz vairāk, bet naudas sadalījums starp pašvaldību un valsts budžetu no Iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) paliek iepriekšējais. Kā jūs vērtējat šo situāciju, un ko tas konkrēti nozīmē Jēkabpilij?
– Laikā, kad sākās krīze, pašvaldība solidāri uzņēmās atbildību un samazināja savus izdevumus līdz minimumam. Konkrēti Jēkabpilī pašvaldības izdevumus samazinājām par 56%. Pagājušajā gadā parādījās pozitīva tendence – valdība godīgi samaksāja pašvaldībām arī daļu no budžeta pārpildes. Likumsakarīgi arī nākamajam gadam cerējām saņemt vairāk – respektīvi iepriekš solītos 85% no IIN.
Tagad saprotam, ka diskutēt par šo jautājumu vajadzēja sākt daudz agrāk, nevis īsi pirms budžeta apstiprināšanas. Esošais sadalījums – 80% no IIN pašvaldībām un 20% valstij, kā arī papildu dotācijas 4 pilsētām – Daugavpilij, Jēkabpilij, Liepājai un Rēzeknei – zināmā mērā ir kā kompromisa variants. Konkrēti Jēkabpils būtisku summu nezaudē.
Tas, ka valdība ir parādā pašvaldībām, ir neapstrīdams fakts, – ceram vismaz 2014. gadā saņemt daļu no parāda. Šis vilciens jau ir aizgājis. Turklāt Finanšu ministrija atzīst, ka novirzīt 85% no IIN pašvaldībām, vismaz nākamajām gadam, vispār nav iespējams. Situācija valstī nemaz nav tik spoža, kā mums stāsta.
– Bet Rīga izstājās no Pašvaldību savienības tieši šī iemesla dēļ...
– Jā, tas bija demaršs, bet neesmu pārliecināts, vai tam ir konstruktīvi iemesli. Cēlonis ir cits – jāmaina pašvaldību izlīdzināšanas fonda likums, jo patlaban ienākumu uz vienu iedzīvotāju izlīdzināšana notiek tikai uz bagāto pašvaldību rēķina. Manuprāt, arī valstij ir jāpiedalās izlīdzināšanas fonda veidošanā. Tāpat arī nav īsti skaidra ieņēmumu aprēķināšanas kārtība.
Pirms teritoriālās reformas Jēkabpils bija pelēkajā zonā – nedz ieskaitīja naudu pašvaldību izlīdzināšanas fondā, nedz to saņēma. Pēc reformas, kad pārņēmām arī visas bijušā rajona funkcijas un iestādes, kļuvām par naudas saņēmējiem. Taču neesmu pārliecināts, vai tas ir godīgi, jo neviens man neiestāstīs, ka novados ieņēmumi uz vienu iedzīvotāju ir lielāki nekā Jēkabpilī. Pilsēta taču ir tā vieta, kur notiek visaktīvākie ekonomiskie procesi. Taču, ja reiz mums piešķir to «nabadziņu» dotāciju, tad, protams, mēs to pieņemam.
– Kāds kopumā izskatās nākamā gada budžeta projekts?
– Tas būs ar nelielu pieaugumu attiecībā pret šo gadu, taču esmu jau visus brīdinājis, ka neko daudz vairāk atļauties nevarēsim, jo objektīvi palielinās izdevumu daļa. Nauda jāparedz garantētā iztikas minimuma un mājokļa pabalsta izmaksai iedzīvotājiem, kas nākamgad ir uzlikts uz pašvaldības pleciem pilnā apmērā, un valsts vairs minētos pabalstus nelīdz finansēt. Nākamajā gadā ir dziesmu un deju svētki – ir jāapģērbj un jāpaēdina vismaz 700 dažādu kolektīvu dalībnieku, jāieplāno līdzekļi pašvaldību vēlēšanām... Katrā gadījumā par izaugsmes un attīstības budžetu to nevar nosaukt.
– Nu jau mazliet pierimis, tomēr nav beidzies strīds starp Edmundu Sprūdžu un Aivaru Lembergu. Kā jūs komentētu šo situāciju?
– Izskatās, ka kāds no malas režisē šos notikums, lai sabiedrība aktīvi sekotu līdzi šim šovam un nepamanītu citas – daudz nopietnākas problēmas. Starp pašvaldībām notiek šķelšanās, jo nav īsti skaidra valdības politika. Piemēram – šogad piešķirtā papildu dotācija Latgales attīstībai. Protams, Latgale priecājas, bet nabadzīgas pašvaldības ir arī Kurzemē un Vidzemē. Arī it kā liekie 26 miljoni, kas pēkšņi parādījās valsts budžetā, tika sadalīti starp konkrētām pašvaldībām. Arī es nevaru piekrist šādai situācijai, jo finanšu injekcijas bez sabiedrībai saprotama pamatojuma, nav pieļaujamas.
Sabiedrības uzmanība tiek pievērsta šovam, bet patiesībā vajadzētu domāt par pavisam citām lietām: kāpēc izbrauc cilvēki, kāpēc mums vēl arvien ir 200 latu minimālā alga, kas nemotivē strādāt algotu darbu, un milzums citu jautājumu. Bet mēs tikai vicinām karogus un strīdamies, kurš gudrāks, kurš dumjāks. Latvija atkal un atkal kāpj uz viena un tā paša grābekļa – visas acis jau zilas, bet mācību kā negūst, tā negūst. Varbūt jātaisa trešā atmoda!?
– Lai arī ko mums saka valdība, bezdarbs tomēr ir liels...
– Man tiešām negribas atzīt, bet fakts ir tāds, ka bezdarba līmenis Jēkabpilī ir gandrīz sasniedzis 1997. gada līmeni – ap 15%. Tajā pašā laikā Valsts nodarbinātības aģentūrā ir brīvas 260 vakances – vajadzīgi celtnieki, kokapstrādes un mežistrādes, kā arī citu nozaru speciālisti. Šiem darbiem vajadzīgi sagatavoti cilvēki, kuru laikam Jēkabpilī vairs nav. Tie, kuri var strādāt, savu vietu ir atraduši ārvalstīs. Analizējot situāciju, secinu, ka visu nosaka algas apmērs. Lielajos uzņēmumos, kur maksā adekvātas algas, darbinieku netrūkst, bet mazie uzņēmēji bieži vien grib maksāt tikai minimālo algu, kas nav adekvāta ieguldījumam. Tāpēc daudzi izvēlas labāk saņemt pabalstus un nestrādāt vispār.
Visās valstīs – neatkarīgi no tā, cik tās ir bagātas, ir ap 3 līdz 4% darbspējīgo cilvēku, kuri nekad nav strādājuši un nestrādās. Taču mūsu neadekvātā minimālās algas un pabalstu sistēma šo procentu Latvijā ir palielinājusi – cilvēki ir atraduši strādāt. Labāk iet uz pašvaldību pēc palīdzības.
Ir jāmaina sistēma!
– Pievērsīsimies praktiskākiem jautājumiem. Cik tālu ir pavirzījies jaunā tilta projekts?
– Projekts ir apstiprināts – to kūrē Latvijas valsts ceļi sadarbībā ar Jēkabpils pilsētas domi. Trase ir iezīmēta, iedzīvotāju aptauja ir beigusies, detālajā plānojumā izmaiņas ir veiktas. Kā galveno panākumu uzskatu, ka spējām pārliecināt Satiksmes ministriju, ka tilts ir jābūvē par valsts un ES līdzekļiem.
Ir sagatavots arī skiču projekts – tas būs vanšu tilts, bet vantis izvietotas tā, lai pa tām neviens nevarētu uzkāpt, kas redzot Rīgas piemēru, nav mazsvarīgi.
Latvijas valsts ceļi pasūtīs tilta tehnisko projektu, un nākamajā plānošanas periodā sāksies tilta būvniecība. Ir veikts pētījums, ka 2015. gadā tilts jau būs valsts mēroga absolūta nepieciešamība. Jāņem vērā, ka arī Daugavas kreisā krasta ceļu tīkls attīstās, tāpēc Daugavas šķērsošana ir aktualitāte. Pēc optimistiskā plāna tiltam jābūt gatavam 2016. vai 2017. gadā.
– Domājot par nākamā gada pašvaldību vēlēšanām, esat dibinājis savu partiju – Jēkabpils reģionālā partija. Kāpēc, jo arī tā zināmā mērā ir šķelšanās.
– No vienas puses, tas tā arī ir – katrā reģionā tagad ir vismaz pa vienai lokālai partijai, bet tas nozīmē, ka lielās partijas nespēj nodrošināt iedzīvotājiem viņiem saprotamu politisko virzību un procesus. Runājot par šķelšanos – pieļauju iespēju, ka izveidotās reģionālās partijas ar laiku varētu apvienoties un būt pretspars esošajām lielajām partijām.
Manā gadījumā – pēc Pirmās partijas darbības pārtraukšanas es kļuvu par bezpartejisko, tāpēc nācās pieņemt lēmumu, vai iestāties kādā no lielajām esošajām partijām vai veidot savu.
Uz Jēkabpils reģionālās partijas dibināšanas kongresu ieradās vairāk par 400 interesentiem, un 368 no viņiem tajā pašā dienā iestājās partijā, kā arī uzticēja man šīs partijas vadību. Manuprāt, tas apliecina, ka cilvēki man uzticas un ir gatavi sekot.
Īpaši priecē, ka starp dibinātājiem ir gan astoņpadsmitgadīgi jaunieši, gan sirmgalvji, – tas nozīmē, ka mums ir visas iespējas apvienot jaunības maksimālismu ar pieredzi, ko sniedz vecākā gadagājuma cilvēki.
– Ar kādiem solījumiem nākat?
– Nevajag cilvēkus mānīt – nevajag solīt, ka tūlīt visiem būs labas darba vietas, ka būs bez maksas viss, ko cilvēki vēlas. Mēs ar savu darbību mēģināsim virzīt procesus, kas apmierinātu konkrētas teritorijas, konkrēta cilvēka konkrētas vajadzības. Jāstāsta ir patiesība, bet tajā pašā laikā arī jāizskaidro, kādā veidā un pa kādiem ceļiem mēs plānojam nonākt pie vēlamā rezultāta. Ne jau es viens to varu panākt – jāstrādā ir visiem kopā.
– Vai redzat arī politisko konkurenci?
– Pagaidām nekādas uz āru vērstas aktivitātes no citu partiju pārstāvjiem neesmu novērojis. Mūsu deputātu sastāvs ir ļoti dažāds – pārstāvētas ir daudzas partijas, bet domes sēdēs mēs nerisinām politiskus jautājumus, bet gan saimnieciskus. Es arī negribētu, ka domē sāktos politiskie ķīviņi.
Taču esmu gatavs, ka pirms vēlēšanām parādīsies dažādas lietas, kā jau tas ierasts pirms vēlēšanām. Šajā ziņā man ir liela pieredze, jo šīs man būs jau piektās pašvaldību vēlēšanas. Es jau zinu, no kuras puses var pūst vējš un par kādām tēmām. Tāpēc es tam nepievēršu uzmanību. Jāteic, ka arī vēlētājs ir kļuvis daudz gudrāks un visādas muļķības viņam iestāstīt nevar.
Cilvēki jau saprot, ka tie, kuri parādās ar dažādiem solījumiem īsi pirms vēlēšanām, nav nopietni ņemami. Ja vēlies piedalīties pilsētas attīstībā, tad tas ir aktīvi jādara visu laiku, nevis pusgadu pirms vēlēšanām.
– Vērojot pašvaldību vadītāju ikdienu, mani pārņem doma – kā var izturēt visas lamas un ķengas, kas nāk pār galvu? Es saprotu, ka tā ir neizbēgama vēlēšanu sastāvdaļa, tomēr...
– Ir jābūt skaidrai vīzijai, ko vēlies panākt, un aicinājumam strādāt. Mans bijušais partijas biedrs Andris Ameriks nesen teica: neticiet baumām, jautājiet man. Es pilnīgi viņam pievienojos un arī iesaku, pirms noticēt visādiem brīnumiem, pajautāt man.
Jau tagad parādās dažādi pārmetumi, piemēram, saņēmu vēstules no Reformu partijas par jaunā tilta projektu – netiekot ņemtas vērā privātmāju iedzīvotāju intereses. Nu kāpēc tagad, kad visas procedūras ir beigušās un tilta projekts apstiprināts, jāsāk cilāt šo jautājumu. Sūdzas, ka Jēkabpilī ir saraktas ielas – it kā kāds nezinātu, ka norit ūdenssaimniecības attīstības projekts un ielu infrastruktūru uzlabošana. Šogad atjaunoti ir astoņi kilometri ielu, protams, projekta īstenošana radīja neērtības, bet visiem taču skaidrs, ka tas ir projekts pilsētnieku labā. Sagrozot faktus, tiek kūdīta sabiedrība, bet skaidrojoties tiek tērēti resursi. Tie ir tikai ziediņi, nāk cilvēki un saka, 2009. gadā uzceltā jaunā kapliča esot izmaksājusi pārāk dārgi...
Taču tie visi ir sīkumi, galvenais ir nezaudēt ticību, ka būs labāk.
