«Dievs, sargi mūs no mēra, uguns un kuršiem» – tie ir vārdi no dāņu lūgšanām ap devīto līdz trīspadsmito gadsimtu.
Kurši rakstos minēti kā īpaši bīstami vikingi jeb sirotāji, kuri ik pa laikam devās pēc labumiem uz kādu citu Baltijas jūras valsti. Visbiežāk izmantoja jūras ceļus, kam vajadzēja stipras, bet vieglas laivas, lai tās var iebraukt svešzemju vidienēs pa upju ceļiem. Runā, ka daudzi pēc vienreizējas tikšanās ar kuršu vikingiem turpmāk Kursai meta līkumu.
Par laiku, kad sirošana pa citu valstu zemēm bezmaz vai katram vīram bija
goda lieta, mēs bieži nerunājam – varbūt mazliet kauns par senajām izdarībām? Bet varbūt ir vērts atmodināt latviešos to seno kuršu garu... būt stipriem garā un vienotiem mērķos. Mazliet no šā laika redzams pēc senajiem zīmējumiem un atrastajām detaļām rekonstruētajā kuršu vikingu laivā. Tā tapusi pēc Rekonstruktoru kopienas pasūtījuma Vecumnieku pagastā, Igora
Vorms-Behera māju pagalmā, pusotra gada laikā. Savukārt Mežotnes iedzīvotājs, pēc profesijas šuvējs Anatolijs Kazačenko šai laivai šuvis buras un
pārvalkus. Viss ir pilnīgi autentisks, kas ir liels retums Latvijā. Anatolijs zina
stāstīt, ka Igors ir bijušais jūrnieks un aizrāvies ar kuģu modeļu būvēšanu.
Kuršu laiva ir pirmais pilna izmēra objekts, ko darinājis šis meistars, un, redzot, ka rezultāts ir visai labs, viņš nu ķēries pie lielāka kuģa būvēšanas. Minētā laiva ir vairāk paredzēta personīgai lietošanai,jo laivas būvi apmaksājis
kāds pietiekami turīgs cilvēks, bet tagad topošais kuģis būs gan tūrisma,
gan izklaides objekts. Laiva ir devusies savā pirmajā ekspedīcijā pa Lielupi uz leju līdz jūrai, un tālāk tai paredzēts doties pa Daugavu uz augšu, cik vien tālu tas būs iespējams. Komandā ir deviņi cilvēki – kapteinis ir pats laivas būvētājs, un kuģo viņi, izmantojot tikai laikmetam atbilstošu inventāru,
senajā apģērbā un ar piemērotiem ieročiem. Jācer, ka mūsdienu vikingi
nesāks sirot un ieročus neizmantos... Lai vējš iepūš burās!