Daugavpilī pieminēja komunistiskā genocīda upurus

14. jūnijā gandrīz simts daugavpilieši pulcējās pilsētas centrā Pumpura skvērā, līdzās Vienības namam pie pieminekļa sarkanā terora upuriem, lai pieminētu komunistiskā genocīda upurus

Piemiņas brīža ievadā dalībniekus uzrunāja Daugavpils Politiski represēto kluba vadītāja Genovefa Kečina. Atminās par piedzīvoto dalījās 1941. gadā represētie Jāzeps Stivriņs un Henrihs Čužāns, bijušais leģionārs un padoju gūstu pārdzīvojušais Jānis Ivbulis, nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, Gulaga nometņu ieslodzītais Foma Morozovs, Daugavpils Latviešu biedrības priekšsēdētāja vietniece Genovefa Barkovska un citi runātāji. , Visiem klātesošajiem bija iespēja atcerētiess nežēlīgo noziegumu pret Latvijas tautu - pirmo civiliedzīvotāju masu deportāciju, klātienē uzklausīt traģiskos notikumus piedzīvojušo stāstījumu, dzirdēt par režīma nežēlību, cilvēku ciešanām un vienlaikus spēku un pārliecību, kas ļāva izturēt.

1941. gada 14. jūnijā no Daugavpils apriņka tika izsūtīti 745 cilvēki, Latvijas politiskie, valsts iestāžu un sabiedriskie darbinieki, inteliģences pārstāvji un uzņēmēji, zemnieki, aizsargi un daudzi citi, viņu ģimenes locekļi, tajā skaitā arī daudzi bērni. Tikai retajam no viņiem piecdesmito gadu otrajā pusē izdevās atgriezties Dzimtenē, šodien no 1941. gada izsūtītajiem stap mums ir palikuši pavisam nedaudzi, tie, kuri moku ceļā uz Sibīriju devās bērnībā. Šodien viņi stāstīja par netaisnību, ciešanām un milzīgo ticību, uzsvēra, ka vēsture ir jāzina, lai tas nekad neatkārtotos, lai jaunā paaudze to zinātu un nekad neaizmirstu.

Klātesošos uzrunāja Daugavpils pilsētas domes priekšsēdētāja Žanna Kulakova. „Lai varētu droši būvēt savas valsts nākotni, skaidri jāzina, kas ar mums ir noticis pagātnē. Ir jāskaidro, ka cilvēks tika vajāts tikai tāpēc, ka bija savas valsts, pilsētas, pagasta patriots. Šodien mēs atceramies vēsturi, runājam par to, pieminam cilvēkus, kuri palika Krievijas plašumos. Mēs noliecam galvu to cilvēku priekšā, kuri izturēja ciešanas un pazemojumus, bet vienmēr glabāja Latviju savās sirdīs.”, uzsvēra Kulakovas kundze.