Bētras – paaudzēs koptas tradīcijas

 
©Publicitātes foto

Jau pēc dažiem gadiem – 2023. gadā – zemnieku saimniecība Bētras atzīmēs simts gadu jubileju, kopš klajā laukā, praktiski no nekā, saimniekošanu uzsāka Ludvigs un Anete Grosi. Nu Bētrās saimnieko jau ceturtā paaudze, bet piektā paaudze vēl ir bērnudārznieku lomās, bet, visticamāk, turpinās savu senču tradīcijas – kops zemi un ievāks tās augļus.

Atgriezties no Sibīrijas un lēģera

Nu jau 94 gadus vecais Arnolds Gross mācības uzsācis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, bet par «nepareiziem» politiskiem uzskatiem atskaitīts no 3. kursa un 1949. gada 25. martā izsūtīts trimdā uz plašo Krievzemi. Arnolda kungs atceras, ka turpat noskatījis arī savu sieviņu, kura, tāpat kā Arnolds, bija mācījusies Lauksaimniecības akadēmijā. Tālajos Austrumos dzīvojot, drīz abi uzzinājuši, ka Blagoveščenskā, kas atrodas netālu no izsūtīšanas vietas, tiks atvērts Lauksaimniecības institūts. Abi ar sievu iestājušies institūtā vēl kopā ar diviem latviešiem. Arnolds mācības pabeidzis ar teicamnieka diplomu. Jaunā ģimene tikusi labi ieredzēta, un vietējais čekists pat ieteicis viņu agronoma darbā. «Pret latviešiem tur labi izturējās - mēs tikām uzskatīti par rietumniekiem.» Mājās atgriezties izdevās vien pēc Staļina nāves. Dzimtas mājas bija nacionalizētas, un kopā ar vecākiem tajās dzīvoja vēl arī citas ģimenes. Arnolda vecāki nebija kolektivizācijas piekritēji un līdz pat pēdējai iespējai dzīvoja nošķirti - kolhozā iestājās vien tad, kad partija solīja atņemt pat mazdārziņu. Tā nu Arnolda tēvs apmēram 70 gadu vecumā iestājās kolhozā, bet zemi un mājas pilnībā atguva vien pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Jāpiebilst, ka, kaut arī vecāki netika izsūtīti uz Sibīriju, tēvs tomēr desmit gadu pavadīja lēģerī - pantu jau čekisti vienmēr atrada, ja vien gribēja.

Augkopība kā dzīvesveids

Arnolds un viņa kundze Ilga abi ir zinātnieki gan pēc statusa, gan pārliecības. Abi 30 gadu nostrādājuši Pūres dārzkopības izmēģinājumu stacijā - iegūtā pieredze un zināšanas izmantotas, attīstot savu saimniecību, kuras pamatnodarbošanās ir augļu koku un krūmu stādu audzēšana. Arnolda Grosa doktora disertācija par augļu koku mēslošanu nav zaudējusi savu aktualitāti arī šodien, jo pēc astoņdesmitajos gados veiktajiem pētījumiem, kas ir disertācijas pamatā, Latvijā vairs nav veikti tik laikietilpīgi eksperimentāli pētījumi. Arnolda Grosa dēls Uldis Gross skaidro: «Viens no mūsu saimniecības lielākajiem darba apjomiem saistās ar bezērkšķu krūmucidoniju stādu audzēšanu. Šīs jomas pamats saistās ar selekcionāra Alberta Tīca, kas bija labs tēva draugs un kolēģis, mūsu ģimenei atstāto selekcijas materiālu. Klientiem piedāvājam šķirnes Alfa sēklaudžu stādus, kas ir pierādījuši sevi kā ražīgu arī sēklaudžu formā. Vislielākais apjoms, ko gada griezumā esam pārdevuši cidoniju plantāciju ierīkošanai, ir aptuveni 80 tūkstoši stādu. Par tiem saņemam labas atsauksmes, piemēram, kāds saimnieks jau otrajā gadā pēc plantācijas ierīkošanas no 5000 stādiem ievāca 19 tonnu augļu, kas nozīmē, ka trīsgadīgs stāds vidēji devis 3,8 kilogramus augļu.»

Vaicāts, kā Uldis tiek galā ar milzīgo darba apjomu, tēvs Arnolds paskaidro: «Dēls strādā līdz pulksten 11 vakarā, jo ir asociētais profesors un LLU pasniedz fiziku, tajā skaitā agronomijas studentiem, vienlaikus darbojas saimniecībā un ir galvenais atbildīgais par stādu audzēšanu. 11 gadu bija arī Fizikas katedras vadītājs. Viņam ir arī vairāki labi novērtēti racionalizācijas projekti. Piemēram, sukāžu žāvētava ir pašu izdomāta un izveidota, tāpat arī miglas iekārta spraudeņu apsakņošanai ir realizēta pašu spēkiem.» Jāpiebilst, ka Ulda ideju un izpildījumu augstu novērtējuši arī Dobeles Augļkopības institūta darbinieki, tāpēc noslēgts līgums par šādas iekārtas uzstādīšanu arī institūta siltumnīcā. Arī Uldis neslēpj, ka darba ir ļoti daudz, taču tas ir dzīvesveids - augļkopībā nevar vērtēt ieguldījumus un ieguvumus īsā laika sprīdī. Piemēram, ābeļu stāds līdz pārdošanas gatavībai izaug trīs gadu laikā. Arī citas augļu koku un krūmu sugas, kas tiek pavairotas un piedāvātas dārzkopjiem, neizaug vienā gadā. Grosu ģimene savu darbu un dzīvi vērtē citās kategorijās, nekā ierasts mūsdienu pasaulē - tas nav bizness, bet dzīvesveids.

Uldis atceras, ka deviņdesmitajos gados viņam kā zinātniekam bija piedāvājums strādāt Vācijā, taču izvēle nosliecās par labu Bētrām - mājām, kurās nu jau gandrīz gadsimtu saimnieko Grosi. Jāpiebilst, ka 2018. gadā Grosu ģimene saņēmusi Sējēja balvu nominācijā Ģimene lauku sētā.

TEPAT - audzis tepat un ražots tepat

Par pamatu ņemot pašu audzētās cidonijas, Bētrās uzsākta arī sukāžu ražošana - piedāvājumā ir rabarberu, cidoniju un dzērveņu sukādes un sīrupi. Šo biznesa nišu ar zīmolu TEPAT attīsta jaunā paaudze - Arnolda mazmeita Maija ar vīru Viesturu Berķi. Viesturs saka, ka pieprasījums ir milzīgs, it īpaši Ziemassvētku laikā, kad katrs vēlas kādu gardu un veselīgu našķi vai mīļu dāvaniņu. Ikdienā ar darbiem galā tiek pats, tikai šad un tad vajadzīgas palīdzīgas rokas. Arī tirgošanās Viesturam patīk - savu vietu iekarojis Kalnciema ielas tirdziņā Rīgā, kā arī dažkārt dodas uz citiem tirgiem un izstādēm. Saprotams, ka izveidojies arī pastāvīgo klientu loks. Izcilās garšas īpašības apliecina arī internetā atrodamās atsauksmes - izcilas, dievīgas, lieliskas - tie ir epiteti, kas izskan visbiežāk. Arī Uldis atzīst, ka znotam viss izdodas lieliski un saņemtas atsauksmes arī no tiem, kuri paši mēģinājuši pēc Viestura receptes pagatavot sukādes - saka, ka sanākušas labas, taču TEPAT tomēr ir visgaršīgākās. Viesturs atzīst, ka vajadzētu paplašināt ražošanas apjomu - ieviest vairāk automatizācijas, bet nedrīkst šo nodarbi pārvērst par rūpniecisku ražošanu - tad sukādēm zudīs pievienotā vērtība, ko dod ražotāja roku siltums.

Vaicāts vai pašvaldība sniedz atbalstu mazajiem ražotājiem, sukāžu meistars vēsta: «Morālo atbalstu saņemam vienmēr. Tāpat arī pašvaldība iegādājas sukādes prezentāciju vajadzībām vai reizēm apmaksā vietu kādā izstādē. Sadarbojoties ar lauku partnerību Lielupe esam iesaistījušies arī ilgtspējīgas lauksaimniecības projektā, kas mums pavēra iespēju doties uz Somiju un iepazīties ar marmelādes ražošanu, kā arī pie sevis uzņemt somu mājražotājus, lai parādītu, kā top cidoniju sukādes. Somi sev atklāja cidoniju garšu.» Vienlaikus TEPAT turpmāk būs pārstāvēts mājražotāju stendos, kas tiks izvietoti Tūrisma informāciju centros.. Noteikti vērts atvērt arī interneta vietni www.facebook.com/tepatcidonijas/ un www.betras.lv.

Bētras ir iekļautas arī dažādos tūrisma katalogos - šeit ir iespēja iepazīties gan ar augļu koku un krūmu stādaudzētavu, gan sukāžu ražošanu. Protams, neatņemama sastāvdaļa ir sukāžu degustācija, kas prieku rada gan lieliem, gan maziem.

Vladislavs Proškins/F64

 

Abonē