Labākais veids, kā saglabāt cilvēka piemiņu, ir atcerēties viņu ar prieku, ar dzīves svinēšanu. Tieši tā dara Gulbenē, kur gadu no gada katri Pilsētas svētki ietver arī soļošanas sacensības un novadnieka Viktora Kazāka piemiņas kausa izcīņu. Kas gan ir šis Viktors? Pirms 103 gadiem 1. augustā dzimis un vēlāk Gulbenē par izcilu kurpnieku daudzināts vīrs. Mazotnē viņš pārciestās slimības dēļ agri bija zaudējis dzirdi. Viņam tas nekļuva par lāstu, bet drīzāk par svētību, jo Viktors dzīvi vadīja mīlestībā, labestībā ne tikai pret tuviniekiem, bet pret ikvienu cilvēku. Viņš nepazina un neielaida savā sirdī nevienu sliktu vārdu, domu, aizvainojumus.
«Viņš dzirdēja un redzēja ar sirdi. Vairāk nekā mēs, dzirdīgie,» šādus izjustus vārdus savam vectēvam veltījusi šobrīd ASV dzīvojošā mazmeita Signe Dauškane-Platace. Viņa saka: «Vectēvs bija liels savas dzimtenes Latvijas un savas dzimtās Gulbenes patriots. Viņu patiesi interesēja cilvēki. Un viņš pierādīja, ka var gūt izcilus rezultātus it visā, ko dara. Pat tad, ja liktenis lēmis gandrīz visu apzinīgo dzīvi pavadīt klusumā.»
Viktoru, kura šajā pasaulē nav jau astoņus gadus, Gulbenē atceras ar labu vārdu kā darbarūķi, ģimenes tēvu, kaislīgu grāmatu lasītāju, makšķernieku un soļotāju. Gulbenei Viktors šajā ziņā ir tāda pati autoritāte kā 83 gadus vecais Zigurds Irbe - Latvijā pazīstamais soļotājs, kura vārds arī saistīts ar Gulbeni. Kā slavenais, 115 gadus vecais Jānis Daliņš, kuru par savējo sauc Valmierā, un kā Latvijas soļotāju neapstrīdama autoritāte 109 gadus vecais Ādolfs Liepaskalns no Alūksnes puses. Jau Viktora dzīves laikā gulbenieši rīkoja soļošanas sacensības, piesaucot viņa vārdu un iedvesmojošo piemēru. Pēc Viktora aiziešanas mūžībā soļošanas tradīcijai Gulbenē otro elpu piešķīra Viktora meita Maija Dauškane un mazdēls Madars Dauškans, kuri kopā ar Gulbenes Sporta centru sāka rīkot Viktora Kazāka ceļojošā piemiņas kausa izcīņas sacensības soļošanā. Piedalīties var gan vietējie soļotāji, gan šā sportaveida piekritēji no citurienes. Sacensības ir atvērtas un pieejamas ikvienam. Tāpēc bieži viesi šajā pasākumā ir soļotāji no Madonas novada.
Šovasar kā allaž tētim veltītajās sacensībās klāt bija meita Maija, kura ir rīdziniece. Viņa bija gan labo vārdu sacītāja, gan līdzjutēja sacensībās, gan mazo balvu sarūpētāja, ceļojošā kausa pasniedzēja, gan pilntiesīga šo sacensību saimniece. Meitenes un dāmas Gulbenē nesen rekonstruētajā modernajā stadionā soļoja divus kilometrus, bet stiprā dzimuma pārstāvji - trīs kilometrus. Ceļojošo kausu šoreiz ieguva un gadu savās mājās varēs paturēt gulbeniete Diāna Odumiņa, kurai soļošana ir vaļasprieks. «Šoreiz sacensībās mani soļošanas distancē apsteidza trīs jaunākas konkurentes, tomēr Viktora meita Maija izvēlējās man piešķirt ceļojošo kausu. Laikam - par uzticību soļošanai. Un kā pamudinājumu nepamest soļošanu arī tad, ja spēki un sasniegumi iet mazumā. Tur ir šā sportaveida un tieši šo sacensību burvība - uzvarētāji ir visi. Soļojam blakus dažādu paaudžu cilvēki un darām to tāpēc, lai pēc iespējas ilgāk saglabātu sevi aktīvā dzīvē un ar prieku ietu sabiedrībā. Īstam soļošanas sporta entuziastam sacensības ir svētki, bet soļošana kā tāda - ikdiena. Lai soļotu, obligāti nav vajadzīgs stadions. Soļot var visur, un tas ir jādara svaigā gaisā, brīvā dabā. Svarīgi tikai, lai kājās būtu ērti sporta apavi. To, starp citu, savā laikā man ir licis ielāgot Maijas tētis Viktors - mana autoritāte soļošanā. Soļot sāku jaunībā, un mani pirmie sporta apavi bija importa naglenes (skrējējiem domātas), kurus par krosa kurpēm pārveidoja tieši Viktora prasmīgās rokas. Viņš pielīmēja apaviem mīkstu zoli. Kalpoja ilgi un labi! Viktoram soļošana bija sava veida rituāls, saplūšana ar dabu, stihijām - zemi, vēju, rasu un lietu, saules pieskārienu. Soļojot aizmirstas viss, kas cilvēku nomācis, tiek nomesta gadu, smago domu, emociju un kilogramu nasta. Tu elpo, ej uz priekšu, tu dzīvo! Tieši tā šo sportaveidu izjūt ikviens, kurš to iemīl. Te olimpiskais princips ir pats svarīgākais - galvenais nav uzvarēt, galvenais ir piedalīties. Man soļošana ir tāda pati aizraušanās kā savā laikā bija kordziedāšana un teātra spēlēšana. Visās šajās nodarbēs esmu amatiere. Priecājos sacensībās veterāniem startēt arī vienā komandā kopā ar tēti Jāzepu Odumiņu,» Neatkarīgajai sacīja Diāna.
Pēc šīsvasaras soļošanas sacensībām Viktora Kazāka piemiņas kausa izcīņā Maija visus cienāja ar gardu kliņģeri. Maija uzsvēra, ka ir piepildījusi tēta sapni, kurš gribēja soļot 100 gadu. Ar Viktora vārdu taču turpina soļot viņa novadnieki.
Viktora Kazāka ceļojošo kausu ieguvuši (par soļošanas tradīciju uzturēšanu)
