Pagājušajā nedēļā jaunieši entuziasti mākslinieces Lindas Riņķes vadībā pielika punktu mēnesi ilgušajai Šķieneru ciema autobusu pieturvietas pārtapšanai par mākslas darbu. Šīs labās iniciatīvas autore ir Stradu pagasta pārvaldes kultūras un jaunatnes darba organizatore Alise Rubene-Dūne, bet izpildītāja un mākslinieciskā risinājuma radītāja – Šķieneru jauniete Linda Riņķe.
«Ir liels gandarījums par paveikto. Tās bija garas stundas un dienas, ko pavadīju pieturā, cenšoties realizēt idejas un to, ko biju uzzīmējusi uz skices, nemaz neesot 100% droša, vai spēšu tādas nianses īstenot no flīžu un saplēsto trauku gabaliņiem. Kad kaut kad tuvu beigu stadijai atkāpos un palūkojos uz sienu no attāluma, un atskārtu, ka, piemēram, ziemeļblāzma ir tiešām izdevusies tieši tāda kā skicē, sajutu lielu gandarījumu. Bet tas noteikti nenāca viegli, ir, piemēram, viens gulbīša knābis, kas bijis celts un jaukts pat piecas reizes. Tas pats attiecas uz ziemeļblāzmu. Nereti pabeidzu konkrētu daļu un tad pēc vairākām stundām vai pat nākamajā dienā, ieraugot, ka kaut kas tomēr nav pilnvērtīgs, ķēros pie āmura un skrūvgriežņa un jaucu, kasīju visu nost un liku par jaunu. Tāpēc pieturas tapšana noteikti nebija viegls process, pat fiziski smags, bet iegūtais gandarījums un viscaur piedzīvotā meditācija, tur tā liekot flīžu gabaliņus kopā kā puzles gabaliņus, šobrīd man liek smaidīt visplašākajā smaidā. Tas bija tā vērts!» saka idejas īstenotāja L. Riņķe.
Šī atjauninātā pieturvieta ir jauniešu dāvinājums Latvijas simtgadei un aicinājums novadniekiem, kuri devušies ārpus Latvijas studēt vai strādāt, neaizmirst dzimto pusi un kā gājputniem vienmēr kaut vai palaikam atgriezties mājās. Stradu pagasta pārvaldes darbinieks Māris Strazdiņš pie reizes salaboja arī pieturvietas jumtu. «Šķieneros ir liela interese par to, kā pārveidojusies pieturvieta,» saka Māris. Lai arī mākslinieciskais veidojums ir stiprs un izturīgs, iedzīvotāji tiek īpaši aicināti mīlēt un saudzēt atjaunināto autobusu pieturu. «Paldies visiem par atbalstu, ciemošanos, labiem vārdiem un mīlestību, kas uz mani strāvo katru reizi, kad esmu Latvijā. Paldies visiem, kuri piedalījās gan idejiski, gan darbos - Stradu pagasta pārvaldei un Gulbenes novada pašvaldībai, maniem vecākiem Inesei un Imantam Riņķiem un Rinaldam, Alisei Rubenei-Dūnei, Līvai Ejubai, Līvai Lilijai Graņicai, Lanai Kindzulei, Agnijai Briedītei, Daigai Kalinkai, Evitai Lūsei, Laumai Lazdiņai, Arvim Rubenim, Mārim Strazdiņam, Armandam Vaičulim, Marekam Vaičulim, Naurim Sirmacim, Krišam Mazūram, Alvim Rubenim, Martiņam Paipalam, Elvim Biseniekam un Edgaram! Paldies arī visiem, kuri atbalstīja ar laba vēlējumiem un domām, flīzēm, traukiem, saldējumu, elektrību un atbalstu!» Lindas sacītajā ir liela mīlestība un dziļāka jēga. Viņa savā dzimtajā pusē tagad ir tikai ciemos, jo pastāvīgi dzīvo Spānijā. Tur viņa ir kopā ar savu mīļoto puisi Sergio. Lai arī Gulbenē palaikam notiek diskusija, vajag vai nevajag turpināt dizainā ekspluatēt gulbja tēlu, Linda uzskata tā: «Tie ir mūsu gulbji. Mūsu simbols. Gulbene ir Gulbene. Tāpēc arī Šķieneru pieturvietā šie putni ir tieši vietā. Viņi arī lido ar skatu uz Gulbeni. Tur ir domu lidojums! Gulbene ir mūsu lidlauks, uz kuru traucas putni no visām pasaules malām.»
Linda ir ne tikai Gulbenes mākslas skolā savulaik izkopusi talantu, bet arī ārzemēs praksē mācījusies veidot mozaīkas. To viņa ir darījusi Jaunzēlandē. «Mans hobijs vienmēr ir bijusi puzle (vairāku mazu gabaliņu savienošana). Tagad šī puzle ir mozaīku veidošana. Vajag uzzīmēt, saredzēt, kā veidot, un vēl spēt no gabaliņiem salikt, lai sasniegtu labu rezultātu. Pēc dabas nemaz neesmu tik pacietīgs cilvēks, taču procesā pacietība rodas. Varbūt tāpēc, ka mīlu to, ko daru,» saka Linda. Linda ir aizrautīga pasaules apceļotāja. Ceļošana pamudinājusi ne tikai pievērsties savam sirds darbam - mākslai, bet arī rakstniecībai. Tūlīt jau klajā nāks viņas trešā sarakstītā grāmata. Tās nosaukums būs Kā Sprīdīte mājās pārnāca.
