Iedzīvotāji glābj ežu mazuļus
 
EZIS IR VISĒDĀJS, taču – gaļas ēdājs. Nekādā gadījumā nedrīkst dot pienu. Vija Pušķe saviem aprūpējamajiem ežiem piedāvā maltu liellopa gaļu, klāt piepilinot zivju eļļu. Atrod un iebaro arī kādu slieku vai maijvaboles kāpuru no sava dārza ©Foto no personiskā albuma

Gulbenes vietējā laikraksta darbinieki uzņēmušies rūpes par, visticamāk, braucošas automašīnas satraumētu eža bērnu.

Dzīvnieciņš, kurš nevarīgi centās no asfalta atraut savas pakaļkājas, tika atrasts uz O. Kalpaka ielas naktī uz pirmdienu. Nonākot cilvēku aprūpē, viņš apliecināja savu dzīvotgribu, jo pa telpu sparīgi virzījās uz priekšu, izmantojot spēcīgās priekškājas. Ezītis, kurš ir pieauguša cilvēka plaukstas lielumā, labprāt padzērās piedāvāto ūdeni un nobaudīja arī kaķa barību. Ko darīt tālāk, vai mazais būs spējīgs tālāk dzīvot savvaļā? Šie jautājumi nedeva mieru. Parasti saka, ka ezi nedrīkst aiznest no vietas, kur tas ir pieradis dzīvot. Ja viņu brīvā dabā pārnesīs un noliks citviet, dzīvnieks iešot bojā. Taču tā var spriest par veselu savvaļas dzīvnieku, nevis tādu, kam ir apdraudēta kvalitatīva dzīvotspēja.

LIELA JEZGA bija, kad pagalmā cilvēku acu priekšā dzimušajiem mazajiem ezēniem uz ilgāku laiku pazudusi mamma. Mazie spiedza un brēca. Mamma nerādījās. Vija Pušķe un viņas ģimenes locekļi neļāva ezīšiem nomirt badā. Baroja pēc veterinārārstes norādījumiem. Nu no mazajiem rāpulīšiem izauguši trīs spirgti ežuk / Foto no personiskā albuma

Veterinārārste Elita Lesiņa Neatkarīgajai stāsta, ka viņas darba praksē līdz šim nav bijusi darīšana ne ar savvaļas, ne ar speciāli mājās turēšanai audzētajiem ežiem. Taču iedzīvotāji ir stāstījuši un prasījuši padomus. Par atrasto ezīti ārste saka: «Visticamāk, viņš nespēs izdzīvot savvaļā. Daba tomēr prasa no dzīvnieka izturību. Tāpēc ir divi risinājumi. Vai nu atdot ezīti atpakaļ dabai, ļaujot, lai notiek dabiskā atlase, vai arī turēt viņu un rūpēties par šo zvēriņu visu viņa mūžu.» E. Lesiņa uzsver - novads ir teritorija, kur zaļa daba ļoti pietuvināta cilvēkam. Šeit vasarās čum un mudž no ežiem, kuri naktīs aktīvi pārvietojas un dodas pāri ielām savās gaitās. Diemžēl autovadītāji tumsā mazos zvēriņus nepamana vai arī ierauga pēdējā brīdī, kad nobremzēt vai izvairīties vairs nav iespējams.

«Man ir padomus jautājusi gulbeniete, kura uzņēmās rūpes par savvaļas ezi, kurš viņas privātīpašumā nelaikā pamodās no ziemas miega. Kādu laiku dzīvnieks tika turēts mājās, kamēr iestājās piemēroti laika apstākļi viņa atgriešanai dabā. Sieviete sacīja - bijis grūti. Ezis bijis ar raksturu, skaļš un savu kārtību paģērošs,» stāsta E. Lesiņa. Viņai šovasar padomus lūgusi vēl kāda cita gulbeniete, kura uzņēmusies rūpes par jaundzimušiem eža bērniņiem, kuri zaudējuši māti. Šo eža bērnu audžumamma ir novadā labi pazīstamā Vija Pušķe - bērnudārza darbiniece. Viņa laikrakstam pastāstīja, ka uzņēmusies rūpes par ezīšiem, kuri piedzimuši viņas māju pagalmā. Drīz pēc tam ežu mamma pazudusi un bērni palikuši vieni paši. V. Pušķe saka - mātes sirds nav ļāvusi nelikties ne zinis par mazulīšiem, kuriem vēl actiņas bijušas ciet. Sākumā mazie baroti ar pipetīti, ievērojot noteiktu laika intervālu. Neraugoties uz gādību, ieinteresētību un pamatīgo interneta izpēti par to, ko eži ēd, kā dzīvo, kā jāaprūpē, divi bērniņi tomēr neizdzīvoja. Tagad palikuši trīs ezīši, kas jau krietni paaugušies piecu nedēļu laikā, kopš tiek aprūpēti. Viens no ezīšiem pats jau esot sācis iet medībās. V. Pušķes lielā cerība ir, ka visi trīs mazuļi nostiprināsies tiktāl, ka varēs dzīvot patstāvīgi. Taču, ja kāds no viņiem tomēr to nespēšot, sieviete ir gatava turpināt par ežukiem rūpēties tik ilgi, cik ilgi viņi vien dzīvos šajā pasaulē. Šobrīd dzīvnieciņi tiekot baroti galvenokārt ar maltu gaļu, kurai pievienots pa pilītei zivju eļļas. V. Pušķe un viņas ģimene arvien vairāk iepazīst ežu dzīvi un paradumus.

***

DER ZINĀT

Latvijā savvaļā dzīvo divu veidu eži - ziemeļu baltkrūtainais ezis un brūnkrūtainais ezis. Jaunie ezēni kļūst patstāvīgi 4-6 nedēļu vecumā. Ežiem ir relatīvi garš mūžs, lielāka auguma sugas dzīvo 4-7 gadus (nebrīvē līdz 16 gadiem), mazākas 2-4 gadus (nebrīvē 4-7 gadus).