"Sasildi Ziemassvētkos": Saulīte rakstos, kārtība domās
Svētku tuvošanos labi var izjust Ogres senioru Ziemassvētku tirdziņā, kas notiek no 11. līdz 16. decembrim. Te uz ziemas prieku baudīšanu un tuvinieku iepriecināšanu īpaši mudina pensionētās ekonomistes Māras Lakševicas (71) krāšņie dūraiņi un zeķes.
«Tā ir dzīves skola - es īpaši nekur rokdarbus neesmu mācījusies. Man bija tante, tautas daiļamata meistare, kas savu produkciju deva pārdot uzņēmuma Daiļrade veikalos,» stāstu iesāk Māras kundze, un patiešām - paņemot rokās baltās zeķes ar rakstainajiem valnīšiem, tās šķiet latviski ikoniskas. Tāpat kā krāšņie dūraiņi. «Tante man ierādīja, kā adīt cimdus, pati no grāmatām mācījos.» Iedvesmojot arī pensionāru rokdarbu pulciņa Kamolītis dalībnieces. Protams, adīšana ir vaļasprieks, nevis peļņas gūšana, un patīkami esot, ka var savus darbus kādam uzdāvināt un tie patīk.
SILTUMAM UN LABAI OMAI. Saulītes, krustiņi, zvaigznītes vai robiņi - visi ar prieku adīti/Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency
Cimdi ir mīksti un smalki, lielākoties ar oderi, to forma ir proporcionāli nevainojama. Kas tā par dziju, no kuras tik skaisti kulaiņi sanāk? «Ak, tā vēl no Ogres kombināta laikiem saglabājusies, nu jau smalkā dzija būs visa izadīta.» Zili, sarkani, dzelteni, ar rakstiem (saulītes, robiņi, zvaigznes, krustiņi) - cimdi varētu būt pat etnogrāfiski precīzi darinājumi no konkrētām Latvijas vietām, bet Māras kundzei tas nav svarīgi: galvenais, ka adīšana ir patīkama laika pavadīšana. Iekrītot sirdī kāds raksts vai, piemēram, šī divkrāsu zeķe ar auseklīšiem, un adot. «Tas process, kad veidojas rakstiņš un kad krāsas parādās kopā, man rada prieku. Zeķēs un cimdos drīz var redzēt rezultātu, nav tā kā ar džemperi: adi, adi un beigās redzi, ka priekša par šauru sanākusi. Jājauc ārā.»
Logo
Laika posms, kādā top zeķe vai cimds, var būt visdažādākais - tiklab viena diena kā divas nedēļas, jo Mārai patīk arī kaut kur aizbraukt, lasīt grāmatas, īpaši - detektīvus, un izvest pastaigā vīru pa tuvējo Zilo kalnu mežu. Jaunākā aizraušanās - zīdaiņu zeķīšu adīšana gaidāmajam dzimtas turpinātājam.
Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency
Nav jau Māras kundzes dzīve kā Kurzemes sieviešu garās zeķes rozīšu rakstā. Viņa atminas, ka laikā, kad tikko bija aizgājusi pensijā, jutusies nevienam nevajadzīga un depresīva, bet tad sākusi arvien vairāk adīt, aizrauties ar šo procesu - un pēc diviem mēnešiem ikdienai atkal bijusi jēga un krāsas. Arī tagad gadās sarežģītas situācijas un grūti brīži, bet - paadot mazliet, un domas noskaidrojas.